Mobilā versija
-2.8°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
10. maijs, 2013
Drukāt

“Mājas Viesa” fotosesija. Slavenības un viņu mammas

Foto - Kristiāns Bērents un Anda KrauzeFoto - Kristiāns Bērents un Anda Krauze

Gaidot Mātes dienu, redakcijā nolēmām, ka uzrunāsim dažādus sabiedrībā zināmus cilvēkus un aicināsim nobildēties kopā ar savām mammām. Šķita – kur nu vēl vieglāks uzdevums mums un patīkamāks piedāvājums uzrunātajiem! Taču izrādījās pavisam citādi. Vieni nevarēja, otri negribēja, trešie meklēja un atrada argumentus, lai nevarētu un negribētu.

 

 

Droši vien tāpēc, ka dzīve nekad nav bijusi un nebūs kāda izdomāta gatava shēma, kaut arī vislabāko nodomu radīta. Un vienkāršs nav ne mātes, ne bērna ceļš, ne arī ceļš vienam pie otra. 
Tāpēc vēlreiz sakām paldies visiem šajās lappusēs redzamajiem mūsu žurnāla varoņiem, kuri atrada laiku un kuriem bija vēlēšanās nobildēties kopā ar savu mammu! Ticiet – gadiem ritot, šie mirkļi iemirdzēsies zeltā.

 

Tā, savu mammu MĀRĪTI MUCENIECI vērtējot, dzejniece INGA GAILE ir gluži vai spogulī pati uz sevi lūkojusies. Inga ir stipra – ļaujas savam spilgtajam talantam – rakstīšanai. Saņēmusi daudzas literāras balvas un prēmijas. Arī jaunākais darbs “Migla” nominācijā “Labākais dzejas krājums” bija izvirzīts Latvijas Literatūras gada balvai 2012. Inga ir skaista, to nesen savā “Dzejols par Dougou” labi apcerējis Guntars Godiņš: “Smuk līdak. Tik smuk kā Ing Gail”. Inga ir gudra – līdzās literatūras teorijas, vēstures un kritikas zinībām, teātra, kino un televīzijas dramaturga iemaņām nu apgūst arī režiju. Un vēl – viņa audzina meitu. Alise Lī Gaile apmeklē bērnudārzu, spēlē klavieres, dejo “Uguntiņā” un datorā veido multfilmas.

Inga Gaile:
 – Mana mamma ir uzņēmīga, viņa nežēlojas un nesūdzas, bet iet un dara. Viņa ir rīcības cilvēks. Viņa gribēja studēt Maskavā okeanogrāfos, bet, tā kā tur neuzņēma meitenes, viņa arī nelūdzās.

Mana mamma ir kā jasmīns, skaista un valdzinoša, bet nekad nelūgsies un nelieksies. Viņai nekas nav par grūtu. Viņa sešos no rīta – kā vasaru, tā ziemu – mostas un skrien Rīgā ar aukstu ūdeni aplaistīties. Ja laukos, tad skrien iekrist dīķī.

Viņai patīk pirtī iet. Un laukos viņa visu ir ļoti skaisti iekopusi, neierobežojot dabu tik ļoti, lai būtu sāpīgi skatīties, bet arī ne tā, lai nevarētu saredzēt saimnieces gaumi. Viņa ir varens cilvēks, mana mamma. Jā. Stipra, skaista un gudra.

 

Mājas dvēsele
Sici2-ak

– Mamma jūtas slikti tikai vienā gadījumā – ja viņai nav darba. Lai tā nenotiktu, viņa allaž sev sarūpē darāmo – poš māju, sēž stellēs, ada un aktīvi darbojas, – par savu mammu LILIJU ŠICU teic Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta direktora vietnieks katastrofu medicīnas jautājumos MĀRTIŅŠ ŠICS.

Viņš uzsver, ka mammai ir tikai deviņdesmit divi gadi. Lilija ir mamma pieciem bērniem, vecmāmiņa piecpadsmit mazbērniem, bet mazmazbērnu skaitu Mārtiņš pirmajā mirklī nespēj precīzi pateikt, apmēram trīspadsmit. Viņš saka – ja ir piecpadsmit “ražotāji”, tad tas ir ļoti dinamisks process, kam grūti izsekot.

– Pirmā mācība, kuru guvu no mammas, skan šādi – nevajag sevi pārpūlēt, bet darīt to, ko var paspēt izdarīt. Šie vārdi teikti ar domu, lai nesadalās daudzās sīkās lietās, kuras nevar pagūt izdarīt. Tā kā dzīvojām lielā ģimenē, svarīga bija lietu, mantu, darbu kārtība. To mums mamma visiem ieaudzināja. Bērnībā mēs nekad nedrīkstējām viens par otru sūdzēties vecākiem, jo tad pašam sūdzētājam klājās plāni. Mamma mums teica – tieciet paši galā. Tētis ģimenē bija maizes nesējs, bet mamma mājas dvēsele. Viņa organizēja darbus, rūpējās par puķu dārzu, spodrināja māju, auda. Tā kā mamma bija pieredzējusi karu un juku laikus, kad no visas iedzīves pāri palika tikai viens sainītis, viņa mums uzsvēra – galvenā vērtība dzīvē ir amata prasmes un izglītība, – stāsta Mārtiņš.

Pagājušajā rudenī tika izdota Lilijas Šicas atmiņu grāmata “Turi savu kanti, Lileit”, kas ātri vien atrada savu lasītāju loku. Pirms diviem gadiem viņa iekļuva uzvarētāju pulkā “Latvijas Avīzes” rīkotajā vēstuļu konkursā “Sieviete Latvijai”.

Kad Eiroparlamenta deputāte Inese Vaidere aicināja konkursa uzvarētājas uz Briseli, Lilijai nenāca ne prātā atteikties no brauciena, aizbildinoties ar cienījamo vecumu.

Mamma neizlaidīs no mājas nevienu ciemiņu nepaēdinātu. Atnāk operatori no “Lattelecom”, un mamma saka – kur jums jāsteidzas, pacienāsieties un tad varēsiet doties tālāk. Domāju, ka no mammas esmu mantojis cilvēkmīlestību, drosmi uzņemties atbildību un dotā vārda turēšanu, – uzskata Mārtiņš.

 

Ģimenē – trīs krāšņi ziedi

Bondare14-akSpilgta personība, māksliniece IEVA BONDARE. Šie fakti vien jau ir raksturojoši, tomēr vērts vēl piebilst, ka viņa ir kādreizējās Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas Kancelejas vadītāja un bijušā basketbolista Mārtiņa Bondara dzīvesbiedre un trīs bērnu mamma. Interesanti, ģimenē arī ir skaisti vārdi – trīs ziedi – pati Ieva (kā ievzieds, dzīvo mājās ”Ieviņas”), viņas mamma, vārdā Narcise, un Ievas meita ir Jasmīna.

Sarunā ar Ievu Bondari pārliecinājos, ka viņai galvenā dzīves vērtība ir ģimeniskums:

– Mātes diena atjaunota nesen, to svinēja starpkaru Latvijā. Svētku nekad nav par daudz, īpaši, ja tos svin ģimenē. Mums ir jauka tradīcija – apciemojam abas mammas, viņas apsveicam ar ziediem, kopā paēdam pusdienas…

Protams, līdzi ir arī mazbērni, tradīcijas jāieaudzina no mazotnes. Arī es ar brāli Daini augu, radināta pie patstāvības un mērķtiecības. Toreiz bija citi apstākļi nekā tagad, kad bērnus vedam uz skolu ar auto, viņus sagaidām, jo tā ir drošāk… Mani vecāki bija aizņemti darbā, nereti uzticēto vajadzēja veikt pašiem.

Mamma visu mūžu sevi veltījusi medicīnai. Atceros, ziemā katru svētdienu devāmies slēpot mammai līdzi uz Ērgļiem. Lai pagūtu uz vilcienu ”Sniedziņš”, vajadzēja celties jau agri – piecos, tad jāiet garš ceļš līdz tramvajam, kas aizvizināja uz staciju. Turklāt paši nesām līdzņemamo: slēpes, termosu… Visu dienu esi noslēpojies, bet vakarā vēl jāiet uz baseinu. No mammas esmu guvusi uzņēmību, nekurnēšanu un pienākuma apziņu. Ja ko iesāc, to arī pabeidz! Arī omīte Marija, ko ikdienā saucām par Mimmīti, bija darbarūķis – audzināja ne vien mūs, bet arī pieskatīja kaimiņu bērnu. Pa nakti izcepa pīrādziņus, dažādus garšīgumus, jo dienā vajadzēja veikt citus darbus.

Ieva Bondare pabeigusi vairākas augstskolas, glezno unikālā tehnikā, izmantojot fotogrāfijas, kolāžas tehniku un eļļas krāsas. Darbi bijuši skatāmi arī ASV.

– Mamma ir apbrīnojama, joprojām labi vada auto, sevi izglīto. Viņa pabeigusi Dziedniecības akadēmiju, mācās kosmozofijas institūtā, lai regulētu pašsajūtu, stiprinātu veselību. Prot izvairīties no garīgā un fiziskā noguruma. Novēlu viņai nodzīvot vismaz līdz simts gadiem!

 

Mājās – mamma, nevis Karlsons
Singa-ak

Skatītāju iemīļotā aktrise VERA SINGAJEVSKA, ar kuras lomām un radio ierakstiem uzaugušas vairākas bērnu paaudzes, 28. aprīlī nosvinēja 90 gadu jubileju. Tuvojoties Mātes dienai, uzrunājām viņas dēlus – Jaunā Rīgas teātra aktieri GUNDARU ĀBOLIŅU un LTV skaņu režisoru Māri Āboliņu. Māris fotografēšanās brīdī veselības stāvokļa dēļ nevarēja būt klāt.

Gundars Āboliņš: – Pateikt par mammu kaut ko dažos teikumos ir tas pats, kas nepateikt neko. Mamma un tētis mums tāpat kā visiem citiem bērniem vienmēr bija tikai tētis un mamma. Teātris bija viņu darbs. Mājās neviens ne Karlsonu, ne Pepiju, ne Karabasu Barabasu nespēlēja. Vecāku darbu mēs uztvērām ļoti nopietni, sapratām, ka tā dēļ viņi bieži nevar būt mājās. Tad mūs pieskatīja omamma. Daudz palīdzēja arī mammas māsa Ludmila. Tētis mājās bija pat vairāk nekā mamma. Mamma ļoti daudz laika veltīja darbam, bet tas nepavisam nenozīmē, ka viņa mūs atstāja novārtā. Bijām ļoti normāla, parasta ģimene, kurā auga divi bērni, klāt dzīvoja omīte, mums bija arī sunītis Una un kaķis. Abi ar brāli bieži kāvāmies, divatā mājās pat uz dažām stundām mūs atstāt nevarēja, tāpēc vienu vai otru ņēma līdzi uz teātri vai izbraukumos.

Abi ar brāli mammai esam sagādājuši četrus mazbērnus. Man ir divas meitas, brālim – dēls un meita. Mamma allaž ir jutusi līdzi manām veiksmēm un skumusi par ķibelēm. Pēdējā laikā mammai ir jauna, veselīga “narkotika”, par ko viņa no sirds fano, – hokejs.

Māris Āboliņš: – Jāatzīst, ģimenē ar vecākiem bērnībā laiku kopā pavadījām diezgan maz. Atceros, reiz, kad man bija kādi pieci seši gadi, bijām aizbraukuši uz Laukezeru atpūsties. Vismaz pāris reizes devāmies izbraukumā uz jaunrades namu “Rūķīši”. Atminos, kā vakarā mamma mums ar brāli lasīja “Pasakas par ziediem”. Apkārt pletās meži, un visi kopā gājām sēņot. Astoņdesmitajos gados ar savu dzelteno žiguli aizbraucām uz Ļeņingradu. Nakšņojām ārpus pilsētas teltī purvainā vietā. Septiņdesmito gadu sākumā sākām būvēt vasarnīcu Garciemā. Tikai pirms trim gadiem Gundars to pabeidza būvēt.

Brīvos brīžos mamma dažkārt adīja un tamborēja. Brālim tika zaļa cepure ar brūnām svītriņām un bumbuli, man – zila ar dzeltenu. Mamma pret mums bērnībā bija pielaidīgāka, tēvs – stingrāks.

Mātes dienā Māris Āboliņš visām pieaugušo bērnu mammām novēl – lai bērni nekad nepiemirst vismaz piezvanīt! Mamma Mārim piezvana ik vakaru, lai pārrrunātu dienas notikumus.

 

Napoleona mazmeitas

Seila-ak– Esmu mats matā kā mammīte, – uzskata modes māksliniece ŠEILA. Viņas mamma ASTRA SĀMĪTE gan cenšas iebilst, ka meita tomēr vairāk “atsitusies” tēvā.

– Raksturi mums ir vienādi, mēs abas esam vismaz Napoleona mazmeitas. Visu laiku mitinājāmies kopā, tagad mācāmies dzīvot atsevišķi. Mammai ir mazs, koķets dzīvoklītis. Gribu pierunāt, lai viņa sev paņem mazu, smuku sunīti. Pret mazbērniem mamma izturas mīlīgi, bet, kad es augu, viņa bija stingrās rokas “meitene”. Nevarēju atļauties pateikt – es to nedarīšu, tas man negaršo. Pusaudzes gados šķita, ka mamma neko nesaprot, ka viss ir nepareizi, bet, kad man bija astoņpadsmit, tad jau mēs abas kopā sapasīgi šuvām kleitas. Atceros, reiz mamma mani iesauca virtuvē. Domāju, atkal kaut ko neesmu izdarījusi, bet viņa norādīja uz manu izmazgāto grīdu, sakot – cik skaists izskatās labi padarīts darbs. Mammas dēļ es pirms astoņpadsmit gadiem atteicos no dzīvnieku ēšanas. Viņai tolaik piederēja kafejnīca un man no rītiem ar sarakstu rokā vajadzēja doties uz tirgu pēc gaļas. Saskatījos uz govs galvām, viņu skaistajām acīm, garajām skropstām un kļuvu par veģetārieti. Gribu pārliecināt mammu, ka arī viņai jākļūst par veģetārieti. Vasaras ar ģimeni mums aizritēja tādā hipijiskā garā – pārbraucienos ar velosipēdiem, laivojot pa upēm, – stāsta Šeila.

Astra ir mamma arī dēlam Oskaram. Lai cik ļoti tēvs vēlējies, lai dēls, tāpat kā viņš, kļūst par jūrnieku, tomēr Oskars izvēlējās pavāra profesiju. Viņš vēl nemācējis pateikt “pankūka” un “omlete”, bet jau zinājis, ka būs “pamlešu” cepējs.

Vasaras Astrai aizrit Ainažos, bet ne jau dīkā atpūtā. Viņa saimnieko viesu mājā, kurā par viesu pamielošanu gādā dēls Oskars. Pēc karstā darba cēliena Astrai vislabākā atpūta ir kāds ceļojums, jo sevi dēvē par hronisku ceļotāju. Šoruden ceļš vedīs uz Sicīliju.

– Svarīgi ir kustēties, es katru rītu vingroju, vasarās ar riteni braucu uz jūru. Agrāk es smaidīju tikai iekšēji, bet tagad smaidu tā, lai visi redz, – noteic Astra.

 

Mammai visu nestāstīju
Valteri-ak

Operators, režisors RAITS VALTERS nedižojas ar paveikto, kaut gan sabiedrības ievērību guvis ar daudzām dokumentālām filmām, kā, piemēram, “Man pieder tēvu zeme”, ”Gunārs Astra. Sirdsbalss”, ”Latvijas zemessardze”, ”Nesalauztie” u. c. Par darbu viņš saka īsi: esmu sava laikmeta arhivārs. Raits ir tautā ļoti cienītā aktiera Ēvalda Valtera dēls, drosmīgs sava ceļa gājējs, brīžiem spurains, ar neordināriem spriedumiem, taču patiess un sirsnīgs. Arī, stāstot par mammu aktrisi, Viestura ordeņa kavalieri VERU GRIBAČU-VALTERI, ir godīgi tiešs un uzdzirkstī ar tādu humoru, ka Veriņa apskauj Raitu, un abi smejas gardi jo gardi.

– Mammas gaišums, mīļums un dāsnums pret ģimeni un citiem cilvēkiem ir apbrīnojams. Viņa ir tik sabiedriska – kur gan tik viņu neielūdz! Izbraukājusi Latviju krustu šķērsu, bijusi pie latviešu karavīriem, robežsargiem gan uz austrumu robežas, gan jūras krastā.

Bērnībā gāju līdzi mammai uz teātri, atceros viņas grimētavu, kā viņa tur smiņķējās – man tas nepatika. Tēvs izrādē ”Stepes vilks” bija tāda skrandaiņa lomā, ka skatītāju zālē skaļi iesmējos… Man šādas pārvērtības negāja pie sirds, varbūt tāpēc neizvēlējos teātra mākslu. Mammai esmu sagādājis daudz kreņķu, izspēlēti pat nežēlīgi joki – reiz, mainījis balsi, zvanīju it kā no teātra administrācijas un skarbi noskaldīju: cienītā aktrise, vai zināt, ka šovakar jums ir izrāde, kāpēc nokavējāt? Turpmāk uz teātri vairs nenāciet! Kad pārcēlos dzīvot uz Jūrmalu, reiz zvanīju viņai un krieviski sacīju: jūsu dēls ir aizturēts Dubultu milicijā… Kad atteicos dienēt padomju armijā, mani ielika psihenē… Varat iedomāties, ko pārcieta mani vecāki.

Jaltā pirmo reizi redzēju mammu sirdāmies ar tēvu – viņš mani, mācīdams peldēt, iegrūda Melnajā jūrā, lai ķepurojos ārā… Mamma bija ļoti satraukta. Neesmu lutināts, esmu tiecies pēc patstāvības, ko mamma atbalstījusi. No 16 gadu vecuma dzīvoju viens – mazdārziņā audzēju dārzeņus. Nereti uz skolu nesu burkānus, ar kuriem cienāju klasesbiedrus. Pelnījos, krāmējot vagonus. Kad iepazinos ar Helsinku grupu, ne visu mammai stāstīju, baidījos, ka nenodaru viņai ļaunu. No viņas esmu guvis jūtīgumu, pārdzīvoju par vecajiem ļaudīm…

Cenšos mammu, cik iespējams, apciemot, atvedu ciemakukuli – ķirbjus vai rabarberus, vai, kā tagad, bērzu sulas.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+