Uldis Šmits: Ušakova aicinājums premjerei Straujumai – dīvains 9
Maijs ir pārdomām ļoti piemērots mēnesis, jo tad skaidrāk nekā citkārt izpaužas fakts, ka Latvija ir Eiropas Savienības robežvalsts ne vien šī vārda tīri ģeogrāfiskā, bet arī ideoloģiskā nozīmē.
Piemēram, 9. maijā jeb Eiropas dienā kļūst redzams, ka minēto vērtību telpa robežojas ar citu pasauli – to, kuru pārstāv, teiksim, biedrība “Rodina” ar savu šā gada uzsaukumu doties “krievu maršā” vai ar saviem uzstādījumiem, ka Latvijas senākie pamatiedzīvotāji ir krievi un ka līdz ar to Latvijas valsts valoda ir krievu valoda. Šos savdabīgos atklājumus, protams, nav izgudrojuši padomju frontinieki, kuriem 9. maijs ir Uzvaras svētki, bet mūsdienu politiskās frontes aktīvisti, kuri kopā ar domubiedriem kopš 90. gadu beigām straumēm saplūst Pārdaugavā svinēt uzvaru pār fašismu. Plašāk lietotais termins “fašisms” šajā gadījumā gan nav pārāk precīzs, bet tas ļauj svinētājiem savā veidā nodalīties no Eiropā 8. maijā atzīmētās nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas dienas. Vispār Otrais pasaules karš, kura sākumā Hitlers un Staļins bija sabiedrotie cīņā pret Eiropas plutokrātiem, šajā publikā ir diezgan slidena tēma… Tā var pat novest pie kara notikumu un PSRS lomas “nepareizas interpretācijas”, par ko Krievijā nu draud kriminālatbildība, bet pasākumi Uzvaras parkā, ko rīko biedrība “9maijs.lv”, norisinās atbilstoši “pareizajai”, respektīvi, Kremļa noteiktajai vēstures interpretācijai. Un arī aktuālo notikumu interpretācijai. Bet šodien Maskavai aktuāla ir “tautiešu”, tā teikt, atsvabināšana no banderoviešiem un pārējiem fašistiem, kas uz vienu roku ar Rietumiem nodevīgi uzglūn Krievijas mūžīgajām interesēm.
Tāpēc diezgan dīvaini izskatījās Nila Ušakova aicinājums premjerei Straujumai sūtīt kādu Ministru kabineta pārstāvi, lai tas sveiktu iepriekš minēto pasākumu. Tomēr vienā ziņā Ušakovam ir taisnība – “izlikties, ka desmitiem tūkstošu cilvēku, kas svin Uzvaras dienu 9. maijā, neeksistē, ir tuvredzība”. Jāpiebilst, ka šie cilvēki, tajā skaitā cilvēki no biedrības “Rodina” un tai radniecīgām organizācijām, ne vien eksistē, bet daudzi no viņiem arī iemieso noteiktas idejas un politiku, kam nav saistības nedz ar Latvijas valstiskuma ideju, nedz – vismaz pagaidām – ar valsts politiku. Latvijas valdība vēl nav sasniegusi tādu mazohisma pakāpi, lai saskaņā ar NVS svinamo dienu kalendāru Rīgā suminātu viena noziedzīga totalitārā režīma nomaiņu ar citu totalitāro režīmu. Šīs “atbrīvošanas” dēļ Latvija pēc kara nevarēja būt to valstu vidū, kuras, Robēra Šūmana vārdiem runājot, “izdarīja izvēli par labu Eiropai. Tai Eiropai, ko no hitlerisma bija izglābusi Vinstona Čērčila neiegrožojamā enerģija un no komunisma – Džordža Māršala tālredzīgā iniciatīva”. Baltijas valstis neviens (un vismazāk Čērčils) negrasījās glābt, tās guva iespēju izdarīt izvēli pēc pusgadsimta ieslodzījuma svešā pasaulē.
Šajās dienās arī netrūka pasākumu, kas veltīti Latvijas desmitgadei ES, un plusu un mīnusu iztirzāšanas. Taču pat Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debatēs reti tiek apspriestas kopsakarības, kas pavadīja mūsu šķietami pašsaprotamo atgriešanos Eiropā. Putina agresija pret Kijevas mēģinājumu tuvināties Rietumu demokrātijām palīdz tās labāk izprast. Un jācitē vien atkal Grībauskaite, “piedzīvojot to, kas notiek Ukrainā, mēs vēlreiz redzam, cik trausla ir brīvība”.
