Mobilā versija
+0.2°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
26. augusts, 2013
Drukāt

Mācītājs Kalme: Pakta izraisītā kara sekas Latvijā joprojām ir jāpārvar

Foto - LETAFoto - LETA

Piektdien pieminējām un atcerējāmies mūsu valstij un tautai zīmīgu datumu. Bet 23. augusta Ribentropa–Molotova vai, kā vēsturnieku aprindās to precīzāk sauc, Hitlera–Staļina pakta sekas nav “tikai” Otrais pasaules karš ar trīs okupācijām un divām lielām deportācijām.

 

Jā, pakta izraisītais karš Latvijai ir it kā beidzies. Bet lieta ir tieši šajā “it kā”. Sarkanbrūnajam mērim ir metastāzes. Joprojām.

Kādas valsts okupācija sastāv no divām – militārās un civilās. Karaspēks ir tikai ārējais in-struments, kas iekaro un notur attiecīgo teritoriju, bet politiku nosaka civil-okupācijas struktūras, un primāro labumu gūst tās iesūtītie kolonisti.

1994. gadā Latviju atstāja Krievijas (bijušās PSRS) militārais karaspēks. Vai Hitlera–Staļina pakta darbība beidzās? Nē, jo tam bija “cena” – 1994. gada 30. aprīļa “Līgums par Krievijas Federācijas Bruņoto spēku izvešanas no Latvijas Republikas teritorijas nosacījumiem, termiņiem un kārtību un to tiesisko stāvokli izvešanas laikā”, kura “neatņemama sastāvdaļa ir .. Vienošanās par LR teritorijā dzīvojošo Krievijas Federācijas militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu sociālo aizsardzību”. Līgumā teikts, ka militārie pensionāri “saglabā tiesības netraucēti dzīvot Latvijas Republikas teritorijā, ja viņi to vēlas”; un “Latvijas puse garantē militāriem pensionāriem un viņu ģimenes locekļiem dzīvojamo platību lietošanu valsts un resoru dzīvojamā fonda mājās, kā arī apstiprina viņiem esošās īpašuma tiesības, tajā skaitā īpašuma tiesības uz dzīvojamām mājām, dzīvokļiem .. vasarnīcām ..”; “Militārie pensionāri un viņu ģimenes locekļi, kuriem nav dzīvojamās platības vai kuru dzīvokļa apstākļus nepieciešams uzlabot, tiek nodrošināti ar labiekārtotu dzīvojamo platību tādā pašā kārtībā kā citi Latvijas Republikas iedzīvotāji”. Latvijā tajā laikā bija 22 320 Krievijas militāro pensionāru, kā arī režīma mērķtiecīgi ieplūdinātie 902 000 migrantu (prof. H. Stroda dati).

Lai arī krīzes izraisītā ekonomiskā migrācija demogrāfisko situāciju ir nedaudz mainījusi, pamatfakts paliek – Latvija ir divu kopienu sabiedrība, kuru intereses, vērtības un kultūra ir atšķirīgas, valstij būtiskos jautājumos pat pretējas.

Pēc Atmodas sabiedrībā valdīja vārdos neizteikta cerība, ka situācija “kaut kā dabiski normalizēsies”. Bet repatriācijas programmas nebija iedarbīgas. Tā vietā, lai jautājumu atrisinātu saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, to veica pēc lielvalstu interesēm: mums uzspieda civilokupantu integrāciju. Latviešu politiķi gadiem mānīja sevi un sabiedrību, ka latviešu valodas zināšana vien atrisinās divkopienu sabiedrības problēmu. Pilsonības iegūšana bija un ir visnotaļ formāla, tā negarantē pilsonības būtiskāko sastāvdaļu – lojalitāti.

Krievijas pierobežas zemēs notiek S. Karaganova doktrīnas īstenošana. (Karaganovs ir ilggadējs Krievijas Federācijas ārpolitikas eksperts, V. Putina padomnieks ārpolitikas jautājumos.) Jau 1992. gadā viņš vēstīja: “Krievijas ārpolitikas koncepcijas pamatā attiecībās ar krieviski runājošajiem iedzīvotājiem vajadzētu būt cilvēktiesību aizsardzības un bijušajās PSRS republikās esošo mazākumtautību tiesību aizstāvības koncepcijai. .. krieviski runājošie iedzīvotāji – .. ir varens Krievijas aktīvs. .. jāpaveic viss iespējamais, lai krieviski runājošos iedzīvotājus reģionos atstātu. Ne tikai tādēļ, ka mēs nevaram atļauties milzīgus bēgļu pūļus, bet arī tādēļ, ka mums vajag atstāt ietekmes sviras tālejošai perspektīvai.” “Krievijai .. ir jāpērk uzņēmumi un tie jāpārņem savā pārvaldīšanā, tādā ceļā sev nodrošinot spēcīgu ekonomisku un politisku anklāvu, kas kļūs par pamatu mūsu politiskajai ietekmei, krievvalodīgo iedzīvotāju interešu aizstāvību ieskaitot.”

Neveiksmīgās integrācijas sekas un Krievijas specdienestu darbība uzskatāmi izpaudās valsts valodas referendumā 273 347 “Latvijas pilsoņiem” faktiski balsojot pret vienu no Satversmes pamatvērtībām – latviešu valodu kā valsts valodu. Tā bija Latvijas valsts nepārprotama zaimošana.

Kāds t. s. “Nepilsoņu kongresa” aktīvists vēstīja (par to rakstīja “LA”): “Mūsdienu Latvijas krievu kopiena izveidojās, pateicoties 1940. gada notikumiem. Tāpēc būtu ļoti atbilstoši, ja 17. jūnijs kļūtu par svētku dienu kaut vai vienai valsts daļai… Pareizi būtu, ja kaut kur Ķengaragā vai Purvciemā uzstādītu pieminekli Okupantam – jautram sarkanarmietim, kas sēdētu uz tanka un nekādi netraucētu daudzajiem represētajiem…”

Vai ir vēl jautājumi par metastāzēm?

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+