Mobilā versija
+5.7°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
15. februāris, 2012
Drukāt

Maijai lielais pārdomu laiks

tiiruma-jk_18

Braukšanas ziņā neesam sliktāki, taču nepilnvērtīgais nodrošinājums neļauj cīnīties par augstākām vietām – tā Latvijas kamaniņu sportistu sekmju pieticības iemeslus izskaidro Maija Tīruma (28).

 

Šādos apstākļos karjeras turpinājums trīs olimpisko spēļu dalībniecei nešķiet vilinošs. Turpmāk – Maijas stāsts par šo sezonu, nedēļas nogalē Siguldā gaidāmo Pasaules kausa izcīņas posmu un nākotnes iecerēm.

 

Izlēca plecs

– Vai pasaules čempionātā Altenbergā ieņemtā 15. vieta objektīvi atspoguļo tavu pašreizējo varēšanu?

– Altenbergā izdarīju visu, ko šobrīd spēju. Pirmajā braucienā bija neliela kļūdiņa, bet arī bez tās augstāk droši vien neizdotos tikt. Ar tādu starta rāvienu, kāds man ir šobrīd, par labākām vietām nevar cīnīties.

– Kādēļ?

– Rudenī savainoju plecu, pēc atveseļošanās atsāku trenēties, bet acīmredzot pārcentos. Radās pārslodze, un nogurums visu laiku velkas līdzi. Altenbergā ieradāmies jau iepriekšējā ceturtdienā, jutos labi, un likās, ka varu ar pilnu slodzi trenēties. Aizgāju uz svaru zāli, taču drīz vien sapratu, ka spēki izsīkst. Taču pat ar visu to sacensībās uzrāvu labāko startu.

– Plecs tev problēmas sagādājis arī agrāk.

– Kopš 2008. gada nebija traucējis. Šoreiz savainoju ļoti muļķīgā situācijā – sēdēju mašīnā šofera krēslā un liecos atpakaļ, lai noņemtu saulessargu. Plecs izlēca no vietas, mani aizveda uz slimnīcu, un, lai ieliktu to atpakaļ, bija vajadzīga narkoze. Piedāvāja operēt jau rudenī, bet, lai nezaudētu braukšanas izjūtu, nolēmu to darīt pēc sezonas. Tas ir vienīgais variants, ja gribu turpināt karjeru, jo dzīvot uz baiļu robežas – varbūt izlēks, varbūt ne – nav patīkami.

 

Nevēlas ķeksīša pēc

– Vai tu gribi turpināt karjeru?

– Tāpat kā iepriekšējos gados – būs jādomā. Šobrīd nedodu vairāk par 50 procentiem, ka palikšu. Vajag saprast, ko esmu un ko neesmu spējīga, kā progresē citas komandas. Nesaku, ka mums viss ir ļoti slikti, taču nevaram atļauties trenēties kā lielvalstīs. Esam atpalikuši fiziski, tehniski, nevaram doties uz visiem Pasaules kausa posmiem, sarīkot kārtīgas treniņu nometnes. Tiesa, pat ja es fiziski būtu labā kondīcijā, par desmitnieku tik un tā nevarētu cīnīties.

– Bet tu gribi būt desmitniekā?

– Protams! Nevēlos būt tā saucamā tūriste, man nav interesanti cīnīties par pa­dsmitajām vietām vai ķeksīša pēc aizbraukt uz ceturtajām olimpiskajām spēlēm un atzīmēties kārtējā Pasaules kausa izcīņas posmā, sak, es te biju. Gribu startēt labā līmenī.

– Kā visvairāk pietrūkst, lai to varētu darīt?

– Visur ir robi. Agrāk fiziskās sagatavotības pro­grammas mums izstrādāja Ivars Čākurs, bet tagad vairs nevaram atļauties viņa pakalpojumus. Tehnikas ziņā darbs notiek, bet tas arī ir 50 pret 50 – ies vai ne. Man jaunās kamanas neaizgāja, tāpēc šosezon braucu ar vecajām. Naudas ar katru gadu kļūst mazāk. Agrāk pirms sezonas braucām uz nometni Lillehammeres trasē, kur visagrāk uzsaldē ledu. Tas bija ļoti noderīgi, bet nu jau trīs gadus neesam bijuši.

 

Kā veterāne

– Sociālajā vietnē “Twitter” viendien rakstīji, ka apritējuši desmit gadi kopš tavām pirmajām olimpiskajām spēlēm Soltleiksitijā, un nosauci sevi par vecu čību. Vai patiešām jūties kā veterāne?

– Tā arī ir, jo kamanu sports kļuvis ļoti jauns. Daudzas vecās sportistes aizgājušas. Pasaules čempionātā es biju trešā vecākā dalībniece! Apkārt sev redzu 90. gados dzimušas sportistes.

– Tavas māsas Elīzas vienaudzes!

– Jā. Man gadi nerada kompleksus, taču saprotu: lai ar viņām cīnītos, jāstrādā divreiz vairāk, un esmu tam gatava. Bet iedodiet labu treniņu plānu! Var jau teikt, ka mēs čīkstam, taču mačos redzu, ka nebraucam sliktāk par citiem, tikai rezultātu beigās nav.

– Kā Elīzai klājas kamanu braucēju elitē?

– Māsa ir saskumusi par pasaules čempionātu, tomēr tas pāries. Elīza nopietni gatavojas Soču olimpiskajām spēlēm, trenējas ar lielu atdevi. Viņā parādījies cīņasspars, un tas mani priecē. Viss atkarīgs no pašas, taču svarīgi, lai būtu palīgi. Es pēc dabas esmu vienpate, bet viņai vajag, lai kāds stāv klāt un pakoriģē.

 

Stafetei visi 
gatavojas nopietnāk

– Cik lielas cerības, ka šonedēļ Pasaules kausa sacensībās mājas trasē tev izdosies startēt sekmīgi?

– Gribētos nobraukt labi, un esmu pozitīvi noskaņota. Siguldas trase, lai arī sarežģīta, ārzemniekiem patīk, tāpēc arī viņi te parasti ļoti labi brauc. Tas gan mums nāk par sliktu, tomēr varam cīnīties un izmantot mājas trases priekšrocības.

– Vai dosies uz Pasaules kausa izcīņas pēdējo posmu Krievijas trasē Paramonovā?

– Jāskatās, kā būs ar veselību. Ik pa brīdim man parādās reiboņi, kas traucē koncentrēties mačiem. Pie vainas ir kakla skriemeļi – kamanās ļoti liela slodze tiek kaklam, nosprostojas nervi, un tā ir tāda it kā profesionālā slimība.

– Kā tu vērtē jūsu septīto vietu pasaules čempionātā stafetē?

– Nobraucām labi, bet rezultāts ir tāds, kāds ir. Vājāk startēja tikai korejieši un poļi, visi pārējie – augstā līmenī. Agrāk mums bija labi rezultāti, jo daudzi vēl nebija uzķēruši stafetes nianses, bet, jo tuvāk nāk olimpiskās spēles, jo profesionālāk visi gatavojas tieši stafetei. Latvijas komanda pašlaik var cerēt uz pjedestālu vien tad, ja paši nobrauc labi, bet konkurenti kļūdās. Tā notika Vinterbergā, kur misējās itāliešiem, austriešiem un kanādiešiem, un mēs izcīnījām trešo vietu.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+