Mācību gads klāt! Kā skolai gatavojās trīnīšu puikas un meitenes 0
Katra bērna nākšana pasaulē sagādā īpašu prieku ne tikai mazuļa ģimenē, bet visā sabiedrībā. Tāpat liels aizkustinājums katrā ģimenē valda, kad ir atvases pirmā skolas diena. Taču dažā ģimenē šīs izjūtas jāreizina ar trīs – kad piedzimst un skolā sāk iet trīnīši. “LA” viesojās divās ģimenēs, kur skolai gatavojās trīnīšu puikas un trīnīšu meitenes.
Garkalnes zēni Nils, Ralfs un Toms šodien dodas uz Rīgas 63. vidusskolu, kur mācīsies otrajā klasē, bet Brocēnu meitenes Vivita, Sindija un Marika skolas gaitas uzsāk tikko – viņas mācīsies Brocēnu vidusskolas 1. klasē. Jāpiebilst, ka 2005. gadā Latvijā piedzima četri trīnīši (Brocēnu māsiņas – 31. oktobrī, Garkalnes brāļi – 19. novembrī). Kā aprēķinājusi LETA, pēdējos gados visvairāk trīnīšu pasaulē nācis 2011. gadā, kad trīs bērniņi piedzima piecās ģimenēs. 2005. gadā trīnīši piedzima četrās ģimenēs, 2006. gadā – divās, 2007. gadā – vienā, 2008. gadā – trijās, 2009. gadā un 2010. gadā – vienā ģimenē. Pērn trīnīši Latvijā piedzimuši trīs ģimenēs, bet šogad – vēl nevienā…
Trīs brāļi
Garkalnē dzīvojošajiem trīnīšiem Nilam, Ralfam un Tomam novembrī paliks astoņi gadi. Šodien viņi uzsāka gaitas Rīgas 63. vidusskolas otrajā klasē. Puikas mācās Rīgā, jo tur vairāk iespēju, pieejams plašāks pulciņu klāsts. Viņi pēc stundām apmeklē teātra studiju, vizuālās un lietišķās mākslas, kā arī angļu valodas nodarbības. Līdz skolas gaitu uzsākšanai puiši spēlējuši Garkalnes futbola skolā, taču nu tam neatliekot laika.
Par brīviem brīžiem tikai sapņot atliek arī puišu mammai Irinai, kura atzīst – audzināt trīs viena vecuma puikas neesot viegli, jo laiku un uzmanību vajag katram. Turklāt trīnīšu puikām ir arī jaunākā māsa Dominika Luīze. Irinai vienai jātiek galā gan ar darbu, gan četru bērnu audzināšanu. Tiesa, lieli palīgi esot viņas mamma un māsa, turklāt, audzinot trīnīšus, esot arī savi plusi. “Kad Dominika bija pavisam maza, man bija grūtāk nekā ar puikām tajā vecumā, jo viņi viens otru nodarbināja, izklaidēja, bet viens bērns vienmēr grib tikai mammas uzmanību,” pieredzē dalās četru bērnu mamma.
“Enerģijas gan vajag ļoti daudz,” viņa smaidot stāsta. Laiks, kad puikas piedzimuši, bijis grūts un pagājis teju vai nemaņā, tomēr pats grūtākais šais astoņos gados bijis tieši dēlu pirmais skolas gads. Puikām lieliski padodas matemātika, taču grūtāk ejot ar lasīšanu, tāpēc mācības jāturpina arī mājās. “Ar katru vajag palasīt, parakstīt, katrs prasa uzmanību,” stāsta Irina. Viņa pārliecinājusies, ka visiem kopā nesanākot nekāda mācīšanās, rezultāts esot tikai tad, ja strādā ar katru atsevišķi. Pagaidām gan izskatoties, ka lielu problēmu ar mācībām nebūšot, esot vien kārtīgi jāapgūst lasītprasme. Irina ir optimistiska un uzskata, ka otrais mācību gads jau būšot vieglāks, jo zēni zina, kas ir skola, zina, ka jāmācās. “Pagājušogad viņi bija ļoti nobijušies un sākumā, kamēr iejutās milzīgajā skolā un pierada pie jaunās vides, pārdzīvoja lielu stresu. Tagad gan viņi tur jūtas kā savējie – pazīst gan vienaudžus, gan vecāko klašu skolēnus,” stāsta Irina. Arī puišu māsa šogad sešu gadu vecumā sāks skolas gaitas, taču mamma ir pārliecināta, ka Dominika raizes nesagādās, jo ir ļoti komunikabla un jau tagad lasa labāk par vecākajiem brāļiem.
Divi no trīnīšiem – Ralfs un Niks – vizuāli ir ļoti līdzīgi un svešam viņus palīdz atšķirt tikai dažādās drēbes. Toms no abiem pārējiem brāļiem atšķiras, taču raksturi visiem trim esot ļoti dažādi un spilgti. Visi mācās vienā klasē. Ralfu un Niku reizēm nevarot atšķirt vienu no otra kā klasesbiedri, tā skolotājas. Pirmajā mācību gadā puišiem neesot trūcis uzmanības, taču viņiem trīnīšu būšanas uzsvēršana ne sevišķi patīkot, jo katrs vēlas būt neatkarīgs, uzsvērt savu individualitāti. Toms saka, ka tā īsti skolā atgriezties nevēlas, jo atkal būšot ilgu laiku jāpavada stundās un daudz jāmācās. Mamma gan smejot teic, ka uz skolu pilnīgi noteikti grib visi trīs, tikai mācīties gan ne visai.
Pērn, puikām mācības uzsākot, pašvaldība par katru piešķīrusi 30 latu pabalstu, kas bijis labs atspaids, jo izdevumi par skolai nepieciešamām lietām jāreizina ar trīs, arī finansiāls slogs esot visai liels. Irinu iepriecina, ka šogad iet secen tēriņi par darba burtnīcām. Pagājušogad tās izmaksājušas 27 latus katram. Drēbes, sporta tērpus un citus mācību piederumus trīnīšiem viņa iegādājusies Anglijā, jo esot pat bail iedomāties, cik naudas par visu būtu jāizdod Latvijā. Ģimenē nav ierasts visus trīs vienaudžus tērpt vienādās drēbēs. Reizēm gan gadoties, taču pārsvarā puiši ģērbjas atšķirīgi, jo, neraugoties uz to, ka dzimuši vien ar pāris minūšu intervālu, arī dažādība viņu raksturos teju spraucas laukā pa visām vīlēm.
Trejmeitiņas
Brocēnu vidusskolas 1. klasē šogad mācības uzsāk Vivita, Sindija un Marika Bumbieres. Jaukas, gudras un kautrīgas meitenes, kuras jau paspējušas iemīlēt matemātiku. Datorprasmē jau var pamācīt mammu Ritu un tēti Andreju. Visas apmeklējušas mūzikas pulciņu, gājušas bērnudārzā, kur strādā mamma. Viņas vecākajam dēlam Madaram jau 15 gadu, tāpēc Rita labi zina, kas ir pirmais 1. septembris. Šoreiz gan viss jāpareizina ar trīs. Un ne tikai.
2005. gada 31. oktobrī Ritai bija smagas dzemdības. Viņa vaino ārstus, kas neveica ķeizargriezienu. Rezultātā fiziski pilnīgi vesela piedzima tikai Marika, bet Vivita iedzīvojās daļējā bērnu celebrālajā triekā, Sindija – pilnā. Vivita pārvietojas uz pirkstgaliem, bet ārsti sola, ka pēc operācijas acīm redzamu seku nebūšot, bet Sindiju piecelšot no ratiņkrēsla. Bet visām meitenēm laba galva, laba atmiņa un darbaspējas. Vivita un Sindija daudzkārt bijušas pie ārstiem, tagad portālā ziedot.lv ir atvērts konts, lai savāktu naudu operācijai Vācijā.
Arī skola gatava trejmeitiņām un viņu speciālajām vajadzībām. Sindijas dēļ pie skolas ieejas izveidota speciāla uzbrauktuve, paplašinātas klases durvis un uzlabotas tualetes telpas. Sindijai skolā būs norīkota asistente.
1. klases audzinātājas Vivitas Ķezberes 25 gadu praksē nav bijuši ne tikai trīnīši, pat ne dvīņi, arī bērns ratiņkrēslā būs pirmoreiz – tas skolotājai būšot zināms izaicinājums un pieredze. Tāpat ikdiena skolā sola interesantus notikumus, jo meitenes patiešām ir ļoti līdzīgas. Mamma gan sola katrai matos siet atšķirīgas krāsas lentes. Sindija sēdēs ratiņkrēslā pie nedaudz piepacelta galda, abas pārējās māsas pašas varēšot izlemt – kopā vai atsevišķi.
