Foto – Valērijs Miņkovs

Gan vienkāršam vērotājam, agrā rītā stundā steidzoties cauri parkam, gan nopietnam pētniekam, skaitot un analizējot, ir skaidrs – suņu un citu mājdzīvnieku kļūst arvien vairāk. Kāpēc? Kāpēc viņus mīlam tik kvēli? Un vai tikai tur kaut kas neslēpjas? To jautāju gan suņu, gan cilvēku pazinējiem.


Lasītākie

Mistika: pie Ukrainas robežas atvēries milzīgs krāteris, ko dēvē par “portālu uz pazemes pasauli” 32

Kokteilis

Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 24

Putins ir izmēģinājis jaunu “superieroci”, kādu pasaule “vēl nav redzējusi” 154

Lasīt citas ziņas

Lasot literatūru, nekas mani nav vairāk pārsteidzis kā viena lappuse Pētera Hēga romānā “Sievietes un pērtiķis”. Pat ne lappuse, bet teikums, kad līdz tam ne zilbi neizdvesušais pērtiķis pēkšņi saka Madelēnai: “Tad nu iesim!” Paņem sievieti pie rokas, un abi skrien pār Londonas jumtiem, lasītāju paceļot tādos augstumos, ka šķiet, tā arī jābūt – esam vienoti, starp mums un dzīvniekiem nav atšķirības, godīgo sakot – daudzi eksemplāri ir krietni vien pārāki. Varbūt līdzīgi ir domājis Janis Rozentāls, gleznojot savu izcilo darbu “Princese ar pērtiķi”? Bet pilnīgi noteikti pērtiķis aizkustināja kādu manu paziņu, kura uzrakstīja pirmo iesniegumu mūžā. Ar mazo meitiņu, apmeklējot Zoodārzu, netālu no čūsku mājas redzējušas sniegā, mīnus septiņu grādu salā čokurā sarāvušos vientuļu pērtiķi. Šādu skatu redzot, sieviete uzrakstīja Zoodārzam vēstuli un nomierinājās vien tad, kad saņēma laipnu atbildi, ka arī dabiskos apstākļos sniega makaks dzīvo sniegā un daudz lielākā salā un ka dzīvnieks ir sveiks un vesels. Bet nu pievērsīsimies mūsu ikdienā biežāk sastopamajiem mīluļiem – suņiem un kaķiem. Pēc TNS (mediju, tirgus un sociālo pētījumu aģentūra) datiem, lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju vecumā no 15 līdz 74 gadiem ir kāds mājdzīvnieks, visbiežāk ģimenēs ar bērniem, kuras dzīvo ārpus Rīgas.

Draugs, kurš vienmēr blakus

Latvijas Kinoloģiskās federācijas prezidente Vija Klučniece stāsta, ka pēc mājdzīvnieku skaita uz vienu iedzīvotāju pirmajā vietā pasaulē ir franči. Francija ir viena no bagātākajām valstīm, un, tiklīdz materiālās rūpes vairs neaizņem visu laiku un enerģiju, cilvēkiem sāk kāroties pēc luksusa priekšmetiem. Jā, šķirnes suns – tas ir luksuss. Kaimiņzemēs visvairāk mājdzīvnieku pieder somiem – 2, 5 suņi uz vienu cilvēku. Kā nu ne, ziemeļzemes depresija, gribas kaut ko siltu un pūkainu blakus. Turklāt somi dzīvo privātmājās un piekopj sporta veidus, kur piedalās arī suņi. Igauņi mīl suņus un kaķus tāpat kā mēs, bet lietuviešiem attieksme pret mājdzīvniekiem ir vairāk praktiska, kā kādreiz tas bija arī mūsu zemnieku sētās, sak, suns – riešanai, kaķis – peļu ķeršanai. Vija Klučniece apstiprina, ka Latvijā cilvēki pērk arvien vairāk mājdzīvnieku. Kāpēc?

Krimināls

Meitene pastāsta mātei, ko viņai nodarījis patēvs: sieviete nekavējoties izsauc policiju un izraida viņu no mājām

Spēcīgu nokrišņu dēļ nākamnedēļ gaidāms ievērojams ūdens līmeņa kāpums Daugavā, liecina laika prognozes

Putins varētu mēģināt pārbaudīt NATO vienotību ar provokācijām vai pat tiešu militāru uzbrukumu Baltijas valstīm. Iespējamie scenāriji

Tas saistīts ar augstāku labklājības līmeni. Lai gan arvien vēl runājam par krīzi, tomēr dzīve ir mazliet nostabilizējusies, kļūstam par normāliem eiropiešiem.

Mājdzīvnieku iegādi sekmē vairāki apstākļi – cilvēki ir tālu no dabas, ļoti aizņemti darbā un gribas kādu būtni, ar ko sazināties, draudzēties. Bieži vien attiecības ar cilvēkiem, pat ar tuvākajiem, neveidojas viegli. Bet suns mīl saimnieku neatkarīgi no viņa maka biezuma, stāvokļa sabiedrībā, veiksmes, izskata utt.

Ir pat anekdote – vīrs auto bagāžniekā iebāž sievu un suni. Kad viņš atvērs bagāžnieku, kurš vairāk priecāsies? Otrkārt, mājdzīvnieki ir kā kompensācija vientulībai, ko rada kapitālisms. Darba slodze ir tik liela, ka neatliek laika satikties ar draugiem. Bet dzīvnieks ir draugs, ar kuru vari būt kopā katru dienu. Treškārt, cilvēki daudz pārvietojas ar auto. Bet suns piespiež cilvēku iziet pastaigā vismaz divreiz dienā, – stāsta Vija Klučniece un piemin vēl daudzas labas mājdzīvnieku spējas. Psihologi secinājuši, ka dzīvnieki ar savu klātbūtni mazina stresu, līdzsvaro asinsspiedienu. Mājdzīvnieki īpaši ieteicami veciem cilvēkiem un bērniem. Veciem – dzīvības uzturēšanai, pat ja sāp visas maliņas, esi spiests celties un kustēties – mājdzīvnieki ir jāpabaro, suņi jāved pastaigās. Mājdzīvnieki labi ietekmē arī bērnus. Taču, lai bērns izaugtu dvēselē bagāts, viņš visu laiku nevar vienīgi priecāties, ir jāpiedzīvo arī sāpes. Kad mājdzīvnieciņš dodas, kā saka, labākos medību laukos, bērns ļoti pārdzīvo, iespējams, tā ir viņa pirmā satapšanās ar nāvi, taču tas viņu emocionāli bagātina, ļauj saprast pasaules un lietu kārtību. Vija Klučniece turpina:

– Šodien vairākumam bērnu nav jāveic mājas solis – ne malka jāskalda, ne ūdens spaiņiem jānes, ne dārzs jāravē. Bērns sēž internetā un ir grūti panākt, lai viņš justu atbildību par kaut ko vēl, ne tikai skolas mācībām vai treniņiem. Mājdzīvnieks bērnam iemāca rūpēties par kādu dzīvu būtni, tas ir ļoti svētīgi. Bērniem, kam ir grūti saprasties ar vienaudžiem, dzīvnieki var ļoti palīdzēt atraisīties. Jo mājdzīvnieks ieinteresēs pārējos bērnus, aizsāksies saruna, sākumā par suni. Ir arī gadījumi, kad bērns pēc pārciesta liela stresa nerunā ne ar vienu cilvēku, bet bieži uzsāk runāt ar dzīvnieku.

Haskiju debeszilo acu valdzinājums

Skaidrs, ka arī suņu un kaķu iegāde ir pakļauta modes vēsmām. Padomju laikā Rīgas parki bija pilni ar dažādu šķirņu pūdeļiem. 90. gadu sākumā daudziem vajadzēja sargsuņus. Rotveileru parādīšanās bija daudzu miermīlīgo iedzīvotāju bieds.

Tagad cilvēki sākuši apzināties, ka daudz ērtāki ir maza vai vidēja auguma suņi. Tomēr vēl aizvien redzami nepārdomāti pirkumi. Cilvēki iespaidojas no filmām, no dzīvnieku izskata. Šobrīd ļoti liela problēma ir ar Sibīrijas haskijiem, ar tiem ir pilnas dzīvnieku patversmes. Saimnieki nespēj tikt galā. Šiem suņiem ir tik daudz enerģijas, tāpēc viņi bēg prom no mājām. Katru dienu radio ziņo vai nu par pazudušiem haskijiem, vai kaut kur savā vaļā redzētiem haskijiem. Šīs šķirnes suņus var turēt tas, kuram ir laiks vismaz piecas stundas dienā ar suni intensīvi strādāt – skraidīt, dot viņam uzdevumus, iejūgt kamanās…

Šie suņi ir selekcionēti gluži citam nolūkam, ne jau tam, lai dzīvotu pilsētas dzīvoklī uz dīvāna. Tiesa, no dzīvokļa viņš neaizbēgs, bet, kamēr būsiet darbā, pārvērtīs mājokli līdz nepazīšanai. Ne jau aiz ļaunuma, bet aiz garlaicības vai bezdarbības, – stāsta Vija Klučniece.

Tad jau suņa izvēle ir vēl atbildīgāka par dzīvesbiedra izvēli, pajokoju. Vai cilvēki zina, ko īsti grib? Vija Klučniece piekrīt, ka bieži vien nezina, ar ko viņiem jārēķinās, iegādājoties tādas vai citas šķirnes suni. Tāpēc varētu vērsties pēc padoma Kinoloģijas federācijā, suņu klubos, aiziet uz izstādi paskatīties, kā kārotie suņi uzvedas, izlasīt informāciju internetā, un tikai tad, kad ir pārliecība – jā, tas ir tas, ko gribu, iegādāties kucēnu. Bet arī tas nebūt nav viss.

…līdz nāve mūs šķirs!

Esam izglītojuši sabiedrību, ka suns vai kaķis nav vienai dienai, bet kopā būs jādzīvo pārdesmit gadi. Jāizdomā arī, ko darīšu – vai nodarbošos ar selekciju, vai turēšu suni sev. Ja tikai sev – vai sterilizēšu, vai kastrēšu, kad to labāk darīt. Un galvenais, vai man pietiks naudas, lai dzīvnieku uzturētu.

Saskaņā ar Dzīvnieku aizsardzības likumu veidotie MK labturības noteikumi nosaka – cilvēkam, kurš ir paņēmis dzīvnieku, jānodrošina visas mājdzīvnieka fizioloģiskās un etoloģiskās vajadzības, tostarp veterinārā aprūpe un apbedīšana. Ja suns ir slims, jāved pie veterinārārsta, to nosaka likums.

Nevar atstāt dzīvnieku bezpalīdzīgā stāvoklī, jo viņš nav jums uzprasījies. Šodien veterinārie pakalpojumi ir dārgāki par humānajiem. Turklāt dzīvnieku nevar nopirkt lēti. Lētie varianti beidzas ar desmitiem latu maksu veterinārārstam un visa mūža problēmām. Izaudzināt kucēnu nav tik viegli. Jo kucēns nav kaķēns, kas ātri saprot, kur viņam ir tualete, kur ēdiena bļodiņa. Mazo šķirņu sunēni saprot, kurā vietā jākārto darīšanas, pusgada vecumā, vidējo un lielo šķirņu – pēc septiņu mēnešu vecuma… un suņiem pamperus neuzliksi… – stāsta Vija Klučniece. Viņu neviltoti priecīgi mājās sagaida divi suņi un arī četri kaķi jūtas pagodināti par saimnieces ierašanos.

Masveida mīlestība pret mājdzīvniekiem. Ko tā slēpj?

Skaidrs, ka mīlestība ir emocijas un tās rodas mūsu psihes dzīlēs. Ārstei psihoterapeitei Baibai Gergardei lūdzu vienkāršiem vārdiem izskaidrot, kāpēc mīlam mājdzīvniekus:

– Mājdzīvnieku iegādei varētu būt vairāki motīvi, arī mīlestība.

Emocionālajā ziņā no mājas mīluļiem nozīmīgāki ir zīdītāji– suņi un kaķi, daļēji arī putni un žurkas, kas ar cilvēku veido attiecības, pieķeras, sagaida mājās, rotaļājas, ļaujas glāstiem. Zivtiņas, jūrascūciņas, peles, čūskas, zirnekļi un bruņurupuči komunikācijā iesaistās daudz mazāk un vairāk ir kā interesants vai eksotisks novērošanas objekts. Tāpēc arī to iegādāšanās motīvi ir mazāk saistīti ar emocionālajām vajadzībām.

Bieži cilvēki iegādājas dzīvnieku bērniem, viņu priekam, rotaļām, dzīves daudzveidībai, lai mācītu par kādu rūpēties un uzņemties atbildību. Tas prasa pūles un pacietību arī no vecākiem, un ir pārbaudījums arī viņiem – jo nereti bērnam dzīvnieka kopšana apnīk un tā nemanāmi vai ar strīdiem un kašķiem tiek pārlikta uz vecāku pleciem.

Ja bērns ļoti pieķēries savam sunītim, meklē pie tā mierinājumu, patvērumu, stāsta savas bēdas, tas norāda, ka pietrūkst tuvības un siltuma ar mammu un tēti, varbūt vecāki pārāk aizņemti, promesoši.

Mājdzīvnieks var aizvietot tuvas attiecības ar līdzcilvēkiem, ja kaut kādu iemeslu dēļ tās grūti izveidot vai nes vilšanos. Savā ziņā tā ir bēgšana no grūtībām – piemēram, izlīgt, piekāpties un sadarboties, apvaldīt sliktu omu. Suns vienmēr priecāsies, redzot savu saimnieku, neapvainosies, būs mierā ar mazumiņu uzmanības, ko nevar teikt par cilvēkiem.

Dzīvnieciņa iegādāšanās dažreiz ir līdzeklis pret vientulību, tukšuma sajūtu, kad bērni atstāj vecāku mājas vai pēc aiziešanas pensijā, īpaši, ja ir vēlme par kādu rūpēties un gādāt, bet negribas jaukties bērnu dzīvē, un draugu loks tā arī nav izveidojies vai sarucis.

Arī vēlme un drosme piedzīvot ko jaunu var pamudināt spert šādu soli.

Vēl viens no motīviem ir altruisms, īpaši, ja dzīvnieks paņemts no patversmes. Man liekas, pēdējos gados cilvēkos pieaug vēlme, gatavība un arī resursi dot, palīdzēt, rūpēties un gūt no tā gandarījumu. Te arī līdzjūtība.

Un vainas sajūta – ne tik veselīgs iemesls. Cilvēks jūtas slikts un pārdzīvo, ja atsaka, izdara pa savam prātam, baidās no citu nosodījuma, varbūt tiešām ir pieļāvis kļūdas, ko nevar sev piedot. Rūpes par kādu dzīvu radību izpērk un mazina pārmērīgo vainas sajūtu.

Varbūt mājdzīvnieku īpašnieku skaita pieaugums ir indikators raidījuma “Ķepa uz sirds” popularitātei, kas aizskar gan prieka un mīļuma, gan žēluma, gan atbildīguma un uzdrīkstēšanās stīgas cilvēkos.

Arī TNS aptaujas liecina, ka gandrīz puse mājdzīvnieku saimnieku ir paņēmuši mājās dzīvnieku no patversmēm vai no ielas un trešdaļa no viņiem vēlētos to darīt nākotnē. Tās ir sievietes, jaunieši no 15 līdz 24 gadiem, materiāli nodrošināti cilvēki, ģimenes ar bērniem, ciematos un laukos dzīvojošie. Un vēlreiz – kāpēc aizvien vairāk iegādājamies mājdzīvniekus? Vai ar tiem ir vieglāk sadzīvot nekā ar tuviniekiem?

Psiholoģe konsultante Olga Skvorcova:

– Jā, veidot attiecības ar cilvēkiem ir grūtāk, tas prasa piepūli. Suns mīl bez nosacījuma, vienalga, kādā omā esat, bagāts vai nabags. Daudziem bērniem šodien grūti saņemt beznosacījuma mīlestību, ja vecāki ir devušies strādāt uz ārzemēm vai arī ģimenēs ir konflikti, vai vecāki ir tik nodarbināti ar izdzīvošanas jautājumiem, ka nepietiek spēka vai laika bērnu samīļot. Ja bērns aug tādā vidē, suns, kaķis vai kāds cits mājas mīlulis viņam noteikti var dāvāt daudz mīlestības un prieka. Ar maza bērna viedokli ģimenē dažkārt nerēķinās, ir jādara tas, ko vecāki liek, kas atbilst noteiktajām prasībām un lietu kārtībai. Bet sunītis klausa bērna komandām – sēdi, guli, atnes bumbiņu! – un mazajam rodas sajūta, ka arī es esmu nozīmīgs, mani klausa. Varas apziņa ļauj bērniem justies lieliem, atbildīgiem.

Šobrīd vairākums cilvēku dzīvo nenoteiktībā, sliktos dzīves apstākļos, cieš no šķiršanās, no sāpēm. Kad mājās parādās dzīvnieks, līdz ar viņu klāt ir prieks – dzīva radība, kas par dzīvi priecājas. Suņi un kaķi noņem stresu, zinātniski pierādīts, ka mājās, kurās ir kaķis, cilvēkiem uzlabojas veselība.

Vērojot suņu pašaizliedzīgo un bezgalīgo mīlestību pret cilvēkiem, šķiet, vai tas nevarētu būt etalons arī partnerattiecībās. Vai nebūtu labi, ja es, ausīm plīvojot, mestos pretim vīram, kurš pārnācis mājās, ielēktu viņam klēpī, nolaizītu seju… jokojot jautāju psiholoģei.


– Tas nav gluži tas, ko vajag partneriem. Cilvēka un suņa saskarsme drīzāk atgādina vecāku un bērnu attiecības. Mājdzīvnieks ir kā bērns, kas ir mīļš, par ko jārūpējas. Tās nav partneru attiecības – jo es par suni vai kaķi uzņemos atbildību, bet viņš par mani – ne. Pārī cilvēks un suns (kaķis, cits mājdzīvnieks) viens ir saimnieks. Taču attiecības ar mājdzīvniekiem cilvēkiem ir laba iespēja mācīties izpaust un pieņemt mīlestību, rūpēties par kādu un atļaut parūpēties par sevi, uzņemties atbildību un tomēr neuztvert dzīvi pārāk nopietni, brīvi izpaust savas jūtas un uztvert, kā jūtas tas, kas dzīvo blakus. Nebaidīties būt mīlošiem, atbalstošiem, spontāniem. Ja ir grūti veidot attiecības, ar kaut ko ir jāsāk. Protot apieties ar suni un kaķi, vieglāk veidosies attiecības arī ar cilvēkiem – tas palīdzēs būt atvērtākiem, jūtīgākiem, brīvākiem, – saka Olga Skvorcova.

Jā, nesen kāds anglis, kurš sniegputeņa dēļ varēja doties no darba uz mājām ātrāk, ar mobilo telefonu gandrīz divas minūtes pacietīgi filmēja, kā viņa kaķis Flečers ķer sniega pārslas. Kad vakar internetā skatījos šo sižetu, blakus attēlam ieraudzīju cipariņus. Sapratu, ka esmu 4 192 461., kas to ir noskatījusies. Ā!! Pēkšņi jutos tik tuva tiem četriem miljoniem, tik tuva Flečeram! Ja man būtu pieslēgts kāds mēraparāts, gluži skaidri varētu fiksēt, ka šajās divās minūtēs esmu kļuvusi labāka.

Kaķis mani izglāba

Jūlijas Smirnovas stāsts:

Kā tagad atceros, tā bija nakts pirms valsts svētkiem – 18. novembra. Kļuva karsti, piecēlos un gāju uz virtuvi padzerties. Tur nonākusi, noģību. Atjēdzos no tā, ka kaķis mani bukņīja ar galvu un ar aso mēlīti sparīgi laizīja man seju. Tāpat guļus dauzīju pa bleķa miskasti. Vīrs pamodās un nāca raudzīt, kas noticis. Izrādās, biju nonākusi tvana gāzes zonā, virtuves krāsnij bijām par ātru aizgrūduši ciet šīberi. Labi, ka tvans nebija aizkļuvis līdz mūsu guļamistabai, tad es ar jums te tā nerunātos. Paldies kaķim par operatīvo rīcību! Kopš tās nakts viņš man seko pa pēdām. Īpašu stresu viņam nākas pārciest, kad ieguļos vannā. Tad viņš tup uz vannas malas un skaidri redzu, ka ir gatavs mani atkal glābt. Faktiski dots pret dotu, jo es viņu paņēmu no dzīvnieku patversmes. Starp citu, viņš saprot cilvēku valodu. Es Fēliksam saku – iesim tīrīt tev actiņas! Viņš man pa priekšu aizdipina uz vannas istabu, uzlec uz galdiņa un gaida procedūru.

Kāds suns, tāds saimnieks

Pētera Purviņa stāsts:

– Man ir Kavaliera Kinga Čārlza spaniels Džoja. Viņas senči ir redzami daudzās Viktorijas laika gleznās kā karalieņu sunīši. Vienbrīd Zolitūdē bija milzīgi daudz smalko dāmu mazo kverkšķu. Bet lielie suņi koncentrējas pie bijušajiem mēra kapiem, tur ir laukums, kur viņus dresē. Tur mēs ar Džoju neejam, tur mūs saplosītu.

Pastaigājoties esmu novērojis, ka teiciens – kāds saimnieks, tāds suns – ir patiess. Nīgri vīrieši tusnīdami vadā mopšus, kuri arī sten, un nevar saprast, vai tie grasās kādam uzklupt vai vienkārši elpo. Vēl esmu novērojis, ka vīrieši tur niknākus un lielākus suņus, turklāt vadā tos bez uzpurņa.

Dievs nedod, ja tāds nāk klāt! Reiz kāda dāma nenoturēja pavadā savu lielo suni, tas uzklupa manai Džojai un sakoda. No ķepiņas sūcās asinis. Es sievieti nolamāju un piedraudēju ar pašvaldības policiju.

Pirms Džojas man bija kokerspaniels, nodzīvoja 14 gadus un nomira. Kad sunim pakaļkājās jau bija krampji, nācās to pie veterinārārsta iemidzināt. Nevienam nenovēlu to piedzīvot, tā raudāju. Suņi ir cilvēciskākas būtnes par mums. Cilvēks var mīlestību notēlot. Suns vienmēr ir patiess. Ir arī cilvēki, kas neieredz suņus, uzskata, ka tie visas malas piekakā. Mums, suņu saimniekiem, katram kabatā ir plastmasas maisiņš, kur sava suņa kakas savācam. Mans suns ir cilvēciskojies tik tālu, ka vairs nerej. Vienīgi kad kaimiņienes kaķi ir uzlīduši uz mūsu balkona, tad Džoja lec gultā stāvus. Kāpēc gultā? Nu jā, es viņai ļauju gulēt pie mums ar sievu. Ko nu par kaķiem uz balkona runāt! Te ir čūskas no augšējiem stāviem lejup karājušās, jo mūsu mājās dzīvo daudz tālbraucēju jūrnieku un viņi saved visu ko – pat milzu bruņurupučus, arī krāšņi aizjūras putni lido pa viņu dzīvokļiem.