“mājās viņu upurēja veļas dienai” 1
Dace Metēja – daudzsološa jaunā dzejniece, ieguvusi izglītību Skrundas vidusskolā un Liepājas Universitātē, raksta dzeju, piedalījusies dzejpasākumos Kurzemes pusē.
Rīgā bijusi dzirdama Rīgas Centrālās bibliotēkas sarīkojumu ciklā “Dodam vārdu jaunajiem”. Sākusi atdzejot – pagājušā gada nogalē saņemta veicināšanas balva konkursā “Jaunais talants tulkošanā”. Dzeja publicēta internetā un šā gada literārajā žurnālā “Vārds”.
– Kas ir tie trīs vaļi, uz kuriem tu balsti savu dzīvi, literatūru un sapņus?
– Miers, kustība un līdzsvara sajūta.
– Kā tu pati sevi raksturotu lasītājiem, kuri pirmoreiz ieraudzīs tavu vārdu un uzvārdu pie dzejas kopas “Vaļsirdīgās klavieres”? Kas, tavuprāt, ir Dace Metēja?
– Dace Metēja ir meitene, kura, lai arī interesējas par svešvalodām, pirmkārt, ir iemīlējusies latviešu valodā. Tieši šī mīlestība ietver gan mieru, gan kustību uz priekšu, gan arī vēlēšanos iemācīties noturēt līdzsvaru.
– Cik zinu, tu esi kurzemniece. Tikko esi beigusi arī augstskolu, kā nokļuvi līdz Eiropas valodu studijām un ko nākotnē plāno darīt tālāk?
– Pēc vidusskolas beigšanas nespēju izšķirties, vai studēt latviešu valodas filoloģiju, literatūru vai tomēr svešvalodas. Visas šīs jomas man vienmēr bijušas tuvas, tāpēc izvēle nebija viegla, taču pēc iepazīšanās ar Liepājas Universitātes studiju piedāvājumu sapratu, ka tieši Eiropas valodu un kultūru studiju programma ietver visas interesējošās sfēras, un savu izvēli ne mirkli neesmu nožēlojusi. Savu turpmāko nākotni saistu ar tulkotājas profesiju, tāpēc turpināšu studijas Ventspils Augstskolas maģistrantūrā.
– Vai tu tici veiksmei, varbūt gaidi brīdi, kad pavērsies ceļš jauniem izaicinājumiem? Kāds ir tavs dzīves moto, un kā realizēt sevi Latvijā?
– Laikam tomēr ticu veiksmei, vismaz tādā mērā, ka tieši veiksme, nejaušība dažreiz ir tās, kas palīdz pieņemt pareizos lēmumus. Ja runājam par dzīves moto, tad varu teikt, ka man ir svarīgi spēt sadzīvot, iespējams, dzeja ir vēl viena valoda, kurā visupirms mācos sarunāties, sadzīvot pati ar sevi un tikai pēc tam ar citiem.
Manuprāt, tas, ka Latvija ir salīdzinoši neliela valsts, ir priekšrocība, jo, gluži tāpat kā mazā pilsētā, arī mazā valstī var sajust sava veida ģimeniskumu.
Publicējam divus Daces pašas dzejoļus un divas viņas atdzejas.
***
Vaļsirdīgās klavieres
viņš ir upuris
kabatas luktura spīdīgais redzoklis
izgaismo neskaidro pagātni
viņš bija upuris jau sākumskolā
kaut kreisā roka pārkliedza labo
un veiksmīgāk padevās dresūrai
zaļganā burtnīcā pieļāva kļūdas
jo dzīve diktēja savus noteikumus
mājās viņu upurēja veļas dienai
krekliem kas piesūkušies staļļa un brāgas smakas
toreiz kad kožu atstātie atmiņu robi
bija vienīgais glābiņš
tēva patieso dabu tā arī neatkoda
un varbūt arī viņš bija upuris
kurš prombraucot uzdāvināja
vēl vienu jēru
zivis tovakar garšoja tik pliekani
bet migla virs vecajiem prauliem
pletās bieza un sāļa
***
kad upe airējas ar izplūktu gulbja spalvu
tu esi ezers ūdeņainām piedurknēm
pazemes putns
tavā spārnā ieķepusi tumša melnzemes skropsta
zemnieks
tavs kaplis pārdur vagu kā rētu
tu esi lietusvīra uzacs tu esi
no sākuma līdz beigām
šajā pagalmā
kur vītoli pārģērbjas par kokiem
uzvarētājs un upuris reizē
ziedojies dievietei ar pūkainiem pieneņu matiem
jo viņa ir pilnība kā nakts izvilktais flīģelis
pilnība kā kabatās uzskaņoti pirksti
pat tagad sapnī dzirdu kā nočaukst kastaņas pleci
un acīs šķielē melnas ābola sēkliņas
pēc izrādes tu esi neprāta pēdējā dekorācija
pēdējās ceriņu sliedes un otas vilciens
kad tavas rokas ir lamatas
kurās iekritis oranžais magoņzieds
man tevi atkal ir jāaizliedz
***
“Šūpoles pelnos” (Roze Marija Fransuā)
tā ir Marianna
meitene ar smieklu harpūnām acīs
viņa katru svētdienu
spēlē melnas vaļsirdīgas klavieres
Marianna
Marija Anna dungo māte
un iekārdama šūpoles pelnos
lūdz nospēlēt ko skaistu un vientiesīgu
klavieru taustiņu vāks
top smags kā pielijusi kauslapa
kabatās saburzītie pirksti
visam kam viņa pieskaras
liek atskanēt dobji
kā zemes bļodā
jo tā ir Marianna
meitene ar sakniebtām lūpām
katru svētdienu viņa savu vārdu
izdomā no jauna
Marianna
ierunājas sienā iemūrētās Edas
mirstīgajā balsī
akmeņu mierinājumu raksti
vairs nešķiet neparasti.
tā ir Marianna Magdalēna Eda
kura spēlē
melnas
vaļsirdīgas
klavieres
***
(Žozē Flors Tapī)
mana ēna
pa ceļiem dēkainiem
klīst
mēnessērdzīgā siluets
klejojot
aizejot pārrodoties
vai nebeigs viņa
kādu dienu
apmaldoties
salūzīs
viņas atspulgs pret auguma stāvu
viņas tumšie vaibsti
pār akmeņu asajām šķautnēm
drudžains zīmulis kuru nevada neviena
roka
