Mobilā versija
+0.2°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
1. janvāris, 2012
Drukāt

Māk piesaukt laimi, spēku, mīlestību

20111209-132244-20

Ligita Liepiņa prot atrast kopīgu valodu gan ar dīkdienīgu pusaudzi, gan dzīves saliektu sirmgalvi. Sociālā darbiniece pēc sirds aicinājuma. Varbūt tāpēc viņai tik labi izdodas saprast citus, ka pati pārpārēm izbaudījusi, kā sāp. Un zina, ko nozīmē laušanās cauri nespēkam un bezizejai.

– Ir cilvēki, kurus neķer ne gripa, ne parasta saaukstēšanās, taču vienā dienā izrādās – smaga saslimšana. Tā notika arī ar mani.

Tajā laikā strādāju bērnunamā par pirmsskolas grupas audzinātāju. Pēkšņi kļuva ļoti slikti – galva reibst, nevar nostāvēt. Mums tepat netālu ir ģimenes ārsta prakse. Mani izmeklēja, laimējās, ka tieši tajā dienā bija iespējams paņemt asins analīzi. Kamēr turpat vēl grozījos, daktere jau meklēja: tev ir nopietna veselības problēma. Norīkoja uz Daugavpili pārbaudīties. Tur konstatēja glomerulonefrītu – nieru kamoliņu hronisku iekaisumu. Atklāts sākumstadijā, tas ir ārstējams, taču man izrādījās pamatīgi ielaists.

– Šī slimība triumfē tik nemanāmi?

– Pēc tam mediķi vērtēja, ka iekaisums vērsies plašumā aptuveni septiņu gadu laikā. Bet neko pārāk kliedzošu tiešām nemanīju. Viens pēc otra dzima bērni – kurai lauku sievietei gan tad laiks par sevi domāt? Un ja vēl piederi tiem, kuriem gan sabiedrībā jāiet, gan mājās viss jāuztur ideālā kārtībā?

Es Kalupē neesmu vietējā. Savulaik strādāju Jelgavas centrālajā bibliotēkā par direktora vietnieci, bet apprecējos un atnācu līdzi vīram. Viņš ir biškopis, dabūja te darbu. Kādu brīdi nebija skaidrs, labāk Jelgavā vai Kalupē, bet pēc meitiņas piedzimšanas nolēmām: te!

Tomēr kaut kādus izklupienus veselībā pamazām sāku manīt. Kad meitai bija trīs gadi, meklēju darbu, un vienīgais, ko man varēja piedāvāt – pārdevēja vietējā veikalā. Atceros – vakaros dažreiz kājas bija nejauki sapampušas, taču to norakstīju uz lielo slodzi. Vēlāk, strādājot bērnunamā, diezgan bieži uznāca neizskaidrojams slābanums – nekas nesāp, bet dienas vidū vajag atlaisties. Tā kā parasti esmu nenogurdināma un aktīva, mājinieki jokoja: gulēt vari, ēst gribi – dzīvosi.

Mana diagnoze visiem bija milzīgs trieciens. Tāda slimība dzīvi sagriež ar kājām gaisā. Tiklīdz nieres vairs nespēj pildīt savas funkcijas, organismā sāk krāties šķidrums un dažādi kaitīgi vielmaiņas produkti. Tas rada tūsku un apgrūtina elpošanu, bet vēlāk var izraisīt vispārēju saindēšanos, kas beidzas letāli.

– Kas tādā gadījumā jādara situācijas glābšanai?

– Variantu ir maz. Vai nu jāveic īpaša operācija, kuras laikā rokā izveido fistulu – pieejas kanālu asinsvadiem, lai varētu regulāri pieslēgties ierīcei, kas asinis attīra. To sauc par mākslīgo nieri. Vai otra iespēja – nieres transplantācija. Ja cilvēks tam piekrīt. Un ja viņam laimējas sagaidīt savu donoru.

Ko izvēlēties, jāizlemj pašam.

– Izvēlējāties transplantāciju?

– Tikai pēc vairāk nekā trim gadiem. Sākumā tomēr ļāvos šaubām. Arī izmisumam. Bērni tik mazi – Dāvim septiņi, Līgai astoņi gadi.

Pirmā saņēmās mana mamma: pietiek vaimanāt, kaut kas jādara! Bet darīšanas virzienu noteicu es: nekādu mākslīgo nieri, nekādas transplantācijas, pati piespiedīšu savu organismu atkal darboties!

– Pašārstēšanās?

– Uz to pusi. Saikni ar speciālistiem uzturēju, bet visu laiku meklēju palīdzību arī pa saviem kanāliem. Kad Daugavpils daktere Marija Baltace jau pašā sākumā man pacietīgi skaidroja šīs slimības dabu, uzsverot: lai cik veiksmīga izrādītos jūsu pašdarbība, tik un tā būs jāveido fistula un nāksies pieslēgties aparātam, es uz to lūkojos it kā no malas. Jā, daudziem nieres ir tik slimas, ka situācija ir draudīga, taču uz mani tas neattiecas.

Izbraukāju neskaitāmus dziedniekus un ekstrasensus, izmēģinājos visādus dabas līdzekļus. Izgāju cauri diezgan pamatīgam vilšanās aplim, līdz pārliecinājos, ka spēju ticēt tikai mūsdienu medicīnai. Un dabas ārstnieciskajam spēkam.

– Kā pārliecinājāties par dabas spēku?

– Satiku cilvēku, kurš slimo ar līdzīgu kaiti. Viņš stāstīja: nieru disfunkciju var kompensēt, piespiežot organismu attīrīties caur ādu. Vislabāk tas notiekot pirts procedūrās.

Kopš tā brīža katru dienu kurināju melno lauku pirti. Sēdēju uz lāvas, kamēr ķermenis sāk nedaudz svīst, un ik pa laikam lēju uz akmeņiem zāļu uzlējumus. Meita tajā laikā sāka darboties mazpulkos un saistībā ar manu slimību ļoti nopietni pievērsās ārstniecības augiem. Bija savākusi bērzu lapas un visādas savvaļas puķes, dārzā iesējusi kumelītes, piparmētras, melisas.

Juzdama, ka šādas procedūras ļoti palīdz, vēlāk jau kurināju pirti divreiz dienā. Pēc svīšanas ierīvējos ar sāls un sodas maisījumu, vēl minūtes divdesmit pasēdēju, noskalojos ar ūdeni, bet beigās ķermeni ieziedu ar medu vai eļļu, jo slimības laikā āda kļūst ļoti sausa.

Tā novilku trīs gadus.

– Zemē nomests laiks vai noderīga pieredze?

– Pašai šķita – sev uzdāvināti gadi, jo no mākslīgās nieres paniski baidījos. Bet patiesībā šajā laikā organisms tika vēl vairāk novājināts un piesārņots. Brīdī, kad tomēr biju piekritusi braukt uz Rīgu izveidot fistulu, man jau bija ļoti slikti. Nieres transplantācijas nodaļas vadītājs Stradiņa slimnīcā Jānis Bicāns sacīja: ja būtu ieradusies pāris stundu vēlāk, palīdzēt vairs nebūtu iespējams.

Kad jau biju atgriezusies mājās un katru otro dienu braucu uz Daugavpili, lai pieslēgtos mākslīgajai nierei, jutos pavisam gurdeni. Reiz, bezpalīdzīgi gulēdama, apraudāju savu likteni. Pienāca daktere Natālija Bidzina. Viņa mani uzrunāja diezgan skarbi: ko jūs te čīkstat – pacietieties tās dažas stundas, bet pēc tam varat skriet kaut uz diskotēku! Apmēram tā: kas tur liels – nieru dialīze! Dzīvosiet ilgi un laimīgi, ja vien savā normālajā dzīvē ierādīsiet vietu un laiku arī aparātam.

Ir cilvēki, kuriem nepieciešams, lai citi jūt līdzi. Mani tas traucē – tad sāku sevi žēlot un neesmu spējīga cīnīties. Šīs sarunas laikā manā uztverē notika lūzums – es Bidzinai noticēju! Lai arī turpmākais nebūt nenoritēja tik vienkārši, no tā brīža ne mirkli nešaubījos, ka viss būs labi. Darot to, kam tici, grūtības vienmēr kļūst vieglāk pārvaramas.

– Tātad saradāt ar jauno ikdienu, kurā atvēlēta vieta arī aparātam?

– Pašsajūta pie dialīzes aparāta tomēr ir atšķirīga. Daži jūtas brīnišķīgi, turpretī man jau kopš pirmās reizes bija ļoti slikti. Ārsti centās variēt zāļu sastāvu, bet organisms tik un tā nespēja pielāgoties jaunajiem apstākļiem. Pārāk nogurdināts bija. Un pārāk nogurdinošam ritmam tika pakļauts. No Kalupes līdz Daugavpilij vismaz stunda jāpavada ceļā, vēl viena stunda, kamēr tiek līdz dialīzes nodaļai, kāda pusstunda, kamēr tevi pieslēdz aparātam un atslēdz. Vidēji tur jānīkst četras stundas, dažreiz piecas. Un tā katru otro dienu. Tikai brīvdienās miers, bet tad par sevi atgādina katrs liekais šķidruma malks vai ēdiena kumoss. Grūti. Arī tāpēc, ka esmu audzināta pārliecībā, ka cilvēkam pašam jātiek galā ar pārbaudījumiem un nedrīkst savu grūtumu uzvelt citam. Palīdzība jālūdz tikai tad, ja pats nekādi nespēj savākties. Ļoti nevēlējos savai slimošanai pakļaut apkārtējos.

– Tāpēc beidzot piekritāt transplantācijai?

– Organisms tik smagi reaģēja uz dialīzi, ka patiesībā citas izvēles nemaz nebija. Kad piekrišanu biju apliecinājusi, sākumā spārnoja pārliecība, ka operācija tūlīt arī notiks. Man tikai jāseko, lai tajā brīdī ar veselību viss labi – nedrīkst saaukstēties vai kaut ko pārspīlēt uzturā. Braucot uz procedūru, vienmēr tā satuntulējos, ka autobusa ejā bija grūti pagriezties.

Pašlaik jau uzskati mazliet mainījušies, bet toreiz vieglāk bija pateikt, kurus ēdienus drīkst lietot, nevis no kuriem jāvairās. Par lielāko daļu ierasto produktu – nedrīkst, jo gandrīz katrā tika atrasta arī kāda aizliegtā sastāvdaļa. Sevišķi bija jāsargās no visa, kas satur kāliju – banāniem, zemenēm, kartupeļiem. Mazākā neuzmanība, un var iestāties paralīze. Vispirms kļūst nejutīgas rokas, pirksti, tad notirpst mute. Ja steigšus neiedzer kālija līmeni regulējošu preparātu, draud nāve.

Tikai četrpadsmit mēnešus pēc tam, kad bija sākta dialīze, saņēmu ziņa: operācija būs!

Kaut arī biju gatavojusies, tomēr tajā brīdī nespēju salikt somā mantas. Tāds stress un apjukums.


– Operācija noritēja veiksmīgi?

– Kad pēc tās jau biju sariktējusies braukšanai uz mājām, sākās sarežģījumi. Vakarā nejutos labi. Iedzērusi galvassāpju tableti, aizmigu. Kad pamodos, bija gaišs. Domāju – nākamais rīts. Nesapratu, kāpēc apkārt tik daudz mediķu un viena daktere uzstājīgi prasa, vai viņu pazīstu. Kā varu nepazīt, tikai nav spēka to pateikt; aiztaisu acis un guļu tālāk. Atveru – tas pats jautājums. Tikai vēlāk uzzināju, ka trīs diennaktis biju nogulējusi komā. Sasaukts konsilijs, ārstiem vairs nav bijis pārliecības par pozitīvu iznākumu. Nieres transplantācijas nodaļas dakteris Jānis Jušinskis visu naktis sēdējis pie manas gultas, cīnīdamies par manu dzīvību.

Tomēr pat nepieļāvu, ka iznākums varētu būt slikts. Ne mirkli nepazibēja doma: nu ir viss, cauri, kaut arī, iznākusi no slimnīcas, svēru mazāk par 40 kilogramiem. Ja kļūst redzami visi kauli, tas ir baisi. Kopš tā laika zinu, ka nokristies svarā par pārdesmit kilogramiem ir krietni trakāk, nekā dabūt kaut ko lieku klāt.

– Bet iznākums bija ciešanu vērts?

– Transplantācija notika 2003. gada rudenī, bet tikai pēc pusgada sāku mazliet iziet ārpus mājas. Paniski baidījos no infekcijām. Vīrusi, baktērijas – bet spēka tiem pretoties nav. Organisms šajā laikā jau tā ir ļoti vārgs, bet, lai neatgrūstu transplantēto svešo nieri, imunitāte ar speciālām zālēm vēl papildus jānomāc. Mājās viss tika dezinficēts, bērni pēc skolas vispirms pārģērbās, tikai tad nāca pie manis sasveicināties.

Kaut gan jutos izslēgta no sabiedrības – bet tādam cilvēkam kā man tas ir gandrīz vai neizturami –, tomēr biju ļoti laimīga, ka vairs nav jābrauc uz dialīzi.

– Vai tālaika izjūtās bija vieta arī domām par to cilvēku, kura daļiņa tagad ir jūsos?

– Informāciju par orgāna donoru nevienam nesniedz, bet domas par neredzamo sasaisti ar to, kuram tagad ar savu turpmāko mūžu jāspēj pateikt paldies, nepamet nekad. Tāpēc joprojām meklēju iespēju runāt ar cilvēkiem par to, kāpēc vērts iespiest pasē zīmodziņu, kas traģiskas bojāejas gadījumā ļautu orgānus izmantot citu dzīvības glābšanai.

– Kā pēc šādiem dramatiskiem notikumiem tomēr radāt spēku tik pārliecinoši atgriezties pilnvērtīgā dzīvē?

– Laikam jau visvairāk palīdzēja līdzcilvēku atbalsts. Tas, ka tiku nevis žēlota, bet jutu, ka man apkārt daudzi mobilizējušies rīcībai, kas domāta manam labumam. Visādi slēpdama skarbo raksturu, manu ikdienu centās atvieglot mamma, kur vien varēdams, palīdzēja brālis. Līga ar Dāvi nekurnēdami sadalīja mājas darbus.

– Kā šo posmu pārdzīvoja vīrs?

– Izšķīrāmies. Taču nebija tā, ka sieva saslimst un vīrs pamet. Mūsu attiecības jau iepriekš bija neveselīgi samilzušas, un brīdis, kad vadzis lūza, pienāca vienlaikus ar slimību.

Situācijā, kad jāsāk dzīvi no jauna, parasti visas vērtības tiek pārskatītas. Svarīgais un mazsvarīgais sadalās pavisam citādi nekā pirms tam.

– Kas nostājās jaunās skalas augšgalā?

– Bērni. Sakārtoju daudzas lietas, par kurām līdzenā ikdienā parasti neaizdomājas. Pieļaujot iespēju, ka manis līdzās var nebūt, nokārtoju visus dokumentus, arī mantojuma lietas, kas attiecas uz bērniem. Izsvēru viņu pilnveidošanās iespējas. Uz mūzikas skolu bīdīju, uz mazpulkiem un sporta dejām. Daudz ko viņi gribēja paši, bet citviet tomēr nācās piespiest, sevišķi Dāvi. Negribu vairs dejot, nevēlos iet mūzikas skolā! Šajā ziņā biju mazliet privileģētā stāvoklī, jo diezgan bieži par argumentu derēja: nedrīkst uztraukt mammu. Kad man jautāja, vai bērni nav pārslogoti, atbildēju: kamēr pusaudzim atliek laiks draiskulībām, viņš lieliski tiek galā ar jebkuru slodzi.

Tagad visi saprotam, ka šis piegājiens bija pareizs. Līga studē ķīmiju, Dāvis – uzņēmējdarbību. Tas, ka bērnībā pašiem bija jāmāk sakārtot māju, pagatavot ēst, jāzina, kad un cik jāmaksā par ārpusskolas nodarbībām, abus pamatīgi norūdīja. Tagad viņi brīnišķīgi dejo. Ir priecīgi par to, ko devusi mūzikas skola. Labi mācās, bet līdztekus ik pa laikam piepelnās, jo nenoniecina nevienu darbu. Kad Dāvis visu aizvadītās vasaras brīvlaiku nostrādāja zemnieku saimniecībā, kur galvenais biznesa virziens ir cūkkopība, lepni teicu: tā uzņēmība tev no manis.

Kad, meklēdama darbu, savulaik domāju pieteikties uz apkopējas vietu, daudzi bija nesaprašanā. Augstākā izglītība, bet apkopēja? Tu sevi tik zemu vērtē? Atbildēju, ka ir otrādi – tieši tas, kurš sevi vērtē pietiekami augstu, spēj darīt jebko. Turpretī augstprātis, kurš turas tikai pie savas reiz iegūtās izglītības, patiesībā sevi ieslēdz šaurā vienvirziena tunelī.

– Kā notika jūsu atgriešanās sociālajā apritē?

– Pateicoties mūsu sociālajai darbiniecei Annai Jegorovai. Viņa sameklēja mani ļoti smagā samulsuma brīdī: vai es nevarētu aizbraukt līdzi uz Lielbritānijas finansētām apmācībām? Pagastam vajagot. Pirmā reize, kad kāds pauda vajadzību pēc manis, visu norakstītās. Kā tas spārnoja!

Tik smagu slimību gadījumā apkārtējo nostāja visbiežāk ir līdzjūtības un nožēlas pilna: kam tu tāda nabadzīte tagad esi vajadzīga un cik vairs ilgi izvilksi? Īpaši tad, ja cilvēks ar invaliditāti mēģina stāties darbā. Vairākkārt esmu pārliecinājusies tieši par pretējo: šie ļaudis parasti vēl niansētāk izsver savas reālās iespējas, tāpēc uz darbu, ko nevar veikt, pat nepretendē. Veselie te bieži grēko vairāk – domā, ka spēj kalnus gāzt, kaut arī malkas pagali pacelt nejaudā.

Pēc mācību beigšanas satiku Annu atkal. Pagastā esot paredzēts izveidot subsidēto invalīda darbavietu: nāc strādāt uz nule izveidoto bērnu un jauniešu dienas centru Varavīksne! Nevari taču mūžīgi sēdēt mājās.

Piemērotākus apstākļus iespējai atgriezties normālā dzīvē grūti iedomāties. Tātad viss skaistais, ko cilvēks saņem grūtos brīžos, patiesībā nekur nepaliek. Krājas, krājas, līdz laužas ārā. Gribas darīt labu. Atdarīt labo.

– Transplantētā niere neprotestēja?

– Taisni apbrīnojami, cik labi uzvedās, tiklīdz biju tikusi pāri tai nevarībai un bezspēcībai, kas galvā: es taču slima – kā varēšu, kā sanāks, ko citi padomās?

Kopš esmu atgriezusies normālā apritē, paldies Dievam, vēl ne reizes nav bijis vajadzības ņemt biļetenu, jo nopietni slimojusi neesmu. Varbūt tā ir kāda īpaša veiksme. Varbūt augstāku spēku klātesamība, ko parasti cilvēks apjauš nopietnos dzīves pārbaudījumos. Bet varbūt vienkārši daru to, kas padodas un patīk. Runāju par jautājumiem, kuros man ir gan teorija, gan pieredze: ja es varēju, arī tu spēsi. Tas man dod prieku, sniedz gandarījumu, vairo spēku.

– Pabeidzāt Sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskolu Attīstība, tagad gatavojaties absolvēt Baltijas Psiholoģijas un menedžmenta augstskolu. Tas priekam vai nepieciešamībai?

– Kolīdz kļuvu par dienas centra vadītāju, bija skaidrs, ka ar manu bibliotekāres izglītību vien ir par maz. Jā, kopā ar pagasta rūpju bērniem ēdām svaigu baltmaizi, vārījām tēju, rīkojām dažādus pasākumus. Dalījām humāno palīdzību. Kā iedosi spurainam, emocionālam pusaudzim apģērba gabalu, ko kāds jau valkājis? Rīkojām modes skates. Tev piestāv! Ņem!

Tomēr sapratu: lai piedāvātu pārliecinošu alternatīvu tiem, kuriem dzīves pieredze pamatā ir negatīva, vajadzīgas daudz pamatīgākas zināšanas psiholoģijā, socioloģijā, jāpārzina sociālās jomas likumdošana. Tāpēc projekta ietvaros sāku studēt Attīstībā, un tas bija bez maksas. Kad sociālā darbinieka pirmā līmeņa izglītība bija iegūta, uzzināju, ka Psiholoģijas augstskolā (tagad Baltijas Psiholoģijas un menedžmenta augstskola) iespējams šo zināšanu loku paplašināt, turklāt ar ievērojamu mācību maksas atlaidi.

Kādreiz saka: kā tas nabadziņš kļūdījies dzīves ceļa izvēlē, ka nevar un nevar norimties. Taču es uzskatu, ka svarīgi ne tikai zināt, kā kuram var palīdzēt, bet saprast, kā to izdarīt labāk, psiholoģiski prasmīgāk.

Jā, man darbā bijuši vairāki posmi. Kad kolēģe aizgāja un paliku viena ar pilnu atbildību par Kalupes pagasta sociālās palīdzības centra darbu, trīs mēnešus nevarēju ne ēst, ne gulēt. Ne tikai līdzpārdzīvojumā, bet gandrīz vai izmisumā par to, ka daudziem iespēja situāciju mainīt ir, tikai viņi negrib neko darīt.

Tas nav normāli, ka cilvēks var atļauties gadiem būt bezdarbnieks, tomēr visu laiku saņem pabalstu garantētā minimālā ienākumu līmeņa nodrošināšanai. Labāk iztiek ar nabaga grašiem, nekā piesakās sezonas peļņā pie vietējā zemnieka. Likumdošana to pieļauj. Bet tam cilvēkam aug bērni. Kā panākt, lai viņi gribētu dzīvot citādi?

Ir situācijas, kur visprasmīgākais sociālais darbinieks nespēj apturēt to, kas aplams. Bet ir daudz vairāk reižu, kad pūliņi nes augļus. Mums ir tāds pansijas veida dzīvoklis Atvasara, kur par saviem līdzekļiem mūža novakari vada vientuļi vecīši. Manā aprūpes zonā bija veca lauku māja, kurā kāda sieviete spītīgi gribēja dzīvot līdz pēdējai mūža dienai. Viss grūst un brūk, bet uz Atvasaru neparko. Cik tagad viņa apmierināta, ka ļāvās pierunāties un nu vada dienas siltumā un ērtībās. Un, protams, jo lielāks prieks tad man.

Tomēr vislielāko gandarījumu man sniedz darbošanās Latvijas Nieru slimnieku asociācijā un sadarbība ar Hemodialīzes nodaļu Daugavpils reģionālajā slimnīcā. Varbūt tieši tāpēc pašai bija jāiziet šis smagais pārbaudījumu ceļš, lai pēc iespējas pārliecinošāk varētu uzrunāt citus. Zinu, kā jūtas cilvēks brīdī, kad līdzšinējā dzīve sabrūk kā kāršu namiņš. Zinu, ko viņam tad vērts pateikt, lai nezaudē ticību sev. Zinu, kāda informācija vajadzīga, lai iemācītos jaunajā realitātē nepazust.

Bet galvenais, ko uzsveru šādās sarunās, – mūsu pienākumu novērtēt katru dzīves mirkli un neizšķiest to tukšgaitā. Aizejot uz pasākumiem, bieži domāju: par ko tie cilvēki strīdas, kam tērē savas emocijas? Tādiem niekiem un sīkumiem! Taču kādreiz, iepriekšējā dzīvē, pati tur būtu iekšā ar visām emocijām…

Kad man prasa, kā varu palikt tik mierīga, kad apkārt viss virmo, atbildu: galvenais ir rezultāts. Vērts izlikt sevi visu, ja zini, kas īsti tev vajadzīgs.

– Ko uzskatīt par rezultātu?

– Iemācīšanos nerūkt uz likteni, bet pamanīt, cik daudz iespēju ir paša rokās.

To atgādinu ne tikai asociācijā, bet arī saviem dienas centra jauniešiem: ja ceļā uz izraudzīto mērķi gribat būt oriģināli un atšķirties no citiem, mēģiniet ieraudzīt sev apkārt gaišo, nevis tumsu. Smaidiet un meklējiet pozitīvo saskarsmē ar līdzcilvēkiem! Tad viss labais, ko esat palaiduši pasaulē, daudz spēcīgāks atgriezīsies pie pašiem atpakaļ.

Man šķiet, ka esmu tam pārliecinošākais pierādījums, jo pēc visa pārdzīvotā esmu vesela, laimīga, stipra un mīlestības pilna.

Atziņas, ar ko slimība bagātinājusi Ligitu

* Jo savlaicīgāk atklāj slimību, jo vieglāk to izārstēt. Tas īpaši attiecināms uz nieru kaitēm.

* Smaga nieru kaite, kas noved pie orgāna transplantācijas nepieciešamības, var veidoties pēc neizārstētas gripas, saaukstēšanās, angīnas, dažādām vīrusu saslimšanām, tāpēc pienākums pret sevi un citiem – nestaigāt sasirgušiem apkārt. Ja slimība sākusies, to izgulēt, līdz panākta pilnīga atveseļošanās.

* Lai kāds veselības nogruvums gadījies, nedrīkst koncentrēties tikai uz slimību, visu pārējo padarot mazsvarīgu. Par ko domā, to piesauc.

* Ja organisms signalizē, ka nonācis pārpūlē, jārod sevī drosme mest visu pie malas un atpūsties. Kaut vai tā – visu dienu nogulēt, nekā nedarot. Un gūt no tā prieku. Pēc tam atkal ir spēks.

* Neviens otra vietā nevar pieņemt izšķirīgo lēmumu, ja tam ir dzīvības cena. Līdz šai izvēlei katram jānobriest pašam.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+