Mobilā versija
+7.0°C
Sarmīte, Tabita
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
9. septembris, 2012
Drukāt

Mājas nav tikai pajumte!

Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

Pārgaujas novadā jau trešoreiz notika konkurss par sakoptāko un videi draudzīgāko lauku sētu. Apbalvojumus piešķīra veselās 13 nominācijās, un no skaistākajām mājām uz noslēguma balli Rozulā ieradās 200 saimnieki un saimnieces. Augstāko apbalvojumu – sava pagasta karogu – izpelnījās trīs: “Pauži” Raiskuma pagastā, “Ozolkalni” Stalbes pagastā un “Ezergali” Straupes pagastā.

 

Ogu kombains un kabaču maize

“Pauži” dalās divās saimniecībās – Gaisu galā un Zālīšu galā. – Viņiem ir tā puse, mums šitā, – rāda Marģers un Ieva Gaisi. Robeža ejot starp skursteni un “… tur, kur šķūņa stūris”. Arī godu par sakoptāko sētu Gaisi gribētu dalīt ar Zālīšiem. Marģers nenoliedz, ka pie mājas, iespējams, sanākot darīt vairāk nekā otriem īpašniekiem, bet tas jau pats par sevi saprotams, jo “mēs esam pensionāri un vairāk uz vietas, bet viņi – strādājoši cilvēki!”

To dzirdot, Pārgaujas novada domes priekšsēdētājs Hardijs Vents piebilst, ka pretēji vispārējam priekšstatam par kaimiņu nesaprašanos šis ir pierādījums, ka latvieši var lieliski sadzīvot.

Cēsnieki Gaisi māju iegādājušies 1980. gada decembrī. Ēka ir sena, kā saka, vēl no mēra laikiem, tālab pieredzējusi visādus brīnumus, ieskaitot kolhoza dibināšanu un bērnudārza ierīkošanu. Par to, kā te izskatījies pirms 32 gadiem, saimnieki nemaz negrib stāstīt. Jā, no skursteņiem sienas bijušas galīgi notecējušas un šķērssienas – viens vienīgs māla kleķis. Tātad sākts gandrīz vai no nulles, uz vecā pamatiem radot jaunu. No tiem laikiem saglabājušās vecās ābeles, bet tagad “Pauži” visā pagastā slaveni ar savām upenēm un jāņogām. Ieva gan piebilst, ka tikai pēdējos gados valstī kādam parādījusies interese par ogām, to iegādi un pārstrādi, agrāk gandrīz vai nav bijis, kur likt. Tagad viņiem ir neliels upeņu un jāņogu biznesiņš – vaļasprieks. Ogas lasa nevis ar rokām, bet gan ar Somijā ražotu kombainu, ko “Paužu” saimnieki nomā no SIA “Līgatnes ābele”. Ar tādu viņu trīs hekt­ārus no ogām var atbrīvot desmit stundās! 
Pauzhi_025_VS

“Paužos” ir arī karūsu dīķis – kā nekā saimniecība atrodas pie dzidrā Pidēnu ezera, kas barojas tikai no avotiem. Pirms 32 gadiem tur bijis īsts purvs, varējuši salasīt pat divus spaiņus dzērveņu. Tā kā paši strādājuši meliorācijā, zinājuši, kā purvu nosusināt. Dīķi rakuši trīs vai četrus gadus, tagad tur ir arī divas peldvietas un krastā gozējas mīlīga pirtiņa.

Lielākais zivjumīlis esot pašu kaķis Frice, kas no dīķa malas makšķerējot karūsas ar ķepu.

Vasaras raženās lietavas bijušas itin auglīgas. Ejam raudzīt kabaču ražu, tie šogad padevušies vareni tāpat kā gurķi un gailenes. Pēc sēnēm nav tālu jāiet, tās pašas nāk pagalmā! Šis gan īsti nav baraviku gads, bet pie pašas mājas divām gandrīz uzkāpjam virsū.

Kabači iestādīti kartupeļu laukā vagu galos. Neesot gan domāts tur tieši kabačus audzēt, bet labi vien ir – tupeņus rokot, vagu galiem jābūt tīriem. Un tagad var cept kabaču maizi: samaļ zaļus, pieliek sāli, raugu, miltus, un cepeškrāsnī iekšā! Sanākot dikti garšīga, īpaši, ja ēd siltu ar sviestu. Nelielais piemājas dārzs, kā saimnieki paši saka, domāts abu vēderpriekam. Tur aug cūku pupas (stādītas blakus kartupeļiem, tad laputis metoties mazāk), tālāk ir siltumnīca ar tomātiem, blakus avenes. Ieva saka – tā ir ideāla kultūra, jo rudenī nopļauj visus lakstus, dārza stūris paliek tīrs un sakopts, bet pavasarī gaidi, kad uzdīgs. Ogas nekad neesot tārpainas, bet ziemā no saldētām var cept aveņu kūku.

Vēl pagūstam apskatīt kokveida hortenziju, kuras zari piesūkušies pie klētiņas sienas, un kurmju rakumus pie pirts – to bijis pussimta! Diez kāpēc samtsvārči šovasar tā uzdarbojas – varbūt gatavojas bargai ziemai un ar skubu rok alu labirintus?

 

Zedeņu sēta ap komposta kaudzi

Ozolkalni_081_VSLauku sētā “Ozolkalni” dzīvo Juris un Līvija Svīķi. Apciemojuma reizē pie vecvecākiem ciemojās arī trīsgadīgā Agate, kas sprēgā kā dimanta šķiltaviņa. Arī Svīķiem bija jāsāk no nulles, jo 1992. gadā, kad nopirkuši šo māju, viss bijis nolaists līdz kliņķim, dārzs nācis vai pa durvīm iekšā. – Lēnā garā sākām saimniekot, tad pa biškam, pa biškam… – Juris saka. Nu viņam pieder zemnieku saimniecība “Pļavciems”, nodarbojas ar piena lopkopību, audzē arī gaļas govis, bet pats saka – gaļinieki esot tikai smukumam… Tā otrā uzņēmējdarbības nozare sākusies ar govi, ko saimnieki mīļi dēvē par meža meitu Īvi. Tā patiešām pieklīdusi no meža un vēl tagad mīt viņu ganāmpulkā.

Vai ar piena ražošanu mūsdienās var izdzīvot? Juris teic – var, jo piensaimnieku kooperatīvā sabiedrība “Straupe” ikreiz kārtīgi samaksā par nodoto pienu un nav samazinājusi iepirkuma cenu. Līvija strādā par grāmatvedi, tāpēc dārza darbiem paliek tikai nedēļas nogale. Taču, izrādās, arī tad var izdarīt gana daudz, jo visas puķu dobes ir izravētas un sakoptas. Gandrīz vai negribas ticēt, ka tās ierīkotas bez daiļdārznieka padoma. Notiekot tā: “Saimniek, man tur vajag vienu garu puķu dobi!” – Līvija saka Jurim. Un saimnieks iet un dara, ko liek. Pats smej: – Saimniece mani dzen kā naglu sienā!

Bet ar tām govīm un puķēm visādi sanāk. Gadās, ka lopiņi vasarā pa nakti paliek laukā. Saimnieks agri no rīta iet un skatās: jēziņ, govis puķu dobē pabijušas! Kad nu saimniece ceļas augšā, šī dusmīga: “Saimniek, tavas govis manu puķu dobi izbradājušas!” Bet saimnieks taisnojas: “Es neko nezinu!” Viens bullis bijis kā uzburts uz kādu no “Ozolkalnu” eglītēm – tikko izlaiž laukā, tā klāt un tik berzē sānus. Beigās nācies negantnieku nodot desās.

Lai gan Juris pat oficiāli ir mednieku kolektīva “Daibe” biedrs, viņš vairāk pazīstams kā dabasmīlis, nevis šāvējs. Arī pats saka: – Nav jau uzreiz jānošauj, citreiz vienkārši aizeju, apskatos, cik to ir, un nāku mājās…

Ko tad viņš tā pārskaita? Nu, mežacūkas tak! Ar tām Juris pavisam labos draugos, pats saka – gluži kā otra kūts viņam esot, parunājoties ar meža rukšiem šad un tad, kaut gan dažreiz nodara dārzam skādi.

 

Pārgaujas Domes priekšsēdētājs Hardijs Vents “Ozolkalnus” raksturo kā īstu latvju sētu, kur pārdomāts ik stūrītis. Tā arī ir – pat komposta kaudzei apkārt zedeņu sēta!

 

Vietā, kur bijuši vecās mājas pamati, sastumtas lielas akmeņu kaudzes. Tos iestrādājuši zemē, izveidojot paaugstinājumu, un tagad pie dīķiem ir gandrīz vai kā pilskalns. Dīķi gan nepieder Svīķiem, tas ir kaimiņu īpašums.

“Ozolkalnu” sētai ir bagāta vēsture, savulaik tur dzīvojis pagasta bagātākais saimnieks. Tās apkārtnē Juris bērnībā ganījis govis, vēlāk jaunībā, kolhozu laikos, kūlis labību. Jura vecākiem māja bijusi augšā, centrā. Re, kā dažreiz iznāk atgriezties jaunības takās! Līvija atzīst, ka sākumā sirds tām lauku būšanām īsti nav bijusi klāt. – Tagad gan patīk tā riktīgi parušināties pa zemi, jo darbā visu dienu iznāk pie papīriem nosēdēt. Puķes man ir relaksācijai. Skatos – atkal kaut kur kaut kas par biezu, jāpārstāda. Tad es kā kurmis eju pa tām dobēm, – tā Līvija. Darba ir daudz, bet saimniekus tas īpaši nesatrauc. – Zāli parasti nopļauj bērni, viņi atbrauc sestdienās un svētdienās. Ja nenopļauj bērni, tad to izdara saimnieki, – piebilst Juris.

 

Dārza kustības grafiks
Ezergali_170_VS

“Ezergalu” saimnieki Tamāra un Einārs Piekusi ir mediķi – anesteziologs un E. Gulbja laboratorijas ārste. Atbraucējus sagaida viņi abi un skaistulis Orsons, vācu aitu suns, kuram šajā skaistajā lauku sētā ir pašam savs namiņš. Uzcēluši arī piemīlīgu lapenīti un pirtiņu. Atšķirībā no iepriekš apciemotajām mājām “Ezergalos” 2006. gadā viss uzbūvēts pilnīgi no jauna.

– Rīgā dzīvojām saimnieka mājā. Apnika. Nolēmām: kāpēc gan mums nedzīvot laukos, – teic Einārs.

Kā radies mājas nosaukums? Blakus ir Riebiņu ezers, bet Piekusiem piederošā zeme stiepjas līdz ezera galam, tieši tā arī sanākot.

Tamāra neslēpj, ka sākotnēji viņu dzīves koncepcija bijusi apmēram šāda: dzīvosim mežā bez puķu dobēm! Pati esot lauku meitene, bērnībā nācies ravēt līdz apnikumam, tāpēc vienubrīd šķitis – nekad vairs! Tomēr savā īpašumā, kā zināms, attieksme pret mājas un dārza darbiem parasti mainās. Pat malkas grēdas sakrautas tik akurāti, ka izskatās kā mākslas darbs. Un var tikai pabrīnīties, kā viņi pratuši iekārtot tik jauku dārzu! Tur lieliski jūtas skarainā un vīteņhortenzija, aktinīdija, Kanādas jūdaskoks, parūkkoks, tamarikss, Hinoki paciprese, kobejas, ehinācejas, lilijas, aiz pirtiņas – vesels skujeņu klājiens… Īsta sakņu dārza gan Piekusiem neesot, vien mazliet zemeņu, vēl sīpoli un gurķi.

Skatienu piesaista krāšņa priede, apcirpta apaļa kā bumba, un dārza gaismeklis, kas atgādina bākas laternu. Tāds neliels jūras akcents meža viducī – par godu Eināra tēvam, izbijušam jūrniekam. Ainavas plānošana parasti notiekot vakarā, tad saimnieki omulīgi sēž kādā dārza stūrī, skatās un gudro, ko un kā vajadzētu mainīt. Šim procesam pat dots nosaukums – dārza kustības grafiks. Lai pašiem un dārzam būtu interesanti, ainavai ir jāmainās. Idejas vajagot pierakstīt, citādi aizmirstoties.

– Tagad viens no sakopšanas darbiem ir dīķa krasta stiprināšana. Krasts brūk, pavasarī par to parūpējās ūdensžurkas, – iestarpina Einārs. – Visu vasaru gaidījām, kad nokritīsies ūdens līmenis, bet tā arī nenokritās. Mums daudz kas ir procesā…

 

Konkursā piedalījās daudz lauku sētu. Kāpēc par uzvarētājām atzītas tieši šīs? – jautāju novada domes priekšsēdētājam. Viņš atzīst, ka katrā sētā ir sava rozīnīte – pārdomāti noformēts mājas nosaukums, īpaši sakopts mauriņš vai košas puķu dobes. Taču šīm trim – “Paužiem”, “Ozolkalniem” un “Ezergaliem” – piemīt kas tāds, ko nevar nejust, pat uz īsu brīdi iegriežoties. Un visprecīzāk tas izteikts pāris rindiņās no kāda dzejoļa, kas ierakstīts “Paužu” māju vēstures grāmatā (tajā glabājas arī fotogrāfijas no tiem laikiem, kad Gaisu ģimene sāka tur saimniekot):

“Māja – tas nav vaļasprieks vai nasta,

Tas nav jumts, kad nakts pār galvu tumst…”.

Māja cilvēkam nav tikai pajumte, tāpat kā cilvēkam tai ir sava dvēsele, kas jākopj un jālolo.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+