Mobilā versija
+0.3°C
Aldis, Alfons, Aldris
Trešdiena, 22. novembris, 2017
22. oktobris, 2017
Drukāt

Dibināja skolas, bet grāva altārus. Lutera “pēdas” Latvijā (9)

Luters

Neskaitāmas izstādes, dažādi pasākumi un aktivitātes vēsta, ka šogad luterāņiem ir nozīmīgs notikums – reformācijas 500 gadu jubileja. Kopš Mārtiņa Lutera idejas Latvijā sludināja Knopkens un Tegetmeijers, laiki un ļaužu principi mainījušies. Interesanti, kā šodien tiek iedzīvināta reformācijas aizsācēja piemiņa?

Atnāca vienkāršībā un pieticībā

“Šodienas cilvēkiem visbiežāk dievnams ir kā lielveikals, kas ir silts, ērts un vienmēr atvērts,” teic Smiltenes Evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Reinis Kulbergs. “Līdz ar to aktuāls ir jautājums par mūsdienu kultūru – par to, vai kristīgā vēsts ir iekonservēta šajos mūros, vai arī vēstij ir jā-būt piedzīvotai cilvēku dzīvē un nestai līdzcilvēkiem. Izaicinājumu laiks ir ļoti liels. Valsts baznīcas laiks ir beidzies, pienācis nežēlīgs izdzīvošanas laiks. Visskaidrāk to var redzēt attiecībā uz dievnamu uzturēšanu.”

Mācītājs atgādina, ka viens no protestantiskās baznīcas aspektiem ir tieši luteriskā askēze, kas ienākusi konfesijas kultūrā. Tiesa, Latvijā luterāņi cēluši dažādas baznīcas – gan pieticīgas, gan greznākas, tomēr konkurēt ar pareizticīgo un katoļu zeltītiem un grezni iekārtotiem dievnamiem nevar, ja nu vienīgi, piemēram, Liepājas Svētās Annas, Trīsvienības, Lestenes un vēl virkne citu baznīcu, kur tām sākotnēji bijis savs spozmes uzdevums. Jāteic, ka arī šodien luterāņu dievnamos var vērot dažādu reliģisko tradīciju tendences. Reinis Kulbergs atzīst: “Varianti, kā cilvēki mēģina atrast sev garīgu piepildījumu, ir ļoti atšķirīgi, piemēram, ir jaušami bizantiskās liturģijas meklējumi un viduslaiku Romas katoļu mesas mantojuma iedzīvināšana, taču ir arī atturīgākas kalpošanas prakses un jaunrades meklējumi. Tas lielā mērā atkarīgs no mācītāja izglītības, no viņa interesēm, no mūzikas dzī-ves vadītāja – ērģelnieka vai kantora, ja tāds ir, kā arī no draudzes tradīcijām un interesēm.”

Izrādot Smiltenes lielo, taču vienkārši iekārtoto baznīcu, kur vieta atvēlēta arī nelielam draudzes vēstures muzejam, mācītājs stāsta: “Mēs dzīvojam laikā, kad notiek novadu pašapziņas renesanse. Katrs novads meklē savus sabiedriskos darbiniekus, mēģina atrast vēstures stāstījumus un pat radīt leģendas. Smiltenes kultūrvēsturiskā atmiņa saistās ar to, ka pēc 16. gs. tā ir kļuvusi par izteikti evaņģēliski luterisku vietu, un tas iesakņojies arī vietējā kultūrā. Pilnā mērā draudze nostiprinājās ar zviedru laikiem, kad Livonijas teritorijā notika pāreja uz reformāciju un luteriskā draudze kļuva par katoļu draudzes mantinieci. Tās skaitliskā un garīgā pašapziņa veidojās, arī pateicoties mācītāja Kārļa Kundziņa seniora kalpošanai. Viņš kļuva par mācītāju pēc zemnieku un Smiltenes namnieku vēlēšanās. Muižnieku patronāts tolaik gribēja izvēlēties vācu tautības mācītāju, bet zemnieku draudze panāca to, ka latviešu mācītājs no Kurzemes Puzes baznīcas atbrauca šurp uz Smilteni. Kārlis Kundziņš līdz savai nāves dienai šeit nodzīvoja 53 gadus (kalpoja 50), parādot, kā veidojas cilvēku mīlestība pret savu dvēseļu kopēju, kurš kļuva arī par sabiedriskās un ekonomiskās dzīves rosinātāju lauksaimniecības un skolu lietās, viņš arī dibināja krājaizdevu sabiedrību un vēl dažādas biedrības. Šajā novadā tas bija liels un nozīmīgs pienesums, sava veida zīmogs un vērtība. Kārlis Kundziņš bija celsmes persona, ne reformators kādā viennozīmīgā savā rīcībā. Viņa personība bija unikāla cilvēciskās attiecībās, dzīves gudrībā pedagoģiskā jomā, reformācijas teoloģiskajā ceļā, dzīvojot vienkāršībā un pieticībā, kamēr citviet mācītāji dzīvojuši daudz labākos materiālos apstākļos un greznākās mācītājmājās. Mācītājs Kundziņš arī centās atrast kopēju valodu ar brāļu draudžu kustību, kas bija ļoti populāra Vidzemē (Smiltenes draudzes teritorijā atradās lauku lūgšanu nami, arī tagad te aktīvi darbojas Smiltenes, Riņģu un kaimiņu Raunas Cimzas saiešanas nami), bet Baltijas vācu evaņģēliski luteriskās baznīcas apspiesta, redzot, ka tā iet pa atjaunotnes ceļu.”

Dibināja skolas, bet grāva altārus

Reformācijai varam pateikties, ka izveidojās skolas latviešu bērniem, atgādina vēsturnieks Vidvuds Bormanis, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā un Rīgas Domā stāstot un izrādot liecības par rīdzinieku kristīgās ticības ceļu līdz reformācijai. Pirmās skolas sāka darboties jau 13. gadsimtā, bet tajās mācījās vācu muižnieku bērni. Luterāņu draudžu skolu dibināšana, protams, šajā jomā vairāk lika sasparoties arī katoļu baznīcai. Tā gan bija saņēmusi triecienus ar daudzu īpašumu atņemšanu, priesteru un mūku padzīšanu no Rīgas un dievnamu dārglietu konfiskāciju. Vieni no lielākajiem nemierniekiem, pieslejoties protestantu reformācijai, bija Rīgas melngalvji, kuri svētbilžu grautiņos demolēja paši savus altārus. “1524. gada 10. marta sanāksmē viņi nolēma atbrīvoties no visa “ārišķīgā” un Svētā Pētera baznīcas altārus ar visām to mākslas vērtībām pārnest uz savu namu. Taču gados jaunākie melngalvji kā prātu zaudējuši aizdrāzās vieni paši uz Svētās Katrīnas baznīcu, kur kājām sabradāja pasakaini skaisto un ļoti dārgo centrālo altāri. Saplēsa skulptūras, altāra piederumus, sadedzināja svētbildes un priesteru greznos tērpus. Salauza pat savus greznos solus. Vandaliskais notikums iekarsēja citus reformistus. Mežonīgais pūlis piecas dienas postīja un demolēja baznīcas un piekāva mūkus,” tā savā grāmatā “Rīgas Dievmātes klosteris” raksta Astrīda Beināre. Šis viņas kultūrvēsturiskais romāns par skaisto mūķeni Annu Notkenu, kura uzticīgi kalpoja garīgiem ideāliem un nepakļāvās reformācijas vējiem, tika iedvesmojis arī režisoru Aloizu Brenču uzņemt mākslas filmu “Anna” (2000. gadā balvu “Lielais Kristaps” saņēma Nora Veignere kā labākā aktrise un Ieva Romanova – kā labākā māksliniece).

Daudzi viduslaikos celtie dievnami zaudēja ne vien savus greznos altārus, bet arī svētos aizbildņus savā nosaukumā: ar Marijas vārdu vairs nesauc Rīgas Domu, Burtnieku, Dobeles, Smiltenes baznīcas, Valkas-Lugažu luterāņu dievnams vien savās vēstures annālēs piemin svēto Katrīnu, tāpat kā Siguldas draudze svēto Bērtuli. Nebūtībā zem Rīgas HES ūdenskrātuves ūdeņiem atrodas Svētā Mārtiņa senās baznīcas drupas. Jāatgādina, ka saskaņā ar kristīgām tradīcijām arī Mārtiņš Luters, kurš savu garīgo dzīvi sāka kā katoļu mūks, tika kristīts par godu svētajam Tūras bīskapam Mārtiņam, kuru uzskata par karavīru patronu un Rietumeiropas klosteru tradīciju iedibinātāju.

Lutera vārds Latvijā

Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca savu teoloģisko mācību iestādi godina kā Lutera Akadēmiju, kuru kopš dibināšanas 1997. gadā līdz pat 2005. gadam vadīja no M. Lutera dzimtās Vācijas atbraukušais Reinhards Slenska. Jāteic, ka rektors ātri vien iemācījās latviešu valodu un nesen atkal viesojās Rīgā.

Latvijā darbojas starptautiskā Luterisma mantojuma fonda vietējā valde, kas tulko un izdod luteriskas grāmatas un citus materiālus. Fonda emblēma ir “Lutera roze” – reformatora personīgais zīmogs, kuru viņš uzskatīja kā liecību viņa sludinātajai teoloģijai: “Tam jābūt melnam krustam sirdī, kura būtu savā dabiskajā krāsā (..) Šādai sirdij jāatrodas baltas rozes viducī, norādot, ka ticība dod līksmību, iepriecinājumu un mieru – tāpēc rozei jābūt baltai un nevis sarkanai, jo baltā ir garu un visu eņģeļu krāsa. Šāda roze atrodas debeszilā laukumā (..) Un šādā laukumā zelta gredzens – ka tāda debesu svētlaime paliek mūžīgi, bez gala un brīnišķīgi pār visām lietām, kā arī zelts ir tas dārgākais, brīnišķīgākais metāls.” (Vēstule Lācaram Spengleram 1530. gada 8. jūlijā no Dr. Mārtiņa Lutera Koburgas cietoksnī.)

Gaidot reformācijas jubileju, Daugavpils Mārtiņa Lutera katedrāles dārzā jau pirms diviem gadiem izveidojuši apstādījumu dobi “Lutera rozes” formā, tā centrā ievietošot akmeni, min mācītājs Andis Lenšs. Dižajam reformatoram par godu baznīca nosaukta arī Saldū, tāpat Talsu novada Ķūļciema pagastā dievnamu rotā plāksne ar uzrakstu “Mārtiņbaznīca jeb Dzedru baznīca”. Interesanti, ka Rīgā, Āgenskalnā slejas Mārtiņa dievnams, bet pavisam netālu – Torņakalnā – Lutera baznīca.

Ar īpašu cieņu pret savas ticības vadoni izturas Liepājas Lutera baznīca, kuras tornī 2014. gadā izveidots Mārtiņam Luteram veltīts muzejs. Ieceri īstenojusi draudzes grāmatu galda un bibliotēkas vadītāja Vita Pētersone, kura, braucot uz Baznīcas dienām Hamburgā, pa ceļam ielūkojusies Mikolajku poļu luterāņu baznīcas draudzes muzejā un nolēmusi, ka arī pašu mājās ir daudz vērtīgu grāmatu un citu materiālu, ko vērts parādīt cilvēkiem. Tā viņa piepildījusi savu sapni un iekārtojusi muzeju, kas stāsta arī par Liepājas Lutera draudzes pirmsākumiem. Muzejā redzamas Valsts prezidenta K. Ulmaņa dāvinātās elektriskās ērģeles un harmonijs, te var pāršķirstīt 1907. gadā Rīgā izdoto Lutera “Mazo Katehismu skolai un mājai”, 1850. gada Hamburgas izdevumu “Dr. Mārtiņa Lutera Kristīgā mācība katrai gada dienai” vai Lutera sprediķu krājumu. Jaunā Derība un vēl daudzas grāmatas ir dāvinājums no Vācijas, kur V. Pētersone bijusi vairākkārt, atvedot arī lapiņas ar Vitenbergas Lutera baznīcas dievkalpojuma kārtību. Kā nozīmīga liecība te glabājas 1844. gadā Leipcigā izdotā Bībele Mārtiņa Lutera tulkojumā.

Uzziņa

Mārtiņš Luters un Latvija

Rīgas rātes sekretārs Johans Lomillers 1522. gada 20. augustā Mārtiņam Luteram nosūtīja vēstuli, kurā bija teikts, ka Rīga kļuvusi par evaņģēlisku (luterisku) pilsētu. Kā atbildi Luters atsūtīja Rīgas, Rēveles un Tērbatas rātei speciālu vēstījumu, bet vēlāk arī vairākas vēstules ar saviem norādījumiem un ieteikumiem.

Savu 1524. gadā Vitenbergā iznākušo darbu ar Bībeles 127. psalma skaidrojumu M. Luters veltīja Rīgai un Livonijai. Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā ir saglabājies Mārtiņa Lutera cirkulārs “Visu vācu zemes pilsētu rātskungiem, ka viņiem jāiekārto un jāuztur kristīgas skolas”.

Latvijas Nacionālajā bibliotēkā no 31. oktobra līdz nākamā gada 4. februārim būs skatāma ceļojošā izstāde “Reformācijas brāzmas – Luters 1517”, kas tapusi sadarbībā ar Strasbūras Universitātes nacionālo bibliotēku un Vitenbergas bibliotēku Štutgartē (Vācijā).

Gulbenē līdzās luterāņu dievnamam atrodas Baltijā vienīgais piemineklis Mārtiņam Luteram, skulptūru 1883. gadā darinājis Blomes muižas zemnieks Meness.

Mārtiņa Lutera vārdā nosaukta iela Jēkabpilī, kamēr daudzās Latvijas pilsētās ir vien Mārtiņa ielas: Rīgā (nosaukums piešķirts 1882. gadā, agrāk tā saukusies Baznīcas iela, vēlākajos gados iela pagarināta), Ventspilī, Liepājā, Tukumā, Jelgavā, Cēsīs, Madonā, Ogrē, Rūjienā, Ikšķilē, Baložos, Katlakalnā un Babītes novada Piņķos.

Viens no populārākajiem vārdiem Latvijā aizvien ir Mārtiņš (pēc PMLP datiem – 13 099), tiesa, tas vairāk savijies ar folkloras mantojumu.

Iecienīts ir uzvārds Luters, brīvvalsts laikā bija reģistrēti aptuveni 75 Luteru kungi un kundzes, arī tagad šādas dzimtas nav īpaši gājušas mazumā. Piemēram, Lidija Lutere Grobiņā ir ļoti apmierināta ar savu labskanīgo uzvārdu, kas visiem esot skaidri saprotams, viņa to iemantojusi no vīra Valda, kura senči dzīvojuši Aizputē.

Interesanti

Rīgas Lutera draudze 2015. gadā sāka Torņkalna baznīcas interjera remontu, kura laikā atklājušies arī interesanti kuriozi, liecina par katra laika iespējām un radošumu. Piemēram, eņģelis, kas atrodas virs kanceles, izrādās, bijis pārklāts ar zeltainiem konfekšu papīriņiem, lai iegūtu vēlamo zeltījuma iespaidu.

Pievienot komentāru

Komentāri (9)

  1. Pravietisnejaukais Atbildēt

    Lai sagrautu altāri, vajadzīgs altāris. Pēdējo 2000 gadu laikā nekur , nevienā kristīgā baznīcā nav bijis altāra… kā tor var sagraut? ALTĀRIS bija Vecās Derības laikā, paaugstinājums, veidots no zemes, vai arī akmeņiem, kas nebija apstrādāti ar dzelzs rīkiem. Uz šiem akmeņiem tika dedzināti upurētie dzīvnieki.

  2. Luterticība Latvijā atvēra skolas un jau 19. gs sākumā Latvijā praktiski nebija analfabetu, bet pareizticība Krievijā vēl šodien audzina analfabētus . Mums jau nav jārej uz jums, paši sevi tādā pozā nostādiet un rejiet un apskaužiet visu pasauli.

  3. ieņemt Pareizticību,kā Krievijā.
    Tagad,tik vien var ,kā pēc saimnieku pavēles ,riet uz Krieviju.

Draugiem Facebook Twitter Google+