Latvijā
Izglītība

Mācību priekšmets bez nosaukuma 16


Ilustratīvs attēls
Ilustratīvs attēls
Foto – Fotolia

Jaunajā izglītības saturā vēsturi plānots mācīt jau no 4. klases: tā būs iekļauta vienā mācību priekšmetā ar sociālajām zinībām. Šobrīd šā mācību priekšmeta tehniskais nosaukums ir “Sociālās zinības un vēsture”, taču tas, kā šis jaunais mācību priekšmets varētu tik saukts, kad spēkā stāsies jaunais izglītības standarts, vēl tiek spriests. Kā varianti minēti “Dzimtenes mācība”, “Latvijas mācība” un “Mana Latvija”.

To vakar Saeimas Valstiskās audzināšanas un jaunatnes lietu apakškomisijas sēdē stāstīja jaunā mācību satura izstrādātāji. Jāpiebilst, ka deputātu interese par to, kā skolās nākotnē mācīs vēsturi, nebija liela: uz sēdi bija ieradušies vien pieci no desmit apakškomisijas locekļiem.

Izstrādājot jauno saturu, izceltas šādas vērtības, kas skolēniem būtu izglītības procesā jāpieņem par savām, – dzīvība, cilvēka cieņa, brīvība, ģimene, laulība, daba, kultūra, latviešu valoda, Latvijas valsts. Tad nu arī vēstures un sociālo zinātņu saturs jāveido kontekstā ar šīm vērtībām.

Viens no vēstures satura jaunajā izglītības standartā veidotājiem, projekta “Skola 2030” pārstāvis un Vēstures skolotāju biedrības priekšsēdētājs Valdis Klišāns stāsta, ka 4. – 6. klasē ar bērniem runās par Latvijas vēsturi caur pašu ģimenes un tuvākās apkārtnes prizmu. Piemēram, kā vēstures avots tiks izmantotas ģimenes fotogrāfijas, lai mācītos par paaudžu maiņu un notikumu pēctecību. Tāpat bērni varētu pētīt ikdienā lietojamus priekšmetus kā ilustrāciju pārmaiņām ražošanā, tirdzniecībā, sadzīvē.

 

Skolotāji par vēstures atkalapvienošanu

Kā zināms, patlaban vēsturi māca tikai no 6. klases. Jaunā izglītības standarta projekts paredz, ka līdz 6. klasei būs jau minētais jaunais mācību priekšmets, bet no 7. klases tiks mācīta “Latvijas un pasaules vēsture”. Patlaban vienu stundu nedēļā skolēni apgūst pasaules vēsturi un vienu stundu nedēļā – Latvijas vēsturi. Eksperti, kuri izstrādā jauno vēstures saturu, uzskata, ka atkal jāmāca vienota vēsture, tikai šoreiz jāliek uzsvars uz Latvijas vēsturi un pasaules vēsture jāmāca caur mūsu valsts prizmu. Piemēram, tēma par kristīgās un islāma pasaules rašanos tiks sākta, noskaidrojot, kur ir skolai tuvākā baznīca. Turklāt 7. – 9. klasē apgūstamo vēstures tēmu vidū ir tādas, kuru nosaukumā likts tieši Latvijas vārds, piemēram, paredzēta gan atsevišķa tēma “Latviešu nācijas veidošanās”, gan “Latvija totalitārisma varā”. V. Klišāns apgalvo, ka pat 99 procenti vēstures skolotāju esot par vēstures atkalapvienošanu, jo šobrīd esot ļoti grūti, pat neiespējami vienlaikus runāt par vienu laikmetu Latvijas un pasaules vēstures stundās.

Jāpiebilst, ka vēl pirms dažiem gadiem Saeimas deputāti atbalstīja mācību priekšmeta “Vēsture” sadalīšanu divos mācību priekšmetos “Latvijas vēsture” un “Pasaules vēsture”. Toties tagad neiebilst pret apvienošanu. Saeimas deputāts Raivis Dzintars (Nacionālā apvienība) gan bažījas, ka skolēnu apziņā no nosaukuma tomēr pazudīs Latvijas vārds un šo mācību priekšmetu sauks tikai par vēsturi. Valsts izglītības satura centra vadītājs Guntars Catlaks atbild, ka var jau šo priekšmetu saukt tikai par Latvijas vēsturi, jo Latvija arī ir pasaulē.

 

Faktu iekalšana nebūs pašmērķis

Jaunais saturs paredz, ka skolēni apgūs ne tikai prasmes un zināšanas, bet arī attieksmes. Kā tieši tas izpaudīsies vēstures stundās? G. Catlaks skaidro, ka skolēns, piemēram, izmantojot vēstures avotos pieejamo informāciju, veidos argumentus, kāpēc tika izveidota Latvijas valsts un kāpēc cilvēkiem ir nepieciešama sava valsts. Šādā vienā uzdevumā skolēns gan varēs izmantot prasmes avota atrašanā un lietošanā, gan gūs zināšanas, gan parādīs radošumu un spēju analizēt, gan arī veidos attieksmi pret Latvijas valsti un brīvību. Faktu iekalšana nebūs pašmērķis. Svarīgāk esot, lai skolēni kļūst par aktīviem vēstures pētniekiem, teic V. Klišāns. Turklāt saturs veidots tā, lai nākotnē skolotājiem nāktos biežāk vest skolēnus ārpus klases uz muzejiem vai vēsturiskām takām. Iecerēts, ka mācību procesa laikā, skolēnam pašam konstruējot savu vēstures un pilsonisko apziņu, mācību procesā netiks nodota vien pagātnes pieredze, bet gan veidota dziļāka izpratne par sabiedrībā notiekošo. Tēmu būs mazāk, bet skolēni tās apgūs dziļāk.

To atzinīgi vērtē Ulbrokas vidusskolas vēstures skolotāja Neila Krave, kura atzīst, ka šobrīd vēstures saturs ir pārsātināts un tam nākas skriet cauri “amoka skrējienā”.

 

Kā mērīs?

Plānots, ka, apgūstot sociālās zinības un vēsturi, skolēniem vajadzētu izkopt nacionālo apziņu, vēsturisko apziņu un arī pilsonisko apziņu. R. Dzintars vaicāja, kā mērīs, vai vēsturiskā apziņa ir izkopta. V. Klišāns atbildēja, ka tas būs liels izaicinājums un kā to mērīt, par to vēl jādomā.

N. Krave, kura strādājusi arī krievu skolā, teic, ka jo sevišķi liels izaicinājums izkopt standartā paredzētās apziņas un arī audzināt skolēnus kā Latvijas valsts patriotus būs tieši pedagogiem, kuri strādā tā sauktajās krievu skolās, jo skolotājam grūti izmainīt to apziņu, kas bērnam radusies ģimenē, piemēram, par Latvijas okupāciju.

LA.lv