Mobilā versija
+5.9°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
23. janvāris, 2014
Drukāt

Kurš dara, tas dara. Un pietiek laika visam. Saruna ar Ilzi Līviņu

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Horeogrāfe un maģistre izglītības zinātnē, Alūksnes novada vidusskolas direktore Ilze Līviņa ir laureāte “Latvijas Avīzes” konkursā “Sieviete Latvijai 2013” nominācijā “Es negāju noskumusi nevienā(i) vietiņā”, kur vēstuļu autores ieteica izcilas sievietes deju kolektīvu, koru, folkloras kopu vadītājas, amatierteātru režisores. Ko Ilze dara līdztekus direktores pienākumiem, atklāj ieteikuma vēstules autore Ilona Riekstiņa: “Ilze ir ilggadēja Alsviķu pagasta deju kolektīva “Jandāls” un “Vēlreiz” vadītāja, bērnu deju kolektīva vadītāja. Alūksnē vada sarīkojumu deju kolektīvu “Virpulītis”. Kopš 2004. gada viņa vada E. Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas pūtēju orķestra defilē grupu un ir kolektīva horeogrāfe. Viņas vadībā orķestris ir līderis valstī defilē programmu izpildījumā, ko katru gadu apliecina 4. maija valsts mēroga skatēs pie Brīvības pieminekļa. Ilze Līviņa ir arī Vidzemes novada pūtēju orķestra vadošā horeogrāfe, un esam bezgala lepni, ka konkursā par atbilstošāko Skolu jaunatnes XI dziesmu un deju svētku (notiks 2015. gadā) pūtēju orķestra koncerta māksliniecisko koncepciju ar interesantāko idejas risinājumu atzīts Ilzes Līviņas piedāvātais projekts. Mūsu skolotāju raksturo mērķtiecība, stingrība prasībās pret sevi un līdzcilvēkiem, godprātība un izcilas darba spējas. Ilze ap sevi pulcina visus tos dažādu paaudžu ļaudis, kam svarīgs latviešu tautas gods un tradīcijas. Mums – skolēniem un vecākiem – ir gods pieteikt Ilzi Līviņu minētajai nominācijai.”

– Kā jūs to visu varat paveikt?


I. Līviņa (smejas): – Kurš 
dara, tas dara. Un pietiek laika visam. Kā vecāki bērnu ievirza, tā arī ir. Mani vecāki Ivars un Aina Caunes bija ļoti prasīgi, stingri, mērķtiecīgi, bet taisnīgi. Tētis, nu jau miris, savulaik bija kolhoza “Igrīve” priekšsēdētājs un Augstākās Padomes deputāts, kurš balsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Viņš bija ļoti aktīvs, ja gribēja, lai kolhozā būtu deju kolektīvs, pats dejoja. Mamma vienmēr rūpējās, lai viss mums būtu sakārtots, jo padomju laikos jau nebija tik viegli ar uzstāšanos un tērpiem. Es to visu redzēju un mācījos. Ja gribu, lai cilvēki piedalās talkā, eju pirmā. Ja skolotājs pacels papīru, arī bērni pēc kāda laika pacels, bet, ja skolotājs tikai norādīs, kas jāpadara, nekā nebūs. Vecāki mani virzīja uz māksliniecisko jomu, jau no trīs gadu vecuma dejoju Alūksnes Pionieru pilī, skolā dziedāju korī un ansamblī, dejoju sarīkojumu deju kolektīvā, arī disko deju grupā. Kādā deju koncertā mani ievēroja Alūksnes mūzikas skolas direktors Rihards Ādamsons un viņa kundze Ināra Ādamsone un aicināja uz mūzikas skolu, jo man esot laba ritma izjūta. Es tagad rīkojos tāpat – dejotāju vecākiem iesaku, lai bērnus sūta arī uz mūzikas skolu. Tā ir vecāku atbildība – aizvest bērnu uz pulciņiem, mūzikas un mākslas skolām, tālāk jau bērns pats attīstīsies.


– Vadāt visu paaudžu deju kolektīvus, trūkst tikai zīdaiņu vecuma dejotāju…


– Jā, starp citu, tas ir mans sapnis, ka varētu dejot arī jaunās māmiņas ar mazuļiem. Bet, nu labi. Alsviķos vadu trīs deju kolektīvus. Pirms 25 gadiem bija grūti, nebija naudas, reizēm pat kājām gājām uz Alsviķiem. Bet Alsviķu kluba vadītāja Marina Ramane cīnās, un mums ir ļoti laba sadarbība, lai pagasta iedzīvotājiem būtu iespēja baudīt kultūru un pašiem piedalīties. Man kolektīvos dejo no Alsviķiem, Strautiņiem, Ilzenes, Zeltiņiem, Jaunlaicenes, Kolberģa, Alūksnes. Daudzi strādā Rīgā, bet braukā uz mēģinājumiem sestdienās, svētdienās, jo vismaz brīvdienās viņi grib atgriezties savās mājās. Bērni dejo gan sarīkojumu, gan tautiskās dejas. Tas nekas, ka puiku mazāk. Meitenītēm ir svarīgi skaisti kustēties, iegūt staltu stāju, varbūt kādreiz viņas būs prezidentu sievas. Vidējās paaudzes deju kolektīvu “Jandāls” vadu jau 23. sezonu, un ar šiem dejotājiem man ir vienādas intereses. Kaut gan vecuma amplitūda ir liela no 18 līdz pāri 50 gadiem, viņi ir lieliski sarunbiedri, pēc mēģinājumiem varu atslēgties no darba un nedomāt par nebūšanām. 
Senioru deju kolektīvam “Vēlreiz” nosvinējām piecus gadus. Kā kluba vadītāja sava diplomdarba uzvedumam par latvisko mantojumu cauri visām paaudzēm savāca seniorus, tā mēs viņus neatlaižam vaļā. (Smejas.) Seniori uz deju mēģinājumiem nāk kā uz svētkiem. Man ir gods mācīt tik sirdsgudrus cilvēkus, tas ir kaut kas skaists. Viņi ir tik toleranti, tik apzinīgi, kādu vairs nekad nebūs. Viņos ir vēl senā, Latvijas laika mācība, ka skolotājs ir Dieva vietā. Tagad jau visi māca skolotāju, kā būtu pareizi jāmāca. Nezin kāpēc kritizētāji paši nestrādā par skolotājiem.

– Esat Alūksnes novada vidusskolas direktore, bet E. Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas pūtēju orķestrī veidojat visā valstī slavenās defilē programmas. Vai tā nav darbošanās konkurentu skolā?


– Nē, vidusskolā ir pamatdarbs, tur nav orķestra, bet ģimnāzija ir mana skola, es pati izaugu šajā orķestrī, pūtu flautu. Orķestrī spēlējot, iepazinos ar savu vīru – Sandoru Līviņu, jo klarnetes ar flautām bija blakus. Orķestra vadītājs Rihards Ādamsons Sandoram uzdeva mani pavadīt uz mājām, un tā pamazām, pamazām… No Sandora mammas Vēsmas Kokles-Līviņas esmu pārņēmusi sarīkojuma sporta deju kolektīva “Virpulītis” vadīšanu. Tas ir mans ceturtais deju kolektīvs, tas darbojas Alūksnes bērnu un jauniešu centrā. No šī kolektīva meitenēm izveidoju deju grupu, kas kuplina pūtēju orķestra uzstāšanos.

– Bet vai par tik aktīvu darbošanos jūs, kā saka, neizrakstīs no mājas grāmatas?

– Nē, ģimenē visi esam aktīvi. Mans vīrs ir mūzikas skolas skolotājs, pasniedz pūšamo instrumentu spēli un vada E. Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas pūtēju orķestri. Savulaik arī ar dejām nodarbojās. Tagad es veidoju orķestra horeogrāfiju. Kolēģi gan vīru apceļ, ka visiem jau nav laimējies horeogrāfi apprecēt. Bet ar to ir par maz. Var būt ļoti labs horeogrāfs, bet ja viņš nezina orķestri… Es pārvaldu arī pūšamos instrumentus. Kā var pagriezties lielās bungas pret flautu? Nevar, savainosies. Un otrs – jādomā par skaņu. Pārvietošanās jāizdomā tā, lai skaņa nezūd, jāņem vērā arī uzstāšanās vieta, kur skaņa atbalsosies. Pāris gadu horeogrāfiju veidoju arī Gulbenes mūzikas skolas pūtēju orķestrim un kļuvu par Vidzemes novada horeogrāfi. Piedalījos konkursā par 2015. gada Skolu jaunatnes XI dziesmu un deju svētku pūtēju orķestra koncerta ideju Ķīpsalas koncertam un uzvarēju. Un nu sanāks piedalīties koncerta veidošanā Latvijas mērogā.

Arī mūsu bērni muzicē un dejo. Adele mācās RTU inženierzinātnēs uzņēmējdarbību, Alberts mācās ģimnāzijā.

– Jūs redzat tik daudz cilvēku, kādi esam?

– Esam kļuvuši daudz neuzņēmīgāki, mums trūkst darba spēju. Aizmirstam cilvēciskās vērtības, vispārpieņemtās normas, ko nevar uzrakstīt uz papīra, bet kam būtu jānāk no sirds. Es, es, es, un cits nekas neinteresē. Mazpilsētā tas, protams, izpaužas mazāk, jo cilvēki cits citu pazīst. Ja es pakristu Alūksnē, domāju, kāds mani pazītu un paceltu. Bet Rīgā nodomātu – 
re, piedzērusies! Mūsu mentalitāte arī ir tāda šļaugana. Ja krievu bērns sarīkojumu dejās nedabū 1. vietu, vecāki viņam saka – nekas, gan jau pacīnīsies un dabūsi arī pirmo. Bet latviešu vecāki – ja reiz bērns nav pirmajās vietās, tad nav ko cīnīties. Tieši otrādi – pacieties, ieguldi lielu darbu un būsi līderis. Bet darbs ir jāiegulda gan bērniem, gan vecākiem, gan arī skolotājam. Daudzi spriež, ka bērnam ir brīvi jāattīstās. Bet, ļaujot brīvi attīstīties, mums šodien nebūtu ne Raimonda Paula, ne Vestarda Šimkus. Es uzskatu, ka vecākiem ir jāsaka bērnam – tev ir jāmācās, tev ir skaisti jāraksta! Bet tagad priecājas, ka atvase vispār mācās un kaut kādus ķeburus raksta. Tāpat arī skolā. Sistēma – nauda seko skolēnam. Un mēs tikai klanāmies, jo citādi vecāki aizvedīs skolēnu citur, jo būsim piespieduši viņu kaut ko darīt. Bet reāli mēs degradējam tautu. Lai netraumētu skolēnu pirmajās klasēs, ir bezatzīmju sistēma. Bet vai ir labāk, ka traumējam 5. klasē un uz visu mūžu?

– Vai šai bezatzīmju sistēmai ir jau raža?


– Loģiski. Cilvēki ražo bērnus, bet viņus neaudzina, nemāca lasīt. Kad bērns atnāk skolā, sākam viņu spaidīt, bet vecāki viņu aizved uz citu skolu. Bet tur atkal ir jāmācās! Vecāki pēc tam atzīst, ka netiek ar bērnu galā, bet meklē vainu skolā – nepatīk skolotājs, skolas biedri, nav labs režīms… Trūkst darba spēju gan vecākiem, gan bērniem, tas ir pats smagākais.

Katram cilvēkam ir jāstrādā, jāmeklē iespējas. Un tās var atrast. “Simtlatniekam” saku – līdz pulksten astoņiem sniegam pie skolas jābūt notīrītam, nāc kaut vai četros. Jo vēlāk sniegs būs piemīcīts un salūzīs pāris lāpstu. Un pārējā diena būs brīva. Nē, viņš saka, tas par grūtu. Bet nekas cilvēkam nav par grūtu. Man reiz audzināmajā klasē bija 14 puiši un 12 meitenes. Es viņiem vaicāju, vai mēs nevarētu izveidot deju kolektīvu un piedalīties Dziesmu svētkos, bet tad būs stipri jāstrādā. Un divu gadu laikā šis kolektīvs – Alūksnes vidusskolas “Varavīksne” – bija vidējā līmenī. Bet mēs nežēlīgi strādājām, bija nometne Ainažos un dejojām smiltīs. Kāpēc? Jo tur ir grūtāk dejot un jāceļ kājas augšā. Bet, kad viņi ienāca zālē, cēla kājas augšā kā dievi. Kad reiz iedevu atpūtu, viņi vairs pat priecāties nemācēja. Vai tad patiešām nebūs mēģinājumu? Nē, saku, tagad līdz skatei būs miers. (Smejas.)

Viedokļi

Marina Ramane, Alsviķu kultūras nama vadītāja: “Ilze prot ap sevi pulcināt cilvēkus. Ir ļoti mērķtiecīga un prasīga gan pret sevi, gan citiem. Ļoti punktuāla un neatlaidīga, enerģiska un izpalīdzīga. Brīnišķīgs sarunbiedrs un draugs ar lielo burtu. Ilze prot dienu sakārtot tā, lai varētu paveikt vismaz piecus darbus un pabūt dažādās vietās gan novadā, gan ārpus tā.”

Antra Strazda, E. Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas skolotāja un skolnieces Elīnas mamma: “Skolā sāku strādāt ļoti jauna un atceros Ilzi vēl kā skolnieci. Viņa ļoti skaisti dejoja, dziedāja un spēlēja flautu. Kad manai meitai bija četri gadi, viņa sāka dejot pie Ilzes sporta deju kolektīvā “Virpulītis”, nu jau desmit gadus ir dejojusi un gribētu vēl. Meita darbojas arī orķestrī, tur ir laba gaisotne – lielākie rūpējas par mazākajiem kā ģimenē. Ilze ir apņēmīga, atsaucīga un ļoti pacietīga.”

Rolands Holla, E. Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas pūtēju orķestra dalībnieks: “Ilze Līviņa ir ļoti atsaucīgs cilvēks, nekad neatteiks padomu, vienlaikus viņa ir stingra disciplīnas ziņā, taču nekad neizrādīs negatīvas emocijas. Viņa ir nepārspējama defilē programmu veidotāja, labi zina, ko orķestra dalībnieki ar instrumentu rokās var izdarīt.”

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+