Mobilā versija
-2.2°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
21. augusts, 2014
Drukāt

Madaras Gulbis meditācija nosacītos krāsu laukumos


Foto - Ojārs MartinsonsFoto - Ojārs Martinsons

Mākslinieku namā Jūrmalā līdz 30. augustam skatāma mākslinieces Madaras Gulbis izstāde “Meditācija”, kurā tiks izstādīti darbi no dažādām, iepriekš jau notikušām izstādēm, kuras ir bijušas veltītas kādai vienai tēmai, galvenokārt dzīvajai dabai, videi ap mums un visam, kas ar to saistīts, – saulei, mežam, pļavai, gaismai, saullēktam un saulrietam.

Par gleznošanu pati māksliniece saka: “Gleznošana – tas ir radoši pavadīts laiks, pamazām atklājot noslēpumus par krāsām, gaismēnām un telpu ap mums. Gleznojot mums ir iespēja skatīties dažādi.” Gleznotāja M. Gulbis ir izteikta krāsas filozofe, darbos viņa turpina sev tuvo tēmu glezniecībā – apkārtējās vides, dabas attēlošanu abstraktās glezniecības manierē. “Daba ir vieta un veids, kā rodas manas gleznas. Taču to visu gleznojot, es abstrahēju, darbos stilizēju dabas elementus – kokus, sauli, mākoņus –, tos vispārinot līdz to būtībai: gaišumam, plašumam, spožumam, zaļumam. Apkārt esošajā mani interesē neredzamo, bet apjaušamo lietu un sajūtu pasaule. Mana glezniecība ir daudzkārtīga krāsas lazēšana, klāšana un plūdināšana, tādējādi ar eļļas krāsām radot akvarelisku vieglumu. Apzināti saglabāju gleznā nejaušības momentu – tā tiek fiksēts gleznošanas brīža īstums. Organizēju nejaušību, un tas man ļauj uzgleznot šo impresionistiski mainīgo vidi,” tā par savu darbu tapšanu teic pati māksliniece.

Savulaik Madara atzinusies, ka par gleznotāju kļuvu, arī pateicoties holandiešu gleznotājam Rembrantam van Reinam. “Klusībā dēvēju viņu par savu krusttēvu… Atceros, kā skatījos kādu Rembranta gleznu reprodukciju albumu. Toreiz man bija vienpadsmit gadu. Apbrīnoju viņa gleznotā metāla spīdumu, cilvēku sejas īpašā izgaismojumā un telpiskumu jeb tumsu un dziļumu, kas ir viņa gleznās. Toreiz man pirmo reizi radās jau gandrīz profesionāls jautājums – kā viņš to varēja tā uzgleznot?” savās atmiņās dalās māksliniece. Madara neslēpj, ka, lai varētu gleznot tā, kā viņa to dara, ir jābūt lielā harmonijā pašam ar sevi, ar apkārtējo pasauli. Māksliniece, lai šo stāvokli sevī radītu un, pats galvenais, uzturētu, dodas dabā. “Vasarā tā ir jūra, meži, pļavas. Impulsus savām gleznām saņemu no apkārtējā – saules, gaismas, krāsām, kas tobrīd ir ap mani. Gleznošanas periodos cenšos nebūt cilvēku pilnās vietās, cenšos izvairīties no visa destruktīvā, ārdošā. Ļoti, ļoti svarīgi ir tie cilvēki, kas ir ap mani. Jo arī no viņiem es saņemu impulsus, kurus tālāk nododu savās gleznās,” teic māksliniece. Viņa atklāj, ka uzreiz, pirms gleznošanas sākšanas, viņai ir tikai ideja, bet gleznas nosaukums tā pilnīgi izveidojas līdz ar gleznu. Tas viņai kā māksliniecei ir secinājums par to, kas ir izdarīts.

Par jaunāko izstādi Madara saka: “Meditācija līdzinās ieniršanai jūras dzīlēs, kur viss ir kluss un mierpilns. Virspusē var būt daudz viļņu, bet dzelmi tie neskar. Jūras dzīlēs ir pats klusums. Kad sākam meditēt, mēs vispirms cenšamies sasniegt savu iekšējo būtību jeb jūras dzīles. Ja viļņi nāks no ārpasaules, tie mūs neskars. Savā augstākajā meditācijā mēs jūtam, ka esam jūra un jūrā esošais mūs nespēj traucēt. Mēs jūtam, ka esam debesis un visi garām lidojošie putni mūs nespēj traucēt. Mūsu prāts ir debesis, un mūsu sirds ir bezgalīgā jūra. Tā ir meditācija.” Mākslinieku nama vadītāja Agnese Bule Madaras radošo procesu raksturo šādi: “Vispirms ir redzētais, tad redzētajā sajustais, tad sajustajā saprastais, un tad tas tiek uzgleznots. Gleznošanas process ir meditatīvs, jo māksliniece ilgstoši atrodas kādas sajūtas vai brīža attēlošanā, transformēšanā, gleznas radīšanā. Mākslinieces gleznās vienojošais ir dabas un tās izraisīto pārdzīvojumu attēlojums abstraktā glezniecībā. Šādi strādājot, glezniecība kļūst kā starpposms starp reālām, cilvēka redzei uztveramām lietām un parādībām un to nekonkrēto telpu, kas ir starp lietām, – gaismas ēterisko vibrāciju. Līdzīgi mūzikai, kas neatskaņo pilnīgi visas reālajā dzīvē dzirdamās skaņas, tomēr pauž visplašāko izjūtu gammu, abstraktā glezniecība tieši tāpat spēj paust visu cilvēka bagātīgo izjūtu paleti, attēlojot nevis fotogrāfisko realitāti, bet nosacītos krāsu laukumus, krāsu attiecības, līnijas…”

Pievienot komentāru

Hermaņa režisētās "Madama Butterfly" pirmizrādi "La Scala" rādīs arī RīgāTrešdien, 7. decembrī, notiks Alvja Hermaņa režisētās operas "Madama Butterfly" pirmizrāde pasaulslavenajā opernamā "La Scala", un to, vietējiem skatītājiem par prieku, tiešraidē varēs noskatīties arī Rīgā kinoteātrī "Splendid Palace".
Draugiem Facebook Twitter Google+