Mobilā versija
+20.2°C
Vineta, Oļegs
Ceturtdiena, 17. augusts, 2017
26. janvāris, 2017
Drukāt

Makonehija zelta meklējumi

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Stāsts, kā Kenijs Velss 90. gados Indonēzijā atrada zeltu, ir vairāk nekā desmit gadus iepauzējušā “Siriānas” autora Stīvena Geigena jaunākās filmas “Zelts” scenārija pamatā, un to izspēlē Metjū Makonehijs, Edgars Ramirezs un Braisa Dalasa Hovarde.

Keniju Velsu neatstāj doma, ka Indonēzijas džungļos atrodams zelts, pat par spīti tam, ka ne viens vien tā meklētājs džungļus pārmeklējis teju pa centimetram. Arī aizrautīgais ģeologs Maikls Akosta, kurš tomēr ļaujas pierunāties vadīt arī šo zelta atrašanas ekspedīciju, ja vien Velsam izdosies atrast finansējumu. Cik? Tas vēl nav zināms, jo darbi var ieilgt un process sadārdzināsies, bet, ja tic pieņēmumiem, atradums būs vairāk nekā tā vērts. Un, kad abi vīri ar strādniekiem dodas džungļos, viņiem nav ne jausmas, par ko pārvērtīsies turpmākās nedēļas un mēneši, jo apstākļos, ko apdraud malārija un teju nebeidzamās lietavas, viņiem ir tikai viens mērķis, taču ne simtprocentīga pārliecība, ka izdosies to sasniegt.

Izklausās vairāk nekā intriģējoši, un 90. gadi bija ideāls laiks tik traka mērķa īstenošanai, kas kinematogrāfiskā formā tapis, pateicoties pirms 11 gadiem uzņemtās “Siriānas” autoram Stīvenam Geigenam, kura iepriekšējā lente sagādāja “Oskaru” tobrīd krietnus kilogramus uzņēmušajam Džordžam Klūnijam. Arī Metjū Makonehija fiziskā transformācija ir redzama – pēc “Dalasas pircēju kluba” (2013), kas viņam atnesa “Oskaru”, viņš ne vien krietni pieņēmies svarā, bet arī apzināti kļuvis par plikpauri un sliktu zobu īpašnieku, lai spožs Holivudas smaids skatītājam netraucē koncentrēties uz Kenija Velsa personību.

Amerikāņu kinematogrāfā zelta meklētāju ir daudz – arī Čārlijs Čaplins, Hamfrijs Bogarts, Gregorijs Peks un Omārs Šarifs, un viņiem pievienojies arī Makonehijs, kura centieni radīt reālistisku varoni nav tik pārliecinoši, lai šo pēc patiesiem notikumiem veidoto piedzīvojumu drāmu sauktu par izdošanos, kuras vērtība skatītāju acīs nezudīs gadiem. Arī “Zelta globusu” nomināciju sarakstā tā iekļuva vienā pozīcijā – par Igija Popa iedziedāto tituldziesmu, kaut Velsa likteni varēja izspēlēt kā krāšņu maskuballi un traģēdiju vienlaikus, uz svaru kausiem liekot patiesus skandālus, ģimenes tradīcijas, blondīni kārdinātāju, vērienīgu dzīvesveidu, attiecību pārbaudi un tiekšanos pretī sapnim, kas izrādās ar ne tik zeltainu maliņu, kā iepriekš cerēts.

Pretstats Metjū Makonehija runas plūdu meistaram sapņotājam ir Edgara Ramireza atveidotais, vārdos skopais Maikls Akosta, kurā apvienotas visas sliktā puiša īpašības, lai viņš kļūtu par kārtējo pasaules pievilcīgāko vīrieti, kura līdzšinējā karjera ir gana daiļrunīga, lai Ramirezs pilntiesīgi pievienotos holivudiešiem. Kopš dzimšanas tiem piederīga ir Braisa Dalasa Hovarde – viņas tēvs Rons Hovards no aktiera-bērna pārtapa par oskarotu režisoru (“Brīnišķīgais prāts”, 2001) –, un viņas valšķīgā Keja ir spoža nodeva 90. gadu modei, kas tik ļoti kontrastē ar Indonēzijas džungļiem un Manhetenas greznajiem apartamentiem, un to, ko dēvē par “amerikāņu sapni”.

 

“Zelts”/”Gold”

ASV, 2016.

Režisors: Stīvens Geigens

Lomās: Metjū Makonehijs, Edgars Ramirezs, Braisa Dalasa Hovarde, Tobijs Kebels, Brūss Grīnvuds, Reičela Teilore

No 27. janvāra “Kino Citadele”, “Cinamon”, “Multikino”

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+