Mājas, kur atgriezties 0
Par izsūtījumā piedzīvoto lasītājiem pieejams plašs literatūras klāsts. Galvenokārt tās ir pašu izsūtīto atmiņas par dzīvi Sibīrijas soda nometnēs. Nesen šīs literatūras klāstu papildinājusi jauna grāmata – dzejnieces un dramaturģes Māras Zālītes autobiogrāfiskais romāns “Pieci pirksti”, kurā vēstīts par vienas dzimtas vairāku paaudžu likteni. Jāpiebilst, ka šoreiz darba centrā ir ne tik daudz atmiņu tēlojums par izsūtījumā pārdzīvoto, cik par atgriešanos dzimtenē un iejušanos pēckara Latvijas apstākļos pagājušā gadsimta 50. gadu otrajā pusē. Stāstījumam īpašu kolorītu piešķir gan dažādi savdabīgi tēli (Skolotāja, Francis, Asja), gan gluži neticami atgadījumi.
Romāna centrā ir maza meitene Laura, kura kopā ar vecākiem beidzot sagaidījusi dienu, kad atļauts atgriezties mājās. Jāpiebilst, ka galvenajai varonei – piecgadīgajam bērnam – īstu māju nekad iepriekš nav bijis; ir tikai Sibīrijas baraka, kur meitene dzimusi un pavadījusi savas dzīves pirmos gadus. Māju tēls viņas prātā radies no vecāku stāstītā par Latviju – cik tā skaista un cik tur bijis labi. Šie stāsti, kas, protams, vairs neatbilst pēckara Latvijas dzīves realitātei, radījuši gandrīz neizturamu vēlmi pēc iespējas ātrāk atgriezties dzimtenē – drošībā un patvērumā. Vēlēšanās nokļūt mājās ir tik liela, ka Laurai pat līdz izmisumam neizturams šķiet bezgalīgi garais brauciens ar vilcienu. Ilgas pēc pašas mājām nav pazudušas – pēc atgriešanās un konstatēšanas, ka mājas ne tuvu nav tādas, kā izsapņots Sibīrijā, Laura vecajā ābelē taisa pati savu māju, ko nosauc par “Pieciem pirkstiem”, jo tās pieci zari veido ko līdzīgu plaukstai. Šī māju meklēšana un visbeidzot atrašana arī ir M. Zālītes romāna vadmotīvs.
Stāstījums īpaši saistošs varētu šķist tai brīdī, kad rakstniece niansēti atklājusi, kā šīs izsūtītās ģimenes atgriešanās prieku pavisam ātri sabojā dzīves realitāte – “prieks par atgriešanos saplīsis kā māla pods” (47. lpp.). Rūgtā vilšanās radusies, jo vecāki, it īpaši Mamma, bijusi pārliecināta, ka atgriezīsies tajā pašā Latvijā, no kuras viņa tika izvesta. Romānā šo vilšanos īpaši spēcīgi raksturo divas epizodes: atgriešanās izpostītajās dzimtas mājās un Mammas pirmais gājiens uz vietējo veikalu, kur viņu nevīžīgi apkalpo nelaipna pārdevēja. Šis pārpratums ir tik spējš un negaidīts, ka Mamma pat sāk runāt sliktu par Latviju. Kā smaga apsūdzība izsūtījuma laikā dzimtenē notikušajām pārmaiņām skan Mammas izkliegtais: “Viss ir apgānīts! Viss ir apcūkots, viss ir izpostīts!” (48. lpp.).
Savukārt Laurai gan tā neliekas, tieši pretēji – viņai šķiet, ka nokļuvusi gandrīz vai Paradīzē. Kā var justies bērns, kurš nekad nav redzējis ābolu vai plūmi, bet tagad, ieejot augļudārzā, tos var ēst, cik vien gribas? Kaut izsūtījuma pieredze pat Laurai ir milzīga, meiteni bieži izbrīna pavisam parastas lietas.
Romānā spilgti attēloti arī ierobežojumi, ar ko izsūtītajiem nācies saskarties pēc atgriešanās Latvijā. Ja esi bijis Sibīrijā, tas ir kā zīmogs – tu esi neuzticams, tu esi tautas nodevējs! Ar šo realitāti Lauras vecākiem nākas saskarties ik uz soļa: Tēti nekur neņem darbā, bet, kad beidzot pieņem, pavisam drīz atrod iemeslu atlaišanai. Ikviens, kam vien nav slinkums, viņiem droši var atgādināt par izsūtījumu. Pat ātrās palīdzības feldšere.
Lai nebūtu lieku sirdssāpju, Laura tiek mācīta par Sibīriju nevienam nestāstīt, pretējā gadījumā viņu uzskatīšot par nenormālu (Lauras pieredzē šāds gadījums jau ir bijis). Vienīgie, pret kuriem drīkst būt atklāta, ir vecvecāki – Mīma un Papus, kuri, tāpat kā viņu izsūtītie bērni un mazbērni, ir likteņa apzīmogoti: “[..] Mīma atmet ar roku. To kustību Laura pazīst. Nozīmi nojauš. Papus lasa avīzi, Mīma atmet ar roku. Tajā ir kaut kas kopīgs.” (184. lpp.).
