Latvijā
Sabiedrība

Madoniete Edīte Sproģe atgriezusies mājās ar Gērnsijas rūdījumu0


Madoniete Edīte Sproģe pēc četrpadsmit prombūtnes gadiem Gērnsijā nu ir atgriezusies Latvijā.
Madoniete Edīte Sproģe pēc četrpadsmit prombūtnes gadiem Gērnsijā nu ir atgriezusies Latvijā.
Foto: Anda Krauze

Madoniete Edīte Sproģe pēc četrpadsmit prombūtnes gadiem Gērnsijā nu ir atgriezusies Latvijā. Kravāt koferus atceļam uz mājām viņu rosināja vairāki būtiski pamudinājumi – tas, ka Latvijā satika mīļoto cilvēku, ka noteikumu maiņas dēļ bija grūtāk turpināt uzņēmējdarbību un ka bija ļoti noilgojusies pēc tuvākajiem ģimenes locekļiem.

“Es katru gadu apciemoju savējos, taču tās bija fragmentāras tikšanās, kad ierodies ciemos, bet drīz vien traucies tālāk, jo, uzturoties Latvijā, vēl jāpagūst tas un tas.

Kādā pārdomu brīdī secināju, ka, dzīvojot tālumā, savu mammu satikšu vairs tikai desmit vai nedaudz vairāk reižu.

Un skaudri bija arī tas, ka nevarēju ierasties uz vecmāmiņas bērēm, jo nebija lidmašīnas biļešu, tāpēc netiku prom no Gērnsijas salas,” Edīte piemin dažus svarīgus savas dzīves faktus, kas svaru kausiem lika nosvērties par labu atpakaļceļam uz mājām.

 

Meklējot dinamiskāku dzīvi

Gērnsija ir neliela sala Lamanša jūras šaurumā, kuras platība tikai 65 kvadrātkilometri, bet iedzīvotāju skaits – ap 65 tūkstošiem. Tā ir Lielbritānijas kroņa īpašums, taču nav karalistes daļa. Ir valsts ar savu galvu un valūtu, nav Eiropas Savienības sastāvā.

“Pirms Otrā pasaules kara Gērnsija bija tīrākā lauksaimniecības sala, kur lielā vairumā audzēja tomātus un puķes. To pat mēdza dēvēt par tomātu salu, jo ar šiem dārzeņiem apgādāja gandrīz visu Eiropu,” par savu kādreizējo mītnes zemi stāsta Edīte.

“Tagad Gērnsija ir ofšoru jeb beznodokļu sala, kas daudzus pievilina ar zemajiem nodokļiem vai vispār to neuzlikšanu, ar savu īpašo labvēlību pret nerezidentiem, naudas plūsmas caurskatāmības trūkumu. Gērnsijā dzīvo daudz miljonāru, netrūkst trasta kompāniju.”

Šo salu par savu galamērķi izvēlējies arī ne viens vien viesstrādnieks no Latvijas.

Edīte zina teikt, ka 2007. gadā, kad mūsu valsti sašūpoja pasaules ekonomiskā krīze, Gērnsijā dzīvojuši un strādājuši ap septiņiem tūkstošiem latviešu.

“Es turp aizbraucu nedēļu pēc tam, kad Latviju uzņēma Eiropas Savienībā, tātad 2004. gada 7. maijā,” Edīte precīzi atceras datumu, kad devās svešumā. “Manas izvēles iemesls nebija spiedīgi materiālie apstākļi vai nespēja atdot hipotekāro vai kādu citu kredītu. Strādāju Daugavpils Vides pārvaldē par vecāko vides inspektori, biju ierēdne ar labu algu. Dzīve bija sakārtota, līdz ar to – paredzama un… vienmuļa. Tikos un tikos mosties, nomazgājies, lēnā garā ej uz darbu, nostrādā astoņas stundas, pārnāc mājās, pagatavo ēst, ieslēdz televizoru, izved pastaigā suni, pa reizei aizbrauc līdz mammai.

Tolaik man, trīsdesmit gadus vecai sievietei, šāds dzīves ritms šķita par lēnu. Man vajadzēja citu tempu un notikumu blīvumu.

Un to Gērnsijā man izdevās piedzīvot. Es tur strādāju 80–90 stundas nedēļā, tātad darba slodze dubultojās, turklāt bija izaicinājums svešā vietā noturēties zirga mugurā. Ne tikai noturēties, bet izdarīt vairāk un labāk, nekā citi to spēja.”

Edīte neslēpj, ka prom no Latvijas devusies, arī romantisku jūtu mudināta. Viņas draugs jau kādu laiku iepriekš bija aizbraucis lūkot, kas notiek pasaulē. Padzīvojis gan Vācijā, gan Anglijā, līdz apmeties Gērnsijā. Tur darbā iekārtošanās firma viņam bija atradusi pavisam vienkāršu darbu – mazgāt traukus viesnīcas restorānā. Ja būtu pratis angļu valodu, iespējams, viņam uzticētu atbildīgākus pienākumus, uzskata Edīte.

“Draugs man teica – tagad tev ir jāizlemj, vai tu gribi braukt pie manis un palikt ar mani vai mēs šķiramies un ejam katrs uz savu pusi.

Es, pēc dabas būdama liela avantūriste, sakravāju mantas, paņēmu deviņus mēnešus ilgu bezalgas atvaļinājumu un lidoju uz Gērnsiju.

Nodomāju – ko es varu zaudēt?! Aizbraukšu, pamēģināšu, ja neizdosies, varēšu atgriezties savā darbavietā Latvijā.”

 

Lētais darbaspēks

Edītes draugs bija sarunājis viņai viesmīles darbu viesnīcas “La Barbarie Hotel” restorānā – vietā, kur strādāja pats. “Viņš strādāja legāli – bija noslēgts līgums ar darba devēju, kā arī nodrošināta dzīvesvieta.

Gērnsijā viesstrādniekiem ir problēmas ar dzīvošanu. To regulē likums par iedzīvotāju pārvaldību.

Ja, būdams viesstrādnieks, pietiekami labi pelni, esi ieguvis statusu, tas ļauj dzīvot atvērtā tirgus jeb open market miteklī un Gērnsijā uzturēties neierobežotu laiku. Ja nav šī statusa, uzturēšanās atļauju izsniedz tikai uz deviņiem mēnešiem. Tad no Gērnsijas jādodas prom, lai pēc trim mēnešiem, ja ir tāda vēlēšanās, atkal varētu tur atgriezties,” Edīte skaidro, kādi ir uzturēšanās noteikumi salā, kur viņa dzīvoja un strādāja 14 gadus.

Ar draugu dzīvojusi open market mitekļa vienā istabiņā, mēnesī maksājot īri vidēji pusotru tūkstoti mārciņu. “Pirmajā pusgadā es saņēmu četras sterliņu mārciņas stundā. Alga uz papīra bija 1000 mārciņas, bet uz rokas sanāca aptuveni 770 mārciņas, jo ieturēja par mitekli un ēšanu (darbavieta mūs baroja trīs reizes dienā). Vienreiz gadā vēl izmaksāja prēmiju 600–700 sterliņu mārciņas. Saņemot šādu algu un taupīgi dzīvojot, tajā laikā vēl varēja kaut ko iekrāt.

Bet patiesībā mēs strādājām par smieklīgu samaksu, kas vietējiem uzņēmējiem, protams, bija izdevīgi.

Minimālās algas apjomu Gērnsijā noteica nesen, līdz tam darba devēji paši lēma, cik maksās saviem darbiniekiem.”

Edīte neslēpj, ka sākumā bijis ļoti grūti iejusties jaunajā vidē, jo apkārtējie pret viesstrādniekiem izturējušies visai nievājoši. Daudzi nezināja, kur atrodas Latvija, vaicājuši, vai tur maz esot elektrība un vai pa ielām nestaigājot lāči.

“Šādu izturēšanos bija psiholoģiski smagi pieņemt, it īpaši gadījumos, kad darba devējs, kuram ir pamatskolas izglītība, kā mazais kundziņš izrīko darbiniekus, kas ir izglītotāki un inteliģentāki. Nāk prātā, ka Gērnsijā tomātus vāca zobārste no Latvijas, tātad cilvēks ar ļoti labu izglītību, bet kaut kādu iemeslu dēļ viņai bija jādodas peļņā uz ārvalstīm,” atceras Edīte.

Viņa nav varējusi īsti saprasties ar “La Barbarie Hotel” saimnieku, kurš vai ik uz soļa pamācījis, kā jādara pašas elementārākās lietas, piemēram, jāpasniedz kafija, krūzīti noliekot uz galda tieši tā un ne citādi.

Kad Edīte ieteikusi, ko varētu mainīt klientu apkalpošanas kārtībā, lai būtu ērtāk strādāt, saimnieks attraucis, ka viņa Gērnsijā esot ieradusies strādāt, nevis citus pamācīt.

Taču Edītes enerģiskais raksturs nav ļāvis klusēt, viņa vienmēr atradusi kādu iemeslu, kādu neizprotamu lietu, lai uzdotu jautājumus saimniekam. Nebaidījās stāties pretim viņam.

“Pienāca brīdis, kad man tas apnika, un teicu bosam, ka negribu vairs pie viņa strādāt. Uz to viņš reaģēja sev raksturīgā manierē, sakot, ka tādā gadījumā darbs būs jāpamet arī manam draugam. Paldies Dievam, izdevās rast mums labvēlīgu šīs situācijas atrisinājumu. Tā kā paralēli viesmīles darbam biju sākusi piestrādāt skaistumkopšanas salonā, tur atradās pilnas slodzes darbs man, bet draugs sāka strādāt celtniecībā.”

Patlaban, kad Edīte pati ir uzņēmēja, viņai ir mainījies uzskats, kādām vajadzētu būt darba devēja un darba ņēmēja attiecībām. “Tagad es saprotu savu pirmo bosu Gērnsijā.

Ja tu neturēsi savus darbiniekus dzelzs dūrē, vari zaudēt visu.

Protams, bieži vien uzrodas tādi spuraini pretim runātāji, kāda biju es, kuriem neko nevari padarīt, vai tev ir dzelzs dūre vai nav.”

 

Vairo gērnsiešu daili

Strādājot viesnīcas restorānā, Edīte iepazinusies ar kādu vietējo pāri – Sāru un Ričardu, kas bijuši draudzīgi un runīgi. Vienā no apmeklējumu reizēm gērnsiete izstāstījusi, ka drīz atvērs savu skaistumkopšanas salonu.

“Es sadūšojos uzrunāt Sāru, jo biju nobriedusi pārmaiņām. Teicu, ka esmu beigusi frizieru skolu un interesē skaistumkopšana. Gērnsiete bija atsaucīga – aicināja, lai no darba brīvajā laikā nāku pie viņas uz salonu pastrādāt, lai viņa varētu novērtēt, ko māku.”

Edīte sarunājusi draudzeni par modeli, uztaisījusi viņai frizūru, manikīru un make-up. Skaistumkopšanas salona īpašniece, redzot, cik labi tas izdevies, izsaukusies – nāc pie manis strādāt, kad gribi! “Uzturoties Latvijā, es pabeidzu nagu kopšanas kursus, lai salonā varētu strādāt pilnu slodzi,” stāsta Edīte.

Taču drīz vien viņa vīlusies arī nākamajā darba devējā, jo saņēmusi nevis fiksētu algu, bet gan tikai 50% no summas, ko klienti samaksājuši par sniegtajiem pakalpojumiem.

“Tikai tad, kad pati pievērsos uzņēmējdarbībai, sapratu, ka atkal tiku izmantota kā lētais darbaspēks,” Edīte smagi nopūšas. “Lai varētu vairāk nopelnīt, vajadzēja vairāk strādāt un labi strādāt, jo tikai tā varētu piesaistīt jaunus klientus un noturēt esošos.”

Pirmajos darba mēnešos skaistumkopšanas salonā Edīte pelnījusi vidēji 250 mārciņas nedēļā. Tas bijis nekas, jo 700 mārciņas vajadzēja maksāt par mitekļa īri. Līdz ar to citiem tēriņiem atlika vien 300 mārciņas. “Naudas bija maz, bet man tik ļoti patika darbs, ko daru, un klientes, kas bija izvēlējušās mani par savu meistari, ka es piecietu finansiālās grūtības.”

Tomēr pēc trim gadiem Edīte nolēma – pietiks strādāt cita labā.

Pat īsti neizprotot uzņēmējdarbības mehānismu un to, cik daudz zemūdens akmeņu būs ceļā, ambiciozā latviete metās iekšā nezināmajā.

 

Atver skaistumkopšanas salonu

Edīte bija viena no pirmajām vai pat pirmā latviete, kas Gērnsijā pievērsās uzņēmējdarbībai, – vispirms ierīkoja nelielu frizētavu, bet pēc trim gadiem – jau daudz plašāku skaistumkopšanas salonu, kur dāmām tika piedāvāts daudzveidīgs pakalpojumu klāsts.

Tas daudziem bija šoks, vairāki mēģināja enerģisko latvieti atrunāt, jo apzinājās, cik grūti viesstrādniecei būs izlauzties cauri birokrātijas džungļiem, lai tiktu gan pie telpām, gan aizdevuma, lai uzsāktu biznesu.

“Ja Gērnsijā citas valsts pilsonis grib kļūt par uzņēmēju un uzņēmējdarbībai nepieciešamās telpas, viņam ir jāatrod gērnsietis ar īpašumu, kas būtu gatavs kļūt par galvotāju, man bankā ņemot kredītu,” atceras Edīte, ar pateicību pieminot gērnsieti, kas piekrita kļūt par galvotāju viņas bankā ņemtajam kredītam un arī telpu īrei salonam.

Kad salons bija iekārtots, Edīte īpaši nebažījās, vai būs klientes vai ne, jo daudzas viņas iepriekšējās klientes teikušas – lai kur tu strādātu, mēs tev sekosim.

Tad nu kopš pirmās dienas salons bijis cilvēku pilns.

“Sapratu, ka būšu ieguvēja, ja sniegšu ne vien frizieres un manikīres pakalpojumus, bet salonā būs arī solārijs, iespēja pieaudzēt matus un gēla nagus, ietetovēt uzacis, pieaudzēt skropstas, veikt vaksāciju un ārstniecisko pedikīru. Līdz tam Gērnsijā viss šis pakalpojumu spektrs nebija pieejams vienā vietā, vajadzēja apmeklēt vairākus salonus.”

 

Nejaukās īpašības – priekšplānā

Pietiekami ilgajā prombūtnes laikā Gērnsijā Edītei bija iespēja vērot un arī savstarpējās attiecībās izjust, kā mainās tautiešu raksturs, nonākot svešā vidē. “Nevienu negribu apvainot, bet svešumā kļūstam nenovīdīgāki, divkosīgāki, labprāt pasūdzamies par otru un patrinam mēli,” cilvēkiem piemītošas negatīvās rakstura iezīmes uzskaita Edīte.

“Kad aizdomājos, kāpēc mēs, latvieši, svešumā tā uzvedamies, atradu skaidrojumu šādai rīcībai. Vienā mājā vai nereti pat vienā istabiņā jāsadzīvo dažādu Latvijas novadu cilvēkiem – latgalietim ar kurzemnieku, vidzemniekam ar zemgalieti. Var pat teikt, ka tas notiek piespiedu kārtā, jo daudziem naudas trūkuma dēļ nav iespēju mitekli īrēt atsevišķi, vismaz kad tikko esi ieradies peļņā. Un tad nu tiem, kas ir temperamentīgāki, enerģiskāki, skaļāki un komunikablāki (tādi lielākoties ir latgalieši), jāsadzīvo ar atturīgajiem un introvertajiem kurzemniekiem vai vidzemniekiem.

Piemēram, manam draugam, kas vēlāk kļuva par vīru, ideāli saskanēja ar pāri, kas dzīvoja kaimiņos, jo viņi visi bija no Latgales.

Es pat īsti neiederējos viņu kompānijā, jo esmu pa pusei latgaliete. Par vairākiem jautājumiem mūsu domas nesakrita. Protams, liela nozīme ir arī tam, kāda ir tava izglītība un kuram sociālajam slānim piederi.”

Nenoliedzami, spriedzi savstarpējās attiecībās radīja arī tas, ka daudziem mājās bija palikuši bērni un vīrs vai sieva, jo kādam no ģimenes vajadzēja doties uz ārvalstīm pelnīt, lai varētu uzturēt ģimeni, bieži vien – arī atdot hipotekāro kredītu vai ātros kredītus.

“Kad 2004. gadā ierados Gērnsijā, latviešu sieviešu tur bija vairāk nekā vīriešu. Sievietes rāvās melnās miesās, nedēļā strādāja 100 stundu, lai varētu nopelnīt, būtu nauda, ko sūtīt uz mājām,” atceras Edīte.

 

Mīļotā cilvēka magnētisms

Piedaloties izklaides pasākuma organizēšanā Gērnsijā dzīvojošajiem latviešiem, Edīte nolēma, ka varētu uzaicināt grupu “Bruģis” no Madonas. “Feisbukā sazinājos ar grupas vadītāju Sandri Sproģi. Viņš piekrita, jo šķietot interesanti atbraukt uz Gērnsiju. Pēc kāda laika saskrējāmies Madonā, lai es varētu paņemt grupas afišas, ko pirms pasākuma izlīmēt Gērnsijā,” Edīte ļoti labi atceras katru detaļu, kā notika viņas iepazīšanās ar liktenīgo vīrieti.

“Kamēr biju Latvijā, ik pa laikam sazvanījāmies un parunājāmies. Turpinājām kontaktēties arī tad, kad biju atgriezusies Gērnsijā. Pēc trim mēnešiem atlidoju uz Latviju, lai varētu satikties klātienē. Viss notika ļoti strauji – 45 gadu vecumā neprātīgi iemīlējos kā skolas skuķis.”

Edītei atkal vajadzēja pieņemt kardinālu lēmumu – palikt Gērnsijā vai atgriezties Latvijā, lai dzīvotu kopā ar mīļoto vīrieti.

“Sandris nebija gatavs pārcelties uz Gērnsiju, jo viņam Madonā ir māja, sava grupa, savs bizness. Tad nu es divu nedēļu laikā pārdevu savu skaistumkopšanas salonu un pēc 14 prombūtnes gadiem devos mājup. Paldies Dievam, kredītu biju atmaksājusi, tāpēc nekādas finansiālās astes man nevilkās līdzi.”

Ar pirmo vīru Edīte bija izšķīrusies pirms trim gadiem, arī Sandris bija šķirtenis, tāpēc varēja dibināt savu ģimeni. Gadu pēc iepazīšanās abi svinēja kāzas.

Tagad Edīte savu enerģiju iegulda vairākos darbības virzienos. Madonā viņa atvēra skaistumkopšanas salonu “Libra”, divās skolās trenē jaunos volejbolistus (Edīte ir beigusi Rīgas Volejbola skolu, bet tagad studē Latvijas Sporta akadēmijā, kur apgūst vecākās volejbola treneres profesiju), veic menedžeres pienākumus grupā “Bruģis”, kā arī uzsākusi studijas Latvijas Sporta akadēmijā, kur apgūst fizioterapeites profesiju.

“Mana mamma laikam ir visvairāk pateicīga Sandrim, ka viņam izdevās panākt, lai es atgriežos Latvijā. Viņa bija izrēķinājusi – ja es uz mājām parasti atbraucu vienreiz gadā, tad viņa mani satiktu varbūt kādas desmit vai mazliet vairāk reižu.

Šis mammas teiktais mani ķēra kā zibens spēriens. Es nodomāju, cik daudz svarīgu lietu pa 14 prombūtnes gadiem esmu palaidusi garām!
Saistītie raksti

Tuvinieku dzimšanas un vārda dienas, radinieku kāzas, kristības un citas zīmīgas dienas, jā, arī kapusvētkus, kur parasti no visām malām sabrauc dzimtas locekļi. Tagad to visu atgūstu pilnā mērā un esmu laimīga par tādu iespēju. Es dzīvoju savu dzīvi savā zemē!”

Mājup ar Gērnsijas rūdījumu
LA.lv