Mobilā versija
-1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
2. oktobris, 2012
Drukāt

Mājas sardzē ar paštaisītu zobenu

Foto - Artis DrēziņšFoto - Artis Drēziņš

“Viņi ir kā prusaki – lēkā un skraida apkārt, kad sadzeras un ar ko citu apreibinās. Taisa troksni, dauzās pie durvīm un logiem. Skandāli vienā laidā,” par saviem kaimiņiem teic Skaņkalnes pagasta iedzīvotāji. “Esam sūdzējušies policijai un pašvaldībai, bet viņi jau neko nedara,” skumji secina pensionāre Ērika Legzdiņa, līdzīgi kā citi “Rožkalnu” mājas un tuvējās apkārtnes iemītnieki. 


 

Laužas svešās mājās

“Lejasbirznieku” viensētas saimniece, 53 gadus vecā Ināra Greča ir otrās grupas invalīde. Bērnībā pārslimojusi rahītu, tagad deformējas kauli, nejutīgas kājas, sirds mazspēja. Vīrs Ojārs slimo ar epilepsiju un ir biežs Strenču psihoneiroloģiskās slimnīcas pacients – tās esot Afganistānas kara sekas, viņam galvā joprojām esot lādiņa šķemba. Abi tikpat kā neko fizisku nevar darīt. Agrāk bijusi piemājas saimniecība, lopi, tagad kūts tukša, dārzs aizaudzis. Vienīgais prieks par meitu Guntu, kurai laba dzīve Anglijā, strādājot medicīnas jomā.

Papildu spriedzi Ināras dzīvē ienesusi Koloskovu ģimene, kura dzīvo nepilnu kilometru attālajā divstāvu daudzdzīvokļu baltu ķieģeļu namā “Rožkalni – 2”, kas savulaik celts kolhoza slaucējām. 19. septembra pusdienlaikā pie Ināras uz “Lejasbirzniekiem” bija atnācis 20 gadus vecais Vladislavs Koloskovs ar kādu nepazīstamu vīrieti un bungājās pie durvīm.

 

“Vīrs bija Strenčos, un es puišus nelaidu iekšā, jo bija bail. Abi mani suņi, kas bija pie ķēdes, rēja, un viņi aizlaidās. Pēc divām dienām pievakarē viņi atkal bija klāt. Sita suni. Es teicu, lai nesit, bet viņi tik sita. Zvanīju policijai. Mani savienoja ar Valmieras policijas dežūrdaļu, taču policisti braukt pie mani atteicās, jo suņa sišana un dauzīšanās pie durvīm neesot pietiekams iemesls.

 

Puiši laikam dzirdēja, ka zvanu policijai, un bļaustīdamies aizgāja. Tagad man ir ļoti bail. Nevaru naktīs gulēt, gaidu, ka Vladislavs vai kāds no viņa brāļiem vai draugiem atkal nāks pie manis. Kad ierejas suņi, es ņemu cirvi un paštaisītu zobenu un stāvu pie durvīm. Jo viņi, kad nāks iekšā, būs gatavi uz visu, staigā apkārt piedzērušies un grauzdami kaut kādas tabletes,” stāsta viensētas saimniece.

 

Katram policistu nepieliksi

Par Koloskoviem un viņu draugiem sūdzoties visa “Rožkalnu” māja, bet ne policija, ne pašvaldība neko nevarot izdarīt. “Vladislavs jau pa vasaru bija atnācis pie mums pēc naudas, bet tad vīrs bija mājās. Viņš teica: iztīri un nosiltini aku, dabūsi kādu latu, bet Vladislavs nepiekrita. Pēc dažām dienām atklīda atkal, apkrāmējies ar dažādam mantām: urbi, fēnu, šautenes patronām. Gribēja, lai kaut ko nopērk, atzinās, ka apzadzis kādu māju. Mēs viņu aizdzinām projām. Man ļoti žēl, ka policija nevēlas mani aizstāvēt. Es taču, kamēr varēju, pat krople būdama, esmu strādājusi autoostā par kasieri, nodokļus valstij maksājusi,” bēdājas Ināra Greča.

 

“Grečas kundzei noteikti jāraksta iesniegums, un tad mēs policijas dežuranta rīcību izvērtēsim. Cilvēks nedrīkst palikt ar neapmierinātības sajūtu,” komentē Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes Kārtības policijas biroja vecākā inspektore Dace Jukāma.

 

“Jāsaprot, ka pie dežūrtālruņa policijā sēž profesionāļi, kas izvērtē katru konkrētu gadījumu un pieņem lēmumu – sūtīt uz notikuma vietu dežūrmašīnu vai nesūtīt. Diennakts laikā Valmieras pusē notiek vairāki strīdi starp kaimiņiem un ģimenes locekļiem. Visos gadījumos mēs nebraucam, jo nemaz nevaram aizbraukt – attālumi ir lieli un policistu nav tik daudz.”

 

Krimināli gēni
Sergejs_Koloskovs_AD_7

“Rožkalnos” sastopu 24 gadus veco Sergeju Koloskovu. Puisis ir it kā skaidrā, bet ož pēc degvielas. Mani jau brīdināja, ka viņš osta benzīnu, bet nav ļauns un agresīvs, sakarīgākais no četriem brāļiem. No Sergeja arī uzzinu par pārējiem Koloskoviem. Izrādās, Greču apciemotājs Vladislavs un kāds Kaspars no Kurzemes jau sēž cietumā – kādu dienu pēc 21. septembra Valmierā cilvēku piekāvuši, atņēmuši mobilo tālruni un naudu. Savukārt brālim Dmitrijam (22) no narkotiku lietošanas saļodzījies prāts, un viņš atrodas Strenču slimnīcā, bet Vadims (20) mācoties Rīgā par celtnieku un ar likumiem satiekot. Sergejs neslēpj, ka divi brāļi sēdējuši cietumā, ir ar kriminālām nosliecēm un, kad viņi ir mājās, ejot vaļā liels ļembasts. Tajā gan viņš nepiedaloties, jo cietumā sēdēt negrib. Pats esot sodīts tikai administratīvi: par alkohola lietošanu sabiedriskā vietā un atstarotāja nenēsāšanu tumšā laikā.

Sergejs pēc tautības ir krievs, bet latviski runā bez akcenta un ir ar labu vārdu krājumu – visi brāļi gājuši latviešu skolā. Mamma mirusi pirms 11 gadiem ar vēzi, bet tēti, kurš daudz sēdējis cietumā, pirms četriem gadiem nošāvuši Lietuvā. “Mums ir iedzimti krimināli gēni,” nosaka Sergejs, kurš strādājot gadījuma darbus pie vietējiem zemniekiem.

 

Kaimiņus neizvēlas

“Jautri man tie kaimiņi. Salietojas visādas narkotikas un paliek dumji. Nav miera ne dienu, ne nakti: ārdās, bļauj, brēc,” teic mehanizators Agris Romanovskis, kas dzīvo Koloskoviem blakus dzīvoklī. “Kādā augusta sākuma dienā man piezvana uz darbu un saka, ka Koloskovi manam dzīvoklim durvis lauž vaļā. Atskrienu mājās, tur jau policija, ātrā palīdzība priekšā, liels tracis. Tādus cilvēkus vajag izolēt no sabiedrības. Sergejam no benzīna ostīšanas plaušas čupā. Vienreiz biju paņēmis uz mežu palīgos, bet viņš jau nejaudā neko pastrādāt. Saostās tik un dzied savā nodabā. Teicu: ja taisīsi mēslus, dabūsi pa pieri.”

 

“Kad kopā ar Sergeju vēl kāds ir, tad es ar savu četrgadīgo bērnu ārā neeju. Bail,” teic Velga Krastiņa, kas dzīvo tieši virs Koloskovu dzīvokļa. “Sergejs jāsūta ārstēties. Viņš jau no benzīna pārtiek, neko citu jau nevajag, kādu ābolu apēd. Šad tad mēs viņam ēst aiznesam. Kādreiz pie viņa atnāk draudzene – tad benzīnu osta abi, to čiepj no mašīnām, arī no mana tēta mašīnas.”

 

Mazsalacas novada sociālā dienesta vadītāja Agrita Bērziņa bezpalīdzībā plāta rokas: “Kaimiņus neizvēlas. Pašvaldība jau nevar cilvēkus apsargāt.” Dzīvojamais nams kādreiz piederējis SIA “Senlejas”, tā bankrotējusi, un ēka nokļuvusi Valsts ieņēmumu dienesta pārraudzībā, kas par īpašumu interesi neizrādot. Dzīvokļi nav privatizēti, nekādi līgumi par dzīvošanu neesot slēgti. Cilvēki tur vienkārši dzīvo kopš padomju laikiem. Pēc būtības jebkurā brīdī viņus var izlikt uz ielas. Pašvaldībai esot sociālie dzīvokļi, bet neko labāki, tāpēc pēc tiem rožkalnieši netīko. Sociālais dienests palīdz ar pabalstiem vairākiem nama iedzīvotājiem, bet par kārtību un drošību cilvēkiem jārūpējas pašiem, ja netiek galā, tad jāsauc palīgā policija, saka A. Bērziņa.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+