Foto – LETA/Evija Trifanova

Lielāko militāro mācību “Namejs 2018” sarīkošana mudina jautāt, kādēļ tikai tagad esam nonākuši pie tik vērienīgas aizsardzības spēju pārbaudes, nevis krietni vien agrāk. Pacentīsimies saprast, kādēļ ceturtdaļgadsimta laikā kopš neatkarības atgūšanas nav bijusi iecere sarīkot tik prāvas mācības? Iespējams, daļēji to var skaidrot ar vispārējo Eiropas un ASV vēlmju domāšanu, redzot Krievijā nevis reālos notikumus, bet gan savu cerību atspulgu par noteiktu šīs lielās valsts demokratizēšanos. Tā tas bija un, protams, deviņdesmitajos, kā arī nākamajos astoņos 21. gadsimta gados, Eiropā reti kura valsts pienācīgi domāja par savu aizsardzību. Tāpat arī Latvija, kur valdīja pārliecība, ka mūsu karavīri reālās kaujas situācijās un apdraudējumā nonāks vienīgi kaut kur tālu no Latvijas, piemēram, tādās šejieniešiem eksotiskās valstīs kā Irāka un Afganistāna. Tā bija, un mūsu bruņotie spēki par galveno uzdevumu uzskatīja pienācīga kontingenta sagatavošanu šīm miera stiprināšanas misijām. Tās ar laiku kļuva aizvien bīstamākas, un arī Latvija saņēma tā saucamo kravu nr. 200 (ar kritušajiem).

Lasītākie

“Zaļais kurss jau tepat pie sliekšņa,” plāno aizliegt malkas, brikešu un granulu apkuri 69

Māte ar šausmām atklāj, ka jaundzimušais bērns, par kuru viņa rūpējās slimnīcā, nav viņas bērns 19

Kokteilis

Mākslīgais intelekts nosauc 5 vārdu īpašniekus, kuri kā magnēti pievelk pretējā dzimuma pārstāvjus 27

Lasīt citas ziņas

Taču tad “atgadījās” 2008. gada Piecu dienu karš Gruzijā un miera ostā Eiropā sāka mainīties noskaņojums. Patiesībā tam vēl agrāk pamatu bija devusi Vladimira Putina slavenā Minhenes runa, taču tā vēl netika uztverta kā nopietns brīdinājums. Kad jau bija pieredzēts krievu iebrukums Gruzijā, sarosījās alianse un kā pirmie jautājumus par sava reģiona aizsardzību NATO vadībai uzdeva baltieši. Tas bija noteikts robežpunkts – sarunā ar augsta ranga latviešu virsnieku uzzināju, ka Latvijas bruņotie spēki sākuši mācīties konvenciāla kara vešanu. Tas nešķiet pārspīlējums, atcerēsimies kaut vai tādu ierosinājumu kā Zemessardzes pakļaušanu Iekšlietu ministrijai, padarot to par policijas palīgspēku. Tagad nav pārsteigums, ka tik nozīmīgai valsts aizsardzības spēku daļai – Zemessardzei – apgāde ir tāda, kāda tā ir. Labāk pajautāt karu pieredzējušajiem ukraiņu karavīriem, cik noderīga kara vešanā ir bruņutehnika, – ļoti, viņi atbildēs. Un tad paraudzīsimies uz Zemessardzes arsenālu, kurā nav pilnīgi nekādas bruņutehnikas.

Taču nebūsim pārsteidzīgi un nemetīsim visus akmeņus aizsardzības resora, bijušo aizsardzības ministru virzienā, prasot no viņiem vien atbildību par esošo situāciju. Atcerēsimies 90. gados populāro joku par armiju – “Vai uzbrukumā sūtīt divus vai visus – trīs tankus?” Nepieciešamība pēc profesionāliem un teicami apgādātiem bruņotajiem spēkiem, jādomā, ilgus gadus nav bijusi izprasta. Iespējams, tāpat kā tas, ka mierīgi laiki var kādreiz beigties. Bez sabiedrības izpratnes par nepieciešamo rīcību militāra iebrukuma gadījumā nav iespējams atbildīgi veidot aizsardzības spēkus. Tas nozīmē, ka lielākajai daļai Latvijas sabiedrības vajadzētu saprast, kādi ir mūsu karavīru uzdevumi. Būtu labi, ja Latvijas pilsonis priecātos par savu karavīru pēkšņu ierašanos šīs personas pagalmā mācību laikā, bet tā vietā bruņoto spēku komandieris mierina valsts iedzīvotājus, ka iepriekš nesaskaņotās vietās bruņotās personas neiegriezīšoties. Visās armijās, arī Latvijas Bruņotajos spēkos mācās nonāvēt ienaidnieku, un tas ir nopietns signāls, lai iespējamais pretinieks atturētos no nepārdomātas rīcības. Tajā pašā laikā tieši karavīri ir tie, kas labi zina ieroču spēku un kaut tādēļ vien nevēlas karu. Nedz tālumā, nedz savas mājas tuvumā.