“Zemnieku saeima” vienmēr ir risinājusi jautājumus, kas saistīti ar ražošanu, neatkarīgi no saimniecības lieluma un nodarbošanās veida. Diemžēl atsevišķiem cilvēkiem politiskas motivācijas dēļ vienmēr ir bijis izdevīgi lauksaimniekus dalīt lielos un mazos. Jo vairāk iekšējo nesaskaņu un pretnostādīšanas, jo mazāk laika un spēka paliek reālu, kopīgu problēmu risināšanai.

Lasītākie

Kokteilis

Septiņi seni vārdi, kurus nevajadzētu dot meitenēm 24

RAKSTA REDAKTORS

“Šis nav pirmais signāls, ka mūsu valstī kaut kas nav kārtībā” – Horens Stalbe atklāti par sajūtām pēc piedzīvotā uzbrukuma benzīntankā 80

Māte ar šausmām atklāj, ka jaundzimušais bērns, par kuru viņa rūpējās slimnīcā, nav viņas bērns

Lasīt citas ziņas

Šobrīd aktualizējas diskusijas par atbalsta saņēmēju kritērijiem: vai lauksaimniecības subsīdijas ir jāsaņem lauksaimniekiem, vai uz tām var pretendēt arī vienkārši zemes īpašnieki, kuri ar lauksaimniecību nenodarbojas. “Zemnieku saeima” uzskata, ka maksājumiem jānonāk pie ražojošiem lauksaimniekiem, nevis “dīvānzemniekiem”.

Agrāk vai vēlāk, ja mēs tagad nespēsim skaidri definēt, par ko un kam maksājam subsīdijas, nonāksim pie situācijas, kad sabiedrība pateiks “nē” subsīdijām. Tas savukārt būtiski izmainīs lauksaimniecības struktūru, jo izdzīvot varēs tikai ļoti lielas un industriālas saimniecības, līdzīgi kā šobrīd ASV, Brazīlijā, Argentīnā, un pārtikas cenas vismaz dubultosies.

Baidens paraksta likumprojektu par militāro palīdzību Ukrainai

Autentisku japāņu kimono izstāde un Rūdolfa Kugrēna komēdija – Mālpils muiža priecē ar dažādiem pasākumiem

FOTO. Marsa debesis virs Atēnām? Grieķijas galvaspilsēta ieguvusi oranžu nokrāsu

Ja mēs negribam jau drīzumā tādā situācijā, degradējot lauksaimnieka būtību, ir jāizbeidz politika, kas pieļauj saņemt maksājumus par hektāru, neražojot produkciju. Lai nodrošinātu pašmāju produktu ražošanu, lauku apdzīvotību un nodarbinātību, mums ir jāveicina maksimāla mūsu resursa – lauksaimniecības zemes – izmantošana.

Nav un arī nevajag definīciju, kas ir maza saimniecība, jo prasības pret dzīvi un situācijas ir dažādas. Kopumā par lauksaimniecisko ražošanu varam sākt runāt no neto apgrozījuma ap 15 000 eiro, jo no apgrozījuma labi ja tikai 20% ir nauda, kas paliek pāri algai, savām vajadzībām, jo pārējais ir jāiegulda atpakaļ ražošanā (vai ir ražošanas izdevumi – sēkla, lopbarība, degviela, mēslojums u.c).

Protams, ir nozares, kurās “peļņas” daļa ir lielāka, bet arī tajās agrāk vai vēlāk ir jāiegulda atpakaļ ražošanā, tāpat iespējams, ka ir vēl papildus ienākumi – pensija, papildu darbs, tad arī ar mazāku gada apgrozījumu var veiksmīgi nodarboties ar lauksaimniecību. Jaunajā Lauku attīstības plānā tieši tāpēc likts uzsvars uz to, ka jāpalielina saimniecību skaits, kuras spēj nodrošināt ģimenei cilvēcisku iztiku.

Attiecībā uz tiešmaksājumiem nekad nav runāts par saimniecību ekonomisko lielumu, un tas nav nepieciešams. Tiek plānots un pamazām ieviests minimālais liellopu blīvums uz zālāju platībām un minimālie ieņēmumi uz hektāru zemes.

Jāteic, ka tie patiešām ir minimāli, un, ja minimālie ieņēmumi ir 300 eiro no hektāra, tad pie šādiem ieņēmumiem, lai sasniegtu tos pašus 15 000 eiro gada apgrozījumu, ir jābūt 50 hektāriem zemes!

Ienākumi no hektāra reāliem saimniekiem lielākoties tomēr nav tik mazi, jo, ja saimniekam ir 50 hektāri, viņš tomēr mēģina saimniekot tā, lai nopelnītu pēc iespējas vairāk. Parasti šādā saimniecībā gada apgrozījums ir ap 20 000 latu, bet protams, ir arī tādas saimniecības, kas uz šādu platību nodarbina vēl pāris darbiniekus, un gada apgrozījums sasniedz 100 000 latu.