Īpašums

Pašu rokām atjaunota māja Buļļu salā – vieta Rīgā ar lauku sajūtu2

Foto – Karīna Miezāja

Rekonstruēt māju vienmēr ir sarežģītāk, nekā uzbūvēt jaunu, un daudzreiz vēl grūtāk, ja var rēķināties vienīgi ar savām rokām un to, ko katru mēnesi izdodas nopelnīt. Un tomēr tas ir iespējams!

Rīgā ir vietas, kur dzīve rit gluži kā laukos, kur cits citu pazīst un reizēm izpalīdz, kur visi ir kaimiņi un parasti satiekas kaut vai vietējā bodītē, kas drīzāk ir sabiedriskais centrs, nevis tikai iepirkšanās vieta, ko saimnieks periodiski draud slēgt niecīgā apgrozījuma dēļ, līdz atkal padodas pilsoņu spiedienam. Tāda pievilcība neapšaubāmi piemīt Buļļu salai, kur liela daļa iedzīvotāju gan ir ienācēji, kas pēdējā desmitgadē modernus mājokļus sabūvējuši. Uz šā fona katra vecāka ēka ir pārsteigums un arī atgādinājums par laikiem, kad salā kārtību noteica sveša armija un rīdziniekiem tur brīvi iebraukt pat nebija ļauts. Šādā mājā apņēmīgi saimnieko arī Daiga un Ivo, un tagad jau iztālēm redzams, ka tā kļūst aizvien pievilcīgāka. Palūkosim, kas tur notiek!

Īsa biogrāfija


Samērā nelielā divstāvu ēka 1938. gadā ir projektēta kā vasarnīca, kur iemītniekiem baudīt mieru un klusumu. Gruntsgabalus šeit atvēlēja tikai cienījamiem cilvēkiem, piemēram, Latvijas armijas virsniekiem par īpašiem nopelniem valsts labā, un 200 latu par pushektāru daudziem bijusi liela nauda. Arī tolaik apbūve nav laista kāpu zonā, tālab līdz pludmalei aizvien kāds kilometrs cauri burvīgam priežu silam visiem ir kājām jāaizstaigā. Pat iela, kurā ir tikai trīs mājas, mūsdienu izpratnē šeit reāli nekad nav bijusi, tā pārsimt metru garumā izbūvēta tikai pērn un beidzas pie Daigas un Ivo namdurvīm. Vēsture klusē, vai ēka pirms kara ir pabeigta, vien zināms, ka 1952. gadā tā mainījusi īpašniekus un izmantota gan pastāvīgai dzīvošanai, gan telpu izīrēšanai vasarniekiem. Tās uzradušās sociālisma uzņēmējdarbības iespaidā kā atsevišķas stipri jocīgas stiklotas verandas, ieskaitot metāla āra kāpnes uz otrā stāva vārnu ligzdu. Ivo vecāki šeit ienākuši 90. gadu beigās, viņš mājai pa īstam pieķēries, kopš kļuvis par savas ģimenes galvu, pērn – par trešās meitiņas Guntras tēti. Vecākā Una šoruden jau sāka iet skolā.

Pirmās pārvērtības iezīmējušās pirms gadiem septiņiem, kad austrumu fasādē likvidētas verandas, vietā sākot celt pilnīgi jaunu koka karkasa piebūvi, kas tagad no trim pusēm ieskauj veco ēku un padara to gan plašāku, gan siltāku. Māja mājā – apmēram tāds ir risinājums. Ja piesaistītu profesionāļus un izīrētu sastatnes, darbs būtu vienai vasarai, taču tad nepieciešamas nopietnas investīcijas. Ivo, skolots mēbeļu galdnieks būdams, vienmēr centies visu izdarīt galvenokārt pats. Skaidri apzinoties, ka projekts ievilksies, togad tika vien līdz pagaidu ārsienām, kurām izvēlējās neuzkrītošas mitrumizturīgās kokšķiedras plātnes. Aiz tām – 150 mm minerālvate un pareizā plēve, kas mitrumam ļauj izkļūt no telpām, bet iekšā to nelaiž. Paralēli uzradās citi darbi un lielāki tēriņi, ieskaitot divus desmitus jaunu pakešu logu, pašu istabas siltināšanu mājas vecajā daļā, par tādiem sīkumiem kā vecā skārda jumta piegruntēšana vai jaunā lievenīša aizsākšana vispār nerunājot. Protams, laika pietiek tikai aktualitātēm, bet vēl jau ir agras rīta un vēlas vakara stundas, sestdienas un drusku arī svētdienas. O, zaļā jaunība, spēka gadi!

Kamēr Daiga, pedagoģijas maģistre, kura prot arī govis izslaukt, kā ūdenszāle kustas pa māju, pieskata meitas, centīgi darbojas siltumnīcā, apgūst arī putnkopības pamatus un paspēj pat mauriņu appļaut un sēnēs izskriet, Ivo šaudās apkārt kā Figaro, viņš tomēr galvenais pelnītājs. Oficiāli – individuālais uzņēmējs, kas sniedz autotransporta pakalpojumus. Ar sirds drebēšanu, gaidot konkursa rezultātus, ieguvis tiesības vadāt Bolderājas poliklīnikas dakterus. It kā ideāls variants – sēdi mājās un gaidi, kad kādam ievajadzēsies, un pēc piecām minūtēm būsi klāt. Bet zvans parasti atskan tad, kad pats esi ko nopietnāku iesācis darīt, kaut vai apdares dēļus krāsot. Tikai tagad viņš beidzot ticis arī līdz jaunajai fasādei.


Izšķirīgais trieciens


Šovasar māja mežmalā pēkšņi sāka pārtapt par… guļbūvi. Īsto salā nav daudz, arī viltotās ir retums, taču izskatās pat labāk! Lēmums izmantot baļķu imitācijas jeb tā sauktos block-hause apdares dēļus esot pieņemts ilgās ģimenes diskusijās. Daigai labāk paticis apmetums, turklāt tas visus šos gadus godīgi kalpojis mājas vecajā daļā, Ivo turpretim allaž priekšroku devis kokam. Iespējamais kompromiss nākotnē – apmetumu varbūt atstāšot ēkas otrā pusē, gan tikai pirmā stāva līmenī, augšā turpinot baļķu taisnās līnijas…

Šos apdares dēļus piedāvā daudzi ražotāji, vienīgā pro­blēma – platums. Skaidrs, 165 mm lielākā laukumā izskatās pārliecinošāk nekā 130 mm, turklāt labāka ir nevis egle, bet gan priede, tai zaru vietas korektākas, bet jaukto variantu, kas vieglāk pieejams, nav vērts pat apspriest, apgalvo Ivo.

Dēļi noliktavās nemētājas, iepriekš jāpasūta. Kad saimnieks jau bija zaudējis cerības un izvēlējies šauros, pēkšņi uzsmaidīja gadījums – Jēkabpilī SIA “Silpec” apsolīja prasīgajam klientam izgatavot 125 m2 vēlamās mantas. Maksā nedaudz vairāk par 10 eiro kvadrātmetrā plus atvešana, rēķinoties ar trīsciparu skaitli. Pusotra mēneša meklējumos gan bija pazaudēts, turklāt uzreiz tos pie sienas nevar likt – saimnieka kompetencē paliek gruntēšana un divreizēja krāsošana. Konkrētajā gadījumā – sagatavot nojumi glabāšanai un žāvēšanai un tad pusotra simta 4,8 m garu dēļu vienam pašam periodiski pārcilāt un apstrādāt ar izvēlētajiem “Pinotex” produktiem, tostarp ar jaunu, caurspīdīgu krāsu, kas ļauj saglabāt priedes dabisko faktūru. Ietonēt paspēšot vienmēr, spriež saimnieks.

Lai uzsāktu izšķirīgo triecienu, paralēli bija nepieciešams veikt vēl dažus priekšdarbus. Pirmkārt, OSB plātnes, kas godīgi kalpojušas šos gadus, nav elpojošs materiāls un jaunajā sienas pīrāgā var radīt liekā mitruma problēmas. Ivo šo uzdevumu atrisinājis, tās metodiski sacaurumojot ar 10 mm urbi. Otrkārt, guļbūves imitācijas dēļus stiprina pie vertikāla latojuma, veidojot gaisa spraugu, lai ārsiena vēdinātos. Par laimi, 30 mm biezas latiņas var nopirkt jau impregnētas, neevēlētās – par ļoti pievilcīgu cenu, tāpēc Ivo tās ņēmis ne tikai rezervei, bet arī jaunam žogam apkārt visam īpašumam. Starp citu, pirmais eksperimentālais posms gar vienīgo kaimiņu nupat arī uzlikts, jo gluži vai par velti laimējies iegādāties nekondīcijas metāla profilus stabiņiem. Konstrukcija šķiet izdevusies, vismaz mājas sargam vācu garspalvainajam Arro sēta beidzot kļuvusi nepārvarama, lai vaigā aprunātos ar sugasbrāļiem…

Drauga uznāciens


Cilvēka fiziskajām spējām tomēr ir robežas, pēdējie četri gadi pagājuši vispār bez atelpas. Kad vasara jau griezusies uz rudens pusi, ciemos atbraucis Raivis, bērnības draugs un klasesbiedrs. Ieraugot Ivo sākto, saķēris galvu un pats pieteicies palīgā, apsolot iesaistīt vēl kādu, vismaz savu dēlu līdz skolai kārtīgi nodarbināt.

Raivis nosacīti ir brīvmākslinieks. Izmācījies par tekstilrūpniecības speciālistu jeb drēbnieku, kā pats smej, taču profesijā nav strādājis ne dienu, jo tā nevienam vairs nebija vajadzīga, tad kļuvis par akmens apstrādes lietpratēju, pat lielus projektus vadījis, līdz apnicis citiem kalpot. Tagad iegājis apritē, kad pats var izvēlēties pasūtījumus gan interjeram, gan āra telpai, un periodiski ir gatavs pakalpot tiem, kas naudu īpaši neskaita, tostarp tuvējās ārzemēs. Protams, arī koka darbi viņam nav sveši, savu māju jau paspējis uzbūvēt.

Draugs rēķinājies ar mēnesi – līdz septembra otrajai dekādei, kad viņu gaida Maskavā, kur smalkam savrupnamam no kādiem tur importa akmeņiem fasāde civilizēti jāuztaisa. Diem­žēl profesionālus palīgus neizdevās sasaukt, pa starpām iegadījās nedēļu ilga viesizrāde Baltkrievijā, sākās arī lietavas un mācību gads, līdz Raivis palika viens pats, kaut gan darbam gals jau bija saredzams. Tikai nomaļam vērotājam var šķist – kas tur sarežģīts, ja viss sagatavots, liec tikai vienu spundēto dēli uz otra, līdz pažobele klāt!

Tik vienkārši nav. Raivis paradis strādāt līdz milimetra, pamatdarbā – līdz pat mikronu precizitātei, taču dēļi nebūt nav ideāli, tie tomēr mazliet atšķiras gan oficiālajā 38 mm biezumā, gan visu 4,8 m taisnumā, turklāt mēdz pat drusku savērpties. Pirmā novirze atklājas stūru salaidumos, kad nepieciešams tos pieslīpēt, lai gan abi gali ar stacionāro ripzāģi nogriezti precīzi 45 grādu leņķī, otrā – līmeņojot horizontāli. Diemžēl kārtējo posmu apakšējā dēļa gropē var iedzīt tikai tik dziļi, cik tā izfrēzēta, – tātad nesakritības reizēs atkal nākas slīpēt, ja tas iespējams, vai arī, visticamāk, izmantot distancerīšus, lai paceltu vienu galu augstāk. Daudzreiz līmeņošana ir kompromisu māksla gluži kā politika, jo nevienai mājai arī sienas nav ideāli taisnas…

Pats atbildīgākais, protams, ir pirmais, apakšējais dēlis, pēc tam jau tas pasaka priekšā, kas darāms. Procesu būtiski paātrina naglošanas pistole, kam otrā galā neliels elektriskais sadzīves kompresors. Ar astoņām atmosfērām pilnīgi pietiek, lai speciālās cinkotās adatiņas bez pēdām pazustu kokā, ja vien uzgalis tam cieši piespiests. Naglas šauj iepretim vadotnēm pie spundes, ideālā variantā augšējais dēlis to galus nosedz. Atrast šīs vietas spēj tikai zinātājs.

Raivis solīto izpildījis, pēdējā vakarā abi rāvuši līdz tumsai. Tālāk tu, Ivo, pats…

Domino efekts


Patiesībā izdarīta ir tikai projekta redzamākā daļa. Vēl paliek viens jauns logs, kam atstāta vieta, cits jāizbīda tuvāk fasādei, tur misēklis gadījies, visiem ailas nav pabeigtas un trūkst arī palodzes. Būšot tumšas, lai kontrastē uz guļbaļķu medainā fona. Apšuvums pie cokola pagaidām paliek atklāts. Ivo vispirms paredzējis paplašināt un nostiprināt pamatus, lai lietusūdeņi netiek klāt, un tikai tad noslēgt fasādes gaisa spraugu gan mitrumam, gan vietējās faunas pārstāvjiem, starp kuriem kolorītākie, protams, ir zalkši, kas pēdējos gados nekautrējas nākt arī sētā. Par to, ka putniņi pasākuši ziemot minerālvatē virs piebūves griestiem, kur vējdēļa nav, saimnieks vairs īpaši neuztraucas. Ruberoīds uz jumta tur vienalga nepaliks, tad jau pie reizes…

Šis ir domino kauliņu efekts. Skaidrs, arī vecā skārda liktenis ir izlemts, kad viņi kādreiz ķersies pie jumta, un pat skurstenis tur vairs neiederēsies. Pats par sevi saprotams, aktuāls kļūst balkons virs loga, kura vēl nav, bet pie ieejas durvīm – veranda uz jaunā lieveņa, kam pakāpienu sānu malas gribot norobežot ar laukakmeņiem.

Apdares dēļi nopirkti ar rezervi. Kad būs ietērpta arī vecā māja, no atgriezumiem jāuztaisa elegantas puķu kastes, jauna būda Arro – suns jau sen to pelnījis!

Saistītie raksti

Par to, kas vajadzīgs iekšpusē, labāk nedomāt. Silta istaba meitām, protams, ir prioritāte. Un tā tālāk…

Daiga prātīgi spriež, ka viņiem darbs te līdz pensijai. Ivo vien piebilst, ka cerot uz znotiem. Optimists!

LA.lv
LE
LETA
Ekonomika
Valdība atbalsta likumu, kas ierobežos trešo personu piesaisti nekustamo īpašumu darījumos
Nedēļa
LA
LA.LV
Ekonomika
FOTO. Dzīvojamais kvartāls “Merks Viesturdārzs” svin spāru svētkus
Nedēļa
MK
Mārtiņš Kalaus
Ekonomika
FOTO. VEF apkaimē sāk būvēt projekta “Pagalms 2.0” mājas
11. oktobris, 2019

Lasītākie raksti

Par svarīgo

SD
Sandra Dieziņa
Laukos
Voits: Zivsaimniecības nozarē notiek apvērsums, varu pārņem rūpnieki
1 stunda
LA
LA.LV
Latvijā
Jaunākais par notikušo Juglā: Mājā atrasts liels daudzums sālsskābes un miris cilvēks
2 stundas
IE
Ināra Egle
Latvijā
Purgailei ir izredzes
3 stundas
LE
LETA
Dabā
Latvijā sāksies laikapstākļu pārmaiņas
2 stundas
LE
LETA/LA.LV
Sports
VIDEO: Bļugers eleganti izrēķinās ar “Panthers” vārtsargu
1 stunda