Mobilā versija
-2.4°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
4. februāris, 2013
Drukāt

Mācīties dzīvot šeit un tagad (1)

Foto - Stock.XCHING, www.andriskozlovskis.lvFoto - Stock.XCHING, www.andriskozlovskis.lv

Bieži dzirdēts – jādzīvo šeit un tagad. Tā nosaukts pat raidījums televīzijā. Taču kas zem šiem vārdiem slēpjas un kādēļ šī prasme nepieciešama? Vai tā padarīs mūs gudrākus? Varbūt veselīgākus? Un galvenais – kā to iemācīties? Meklējām atbildes, veicot 36,6 °C eksperimentu.

 

Eksperimenta dalībniekiem ir pilnīgi atšķirīga pieredze. Iveta Pelše pusotru gadu nodarbojas ar jogu, izpratusi, cik daudz tā spēj dot ne tikai fiziskai attīstībai, bet arī sevis sakārtošanai. Raimonds Beikmanis līdz šim nav nopietni iedziļinājies nevienā metodē, taču ļoti gribētu uzzināt, ko praktizēšana spēj dot, vai ar tās palīdzību iespējams mazināt stresu.

Eksperimenta vadītājs Igors Kudrjavcevs uzsver, ka šī prasme ir ļoti noderīga, dod labumu arī veselībai, taču nepieciešams regulārs darbs. Viņš pats šādi dzīvot cenšas jau daudzus gadus. To var just – daktera klātbūtne izstaro mieru un harmoniju, visu laiku tā vien gribas smaidīt.

 

Iveta un Raimonds kļūst par indiāņiem

Sistēmu, ko pasaulē plaši izmanto, īstenojot stresa menedžmentu, veicot terapiju vai citam nolūkam, angliski dēvē – Mindfullness. Latviski mēdz lietot terminu apzinātība jeb apzināšanās prakse, taču daudz biežāk saka – dzīvot šeit un tagad.

“Vairumam cilvēku domas visu laiku aizplūst trīs nevajadzīgos virzienos – pagātnē, nākotnē vai neīstajā dimensijā jeb fantāzijās. Prāto un pārdzīvo par to, kas bijis­. Bažījas par to, kas būs. Sapņo un fantazē – kā būtu, ja būtu… Šobrīd taču neko no tā visa nevari ietekmēt, tātad lieki tērē savu smadzeņu enerģiju.

Līdztekus neuztver to, kas notiek šobrīd, organisma procesi paliek bez paša uzraudzības. Jāmācās apzināties, kas ar mani notiek tieši šeit un tagad,” skaidro Igors Kudrjavcevs.

Iveta vēlas precizēt – vai šeit un tagad nozīmē būt šajā stundā vai tomēr dienā?

Eksperimenta vadītājs uzsver – tieši šajā brīdī. Pagātnes vairs nav, nākotne vēl nav pienākusi, ir tikai šis mirklis. Laika nozīmē šeit un tagad ir gana īss sprīdis, tomēr visai netverams, jo to nevar izteikt precīzās minūtēs.

“Taču tieši šis brīdis ir īstā dzīve! Austrumu medicīna skaidro – ja prātā cilājam tās domas, kam šobrīd nav realizācijas, velti tērējam spēkus, labuma nekāda. Bet, ja kaut ko izdomājam un spējam realizēt, ir prieks. Tāda kā maza uzvara, par ko saņemam arī balvu – ķermenis izstrādā laimes hormonus, endorfīnus. Tas palīdz atjaunot organisma resursus. Tātad smadzeņu enerģija nav tērēta velti. Mazo uzvaru kopums uzlabo dzīves kvalitāti.

Mācoties šeit un tagad prasmi, esmu kā indiānis, kas izgājis kalnos. Tikai medīju nevis zvēru, bet pats sevi. Visu uzmanību pievēršu sev un konkrētajam mirklim,” uzsver dakteris.

 

Spēsim mainīt pat laika plūdumu!

Svarīgi apzināties šobrīd notiekošo. Turklāt ar visām maņām un sistēmām, atvērt visus uztveršanas kanālus. Tātad – redzēt, dzirdēt, sajust, uztvert, domāt. Taču – nevērtēt!

Esam raduši visam pielikt mērauklu, taču jāsaprot, ka vērtējot sākam filtrēt – tas ir labi, to gribu, bet tas slikti, to man nevajag…

“Visu laiku kārojam kaut ko izvēlēties, pret kaut ko karot un apkarot. Nevajag! Jebkurai pasaules sastāvdaļai ir tiesības eksistēt. Ja iemācīsimies rāmi vērot un labi justies bez notiekošā kritiskas vērtēšanas, lieki netērēsim smadzeņu enerģiju,” piebilst dakteris.

Tātad uzdevums ir – visu uztvert, reaģēt, bet nevērtēt. Tas ļaus palikt mierīgam, būt mierpilnam. Izklausās sarežģīti, taču apgūt iespējams.

Vai visi kļūsim par vienaldzīgiem tipiņiem? Nē, dzīvosim pilnasinīgi, taču netērēsim spēkus tam, ko nespējam ietekmēt.

Dzīvojot šeit un tagad mērogā, drīz vien sajutīsim, ka laiks sāk ritēt citādi – personiskais iet ātrāk, viss pārējais lēnāk. Līdz ar to paspējam daudz vairāk.

Bieži vien uztraucas, ka tik visu pagūtu, ķer, grābj, cenšas padarīt. Prāts uz to skubina, dzen.

“To, ko vajag, noteikti paspēsim. To, ko nevajag… Kam mums to?” rāmā mierā jautā Igors Kudrjavcevs.

Varam izsvērt bez emocijām – šo daru, šo vēlāk, bet bez šī vispār var iztikt. Ja tādējādi neiztērēsimies, paliks daudz enerģijas.

Iemācoties šo metodi, spējam justies mierpilni rāmā atmosfērā. Taču pūlī un notikumu ņirboņā iesākumā būs pavisam citādi. Varam zaudēt labo sajūtu, atkal pārņem stress un nemiers.

Tādēļ vērts izmēģināt šādu paņēmienu: izeju pa ārdurvīm un uzreiz pārslēdzu uzmanību uz sevi. Visu virzu ķermeņa iekšpusē, tāpat kā darīju, mājās sēžot un elpojot. Ieelpoju to visu vēderā, un tā mēģinu iet. Dodos ceļā ar šo jauno iekšējo sajūtu – domājot par pēdām un smaidot kuņģim.

Tad, iespējams, izdosies sajust – apkārt viss notiek, bet manī ir miers. Es apzinos sevi. Jūtu sevi. Man ir labi. Atveras sirds, un sāku uztvert pavisam ko citu. To, kam agrāk nepietika laika un spēka.

 

 

Eksperimenta norise

* Dalībnieki ierodas uz pirmo nodarbību pie eksperimenta vadītāja Igora Kudrjavceva.

* Abi kopā ar dakteri 15 minūtes pavada meditatīvā seansā, praktiski izmēģinot metodi, ko izmantos eksperimenta laikā.

* Nedēļu katrs individuāli darbojas ar piedāvāto metodi.

* Noslēguma nodarbībā tiek novērtēti rezultāti un pārrunāts, kā šo prasmi izmantot turpmāk.

 

 

Treniņš: šeit un tagad
 (ar daktera komentāriem)

1. Apsēžos ērti un aizveru acis.

● Ja iztēle labāk darbojas atvērtām acīm, var tās turēt vaļā.

Iedomājos, ka atrodos vietā, no kuras it kā novēroju apkārt notiekošo – kā laika plūsmu, kā upes tecējumu, kā ceļu. Cenšos apzināties sevi it kā ārpus šīs plūsmas. Novēroju visu no malas līdzīgi kā Dievs no mākoņa zīmētajās multenītēs, tomēr neanalizēju to. Atceros formulu – lai tas ir! Lai pastāv, bet tas uz mani neattiecas.

Ja nespēju iztēloties, pamēģinu pārvietoties – ar krēslu nedaudz pabīdos nostāk. Tātad tagad skatos uz sevi – tur, tālāk sēdošu, un uz visu pasauli, kas tur apkārt.

● Treniņu sākumā var noderēt šāda fiziska pārvietošanās, taču jau pēc dažām dienām visdrīzāk izdosies iztikt bez šīs mazās viltības.

2. Pievēršu visu uzmanību savai elpai – ieelpa, izelpa… Jūtu, kā elpojot kustas krūškurvis, vēders, pleci. Vēroju savu elpu. Tā ir nepārtraukts, viļņveidīgs process. Ar katru izelpu ļauju domām it kā aiziet dziļāk ķermenī. Brīvi, kā tek smiltis smilšu pulkstenī…

● Tā var lieliski relaksēties. Taču mērķis nav tikai atslābināšanās, jāiemācās kas vairāk.

Apzinos savu ķermeni pa atsevišķam gabaliņam – pirkstus, rokas, pēdas, muguru… Izjūtu tos. Uzsmaidu. Arī visam ķermenim kopumā uzsmaidu.

3. Salīdzinu ķermeņa puses. Kāda ir sajūta katrā rokā – vai kreisā nav siltāka vai smagāka; varbūt dažādi virmo gaiss ap vienas un otras rokas ādu? Tāpat cenšos sajust un salīdzināt abas kājas.

● Pēkšņi var sajust, ka viena ķermeņa puse ir smagāka vai karstāka nekā otra. Kādā ķermeņa vietā piepeši jūtams kas ne visai patīkams, varbūt iesāpas, iesmeldzas. Katra nepatīkamā sajūta ir signāls. Jāmēģina iedziļināties – ko ķermenis grib pateikt. Neviļus domās atnāks arī atbilde.

Neesam raduši komunicēt ar savu ķermeni. To der mācīties.

4. Cenšos izjust ķermeņa mijiedarbību ar apkārtējo vidi – kā pēdas pieskaras grīdai, kā āda jūt telpas temperatūru…

5. Atveru acis un salīdzinu, kas mainījies, kā uztveru sevi un apkārtni.

● Var šķist, ka ķermenis kļuvis ārkārtīgi liels, smags, it kā nozīmīgāks. Tas tādēļ, ka tam pievēršam uzmanību, iedziļināmies tā norisēs.

6. Klausos apkārtējās skaņas. Uztveru katru skaņu, konstatēju, ka tā ir, taču nelaižu sev klāt. Katra skaņa ir kā vilnis, kas nāk un iet. Ļauju, lai tā izslīd caur ķermeni kā gaiss cauri mākonim. Piepeši jū
tu – neviena skaņa netraucē! Jo visa uzmanība ir vērsta sevī, tā ir dziļi iekšā.

7. Skatos uz visu, kas ir acu priekšā. Piefiksēju vizuālos objektus, it kā skenēju tos, sastādu tādu kā sarakstu ar, piemēram, 15 priekšmetiem. Vēroju, kā atšķiras gaismas, krāsas, detaļas… Taču to visu daru bezkaislīgi, nevērtējot.

8. Elpoju mierīgi, domāju par labo. Līdzko prātā ienāk novērtējoša doma – ā, tas ir slikti! – uzreiz aizturu elpu. Stop! Neelpoju! Sliktā doma ļoti drīz izgaist. Turpinu rāmi elpot.

● Šo metodi izmantojot katru reizi, tiklīdz prātā sāksim kaut ko vērtēt negatīvi, sliktais drīz vien uz mums vienkārši neattieksies.

9. Visapkārt viss notiek, pasaule kārto savas lietas, bet es – jūtu savu ķermeni! Apkārtējo gan uztveru, taču bez vērtējuma, bez kontroles un uztraukšanās par to. Manī ir miers!

● Šādi trenējas vismaz reizi dienā, tam nepieciešamas aptuveni 15 minūtes. Labāk, ja to dara divas reizes dienā. Jau aptuveni pēc piecām dienām var izjust pārmaiņas sevī. Piemēram, pārņems spēja sajūta, ka organisms ir it kā caurspīdīgs. Caur to iet skaņas, vizuālā informācija, notiekošais, taču tas viss neskar.

Lai šāds treniņš kļūtu par ikdienas ieradumu, lai sāktu mierpilnāk dzīvot, nepieciešamas vismaz trīs nedēļas. Taču, ja to piekopj ilgstoši, šāds pasaules redzējums pamazām kļūst par dzīvesveidu.

 

 

Iespējamie ieguvumi

* Mazāk stresa. Jo uz to nereaģējam. Kā zināms, tā ir organisma reakcija uz stresa faktoriem. Nav reakcijas, tātad nav arī spriedzes.

* Laika plūdums kļūst ietilpīgāks, tādēļ vairāk varam paspēt. It kā šķiet, ka darbi rit lēnāk, taču strādājam produktīvāk. Sakārtojas prioritātes, vairs neķeram visu reizē. Izrādās, ir lietas, ko vispār var nedarīt.

* Vairāk sākam saredzēt skaisto, negācijas atvirzās.

* Uztveram vairāk informācijas, jo to nefiltrējam, nevērtējam.

* Ietaupām spēkus un enerģiju.

 

 

 

Guvu apstiprinājumu, varu turpināt20120918-134028-10

“Eju ar paceltu galvu. Redzu, kā krāsojas koku lapas, cik spoži spīd saule. Esmu mierīga. Dzīve ir skaista,” tā Iveta Pelše. Viņa ir juriste, ikdiena visai saspringta, tādēļ ļoti būtiska ir prasme sevi emocionāli un enerģētiski sakārtot.

Kādēļ Iveta piedalās eksperimentā

– Gribu uzzināt, ko īsti nozīmē tik daudz skandinātais šeit un tagad. Izbaudīt to. Pusotru gadu nodarbojos ar jogu. Tajā gūtais palīdz dzīvi uztvert mierīgāk, uz daudz ko paskatīties filozofiskāk. Vēl viena apgūta metode varētu būt nākamais trumpis, kas palīdzētu ikdienā.

Eksperimenta norise

– Ierados uz pirmo nodarbību un sapratu – joga un šajā eksperimentā piedāvātā metode ir ļoti tuvas. Elpo, nomierinies, distancējies, laid visu sev cauri, neļauj nekam aizķerties…

Man patika, ka dakteris uzreiz izstāstīja, ko vēlamies panākt ar šo eksperimentu. Jogā arī zinu, kādēļ veicu katru kustību un kāds ir gaidāmais rezultāts, taču, ja gribu saprast ko vairāk, jāņem talkā grāmatas. Man kā loģiski domājošam cilvēkam un juristei allaž šķiet svarīgi saprast cēloņus un sekas.

Jogā notiek koncentrēšanās tikai ap elpu, meditēšana caur to, bet eksperimentā vajadzēja gan elpot, gan vizualizēt, gan vienlaikus distancēties.

Pēc pirmās nodarbības man bija jādodas uz tiesas sēdi, jāpiedalās tajā kā juristei. Jutos pilnīgi citādi nekā parasti. Spēju paskatīties uz visu no malas. Sapratu – šobrīd šajā lietā tāpat neko nevaru izmainīt, tādēļ nav vērts saspringt. Ja šādi spēju vērot dzīvi, nestresoju par to, ko nevajag.

Zinu – man tiks iedots viss, kas pienākas. Šajā dzīvē nekas netiek darīts tā, lai kādam būtu sliktāk. Tolaik, kad zaudēju darbu, tā vēl nepratu domāt. Ļoti pārdzīvoju, ka esmu tā, no kuras atbrīvojas. Pēc tik daudziem nostrādātiem gadiem! Labi, ka jau biju sākusi apmeklēt jogas nodarbības, tas man ļoti palīdzēja. Tagad zinu, ka šis gads bez darba bija iedots pārdomām. Lai saprastu, kas no šīs situācijas jāmācās. Lai novērtētu to, kas man pieder. Dzīves vērtības sastājās pavisam citādi.

Elpas un sava ķermeņa sajušana, ko darījām daktera Kudrjavceva vadībā, izdevās uzreiz. Man patīk, ka liela loma tiek piešķirta elpošanai. Jo ar elpu strādāju gandrīz katru rītu.

Visi guļ, neviens netraucē. Sēžu, mugura taisna, rokas uz ceļiem, kājas kailas, lai būtu kontakts ar grīdu. Esmu istabā, kur saule lec, tātad ieelpoju sevī arī austošo gaismu. Noskaņoju sevi dienai. Tieši šo rīta mirkļu dēļ spēju būt mierīga, neuzsprāgt par niekiem. Mani nesatrauc katra greiza paskatīšanās vai skaļāks vārds. Ja dienā ir pārāk daudz spriedzes, atrodu darbā kādu klusu brīdi, lai paelpotu vēlreiz.

Eksperimentā īsti neiznāca tā sevis un elpas apstādināšana, ja iedomājos ko sliktu. Man labāk patīk, ja ļauju visam iziet sev cauri. Ja notikumi ir kā plūsma, manī nekas sāpīgi neaizķeras.

Atceros, jogā iesākumā bija grūti iemācīties ļaut elpai plūst, panākt to brīvo plūsmu. Visu laiku gribējās kontrolēt elpošanu, ievilkt dziļāk.

Dakteris Kudrjavcevs sacīja, ka apgūtais varētu kļūt par ieradumu pēc trim nedēļām. Man diez vai tas notiks tik ātri. Pagāja gads, kamēr jogas elpošanu izjutu kā nepieciešamību. Katra metode prasa pacietību un laiku.

 

 

Ko Iveta ieguva eksperimentā

* Priecājos, ka guvu apstiprinājumu – ir pareizi tas, ko līdz šim darīju. Tagad zinu, ka tas nozīmē arī dzīvošanu šeit un tagad.

* Nestresoju par to, kas bijis, nesatraucos par to, kas, iespējams, būs. Izbaudu šo dienu.

* Turpinu arvien pozitīvāk skatīties uz notiekošo.

* Labāk apzinos, ko joprojām neesmu iemācījusies – piedot dažiem cilvēkiem. Saprotu, ka tik ilgi nedrīkst turēt dusmas, bet kaut kā netieku ar to galā.

 

 

Vērtē Igors Kudrjavcevs

Iepriekšējā pieredze plus jaunā – tās brīnišķīgi darbojas kopā. Tūlīt pat, uzreiz pēc nodarbības, tas apstiprinājās tiesas sēdē. Ļoti labi, ka Iveta to piefiksēja tieši kā darba  rezultātu, nevis nejaušību. Meklējiet sakarības, un dzīve no nejaušību kopuma pārvērtīsies par prognozējamu brīnumu ķēdi!

Es tomēr ticu, ka šoreiz nevajadzēs gaidīt gadu, lai notiktu pozitīvas pārmaiņas. Iveta droši drīkst atļauties vēl vairāk ticēt sev, un viss būs labi vēl ātrāk!

 

Aprunājos ar savu ķermeni

20120918-134238-16“Nākot uz eksperimentu, īsti nezināju, kas būs. Domāju – varbūt kaut kas no jogas… Izrādījās – daudz interesantāk,” bilst Raimonds Beikmanis, Rīgas brīvostas darbinieks.

Kādēļ Raimonds piedalās eksperimentā

– Gribu kļūt mierīgāks. Darbā mani rausta uz visām pusēm – padari to un atkal šito! Būtu priecīgs, ja spētu to neuztvert personīgi. Vēl gribu iemācīties, kā reaģēt, ja kāds uz mani sa-
kliedz.

 

Eksperimenta norise

– Visvairāk patika, kā mūs mācīja – sajutīsim kājas, kuņģi, pirkstus… Zināju citu metodi – vajag atvainoties, piemēram, kuņģim, ja apēd kaut ko pārāk stipru. Vai jāpasaka tam paldies.

Dakteris sacīja, ka man jau ir labs kontakts ar savu ķermeni, ja, pasakot paldies kuņģim, tajā apvidū sajūtu karstumu. Tas nozīmējot, ka izmainās asinsrite.

Bet šī ir citāda metode.

Novēroju sevi, koncentrējos sevī. Visu uzmanību vērsu uz iekšu. Nezināju, ka šādi varu apzināties savu ķermeni. Dakteris smaidīja vien, kad to sacīju. Patiešām izklausās komiski – man ir 29 gadi, un beidzot esmu iepazinies ar savu ķermeni.

Pēc pirmās nodarbības skrēju uz darbu. Tā bija ļoti saspringta diena, taču jutos salīdzinoši mierīgi. Manī bija pārliecība – šodien viss izdosies, būs easy, viegli.

Mana mamma ir ārste, viņa apstiprināja, ka šis ir labs eksperiments, tieši tāds man ir nepieciešams. Ik pa laikam mani pabikstīja, atgādināja, lai neaizmirstu trenēties. Uzslavēja, ja kaut kas izdevās.

No rīta darbā centos atrast kādas piecas minūtes, lai apsēstos un patrenētos. Diemžēl visai bieži kāds iztraucēja. Kaut vai durvis noklaudzēja, bet tas jau mani izsita no panāktās sajūtas.

Vakarā mājās varēju mierīgi trenēties. Spēju gan vērot apkārtni it kā no malas, gan izjust savu ķermeni. Es nevēru acis ciet, tā man patīk labāk. Skatīšanās dod papildu efektu.Sāku just, piemēram, atšķirību starp kājām – viena šķita karstāka un smagāka nekā otra. Šur tur ķermenī sāka durt, bija citas nepatīkamas sajūtas. Interesanti.

Agrāk, ja darbā kāds uz mani kliedza, centos iztēlē uzbūvēt tādu kā sienu. Tas palīdzēja neuzvilkties, nesāk kliegt pretī.

Dakteris Kudrjavcevs teica – ja apgūšu mierpilno šeit un tagad dzīvošanu, šāda kliegšana mani vispār neietekmēs. To dzirdēšu, bet skaļā balss plūdīs man cauri neskarot. To patiešām ļoti gribu sasniegt.

Pagaidām man meditējot neizdodas sadzīvot ar jelkādiem trokšņiem. Skaļākas skaņas traucē, nemāku tās laist sev cauri kā mākonim, ignorēt.

Taču, kad to apgūšu, esmu izdomājis, ka kādreiz gribētu šo metodi izmēģināt sabiedriskajā transportā. Apkārt drūzma, čalas, sarunas, kustība, bet es stāvu tam visam vidū un izjūtu tikai savu ķermeni. Esmu sevī, un pasaule virmo ap mani kā filma. Tas būtu liels izaicinājums, labs eksāmens pašam sev.

 

 

Ko Raimonds ieguva eksperimentā

* Sāk mainīties attieksme, ir kaut kā citādāk.

* Guvu apstiprinājumu, ka ir vērts aprunāties ar savu ķermeni. Mācos sajust to.

* Sapratu, ka spēšu noteikt, kas ir būtisks un kas mazsvarīgs, kad būšu iemācījies to mierpilno dzīvošanu.

 

 

Vērtē Igors Kudrjavcevs

Prieks, ka jau tik īsā laikā Raimonds pamanīja izmaiņas sevī, panāca kontaktu ar savu ķermeni. Tas sāk atbildēt, ja pievēršam uzmanību. Tagad vissvarīgākais – regulāri turpināt. Tas palīdzēs sasniegt mieru.

Ja apkārtējie trokšņi šķiet traucēklis, var izmantot vēl vienu metodi: jo skaļākas ir šīs skaņas, jo vairāk mana uzmanība iet dziļumā. It kā skaņas sistu to manī iekšā ar āmuru. Saki sev – jo skaļāka ir skaņa, jo dziļāk mana uzmanība aiziet ķermenī. Jo skaļāk, jo vairāk esmu sevī.

 

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

Draugiem Facebook Twitter Google+