Mobilā versija
+0.3°C
Aldis, Alfons, Aldris
Trešdiena, 22. novembris, 2017
22. septembris, 2017
Drukāt

Makro(n)reformu liktenis

Foto - REUTERS/LETAFoto - REUTERS/LETA

Demonstranti no Francijas Demokrātiskās darba savienības (CFDT) pret Makrona iecerēto Darba likuma reformu 18. septembrī – dienā, kad smago automašīnu šoferi "operācijā gliemezis" organizēja sastrēgumus visā valstī.

Eiropas Savienībā norit diskusijas un kompromisu meklējumi sakarā ar Francijas prezidenta ierosināto Norīkošanas direktīvas reformēšanu (skat. 1. septembra numura publikāciju “Makrona ofensīva Centrāl­eiropā”).

Viņa iniciatīva tika uzņemta, kā mēdz teikt, neviennozīmīgi, pat izraisīja ko līdzīgu diplomātiskai krīzei Parīzes attiecībās ar Varšavu, un biznesa aprindās neradīja pārlieku entuziasmu. Savukārt Francijas darba ņēmēji to uztvēra kā visnotaļ apsveicamu un sociālā dempinga iegrožošanai noderīgu pasākumu. Taču šobrīd saistībā ar valdības izstrādātajiem Darba likuma kārtējiem grozījumiem, kas arī figurēja Emanuela Makrona priekšvēlēšanu solījumos (tāpat kā Norīkošanas direktīvas reforma), vērojams gluži pretējais – uzņēmēji pauž apmierinātību, bet arodbiedrības rīko protesta demonstrācijas un galēji kreisā opozīcija runā par sociāla rakstura “valsts apvērsumu”.

Abas iniciatīvas ir uzlūkojamas kā Francijas prezidenta ekonomisko reformu programmas (Briselē visumā atbalstītas) divas puses. Gan vienai, gan otrai var būt sava ietekme uz Eiropas attīstības tendencēm.

 

Arodbiedrību pārmetumi

Francijas darba tirgus reforma zināmā mērā ir turpinājums Fransuā Olanda prezidentūras beigās jau pieņemtajam tiesību aktam, ko franči ierasti dēvē par “El Komri likumu”, proti, to formāli izstrādājušās un prezentējušās tālaika darba ministres vārdā. Taču nav noslēpums, ka izstrāde sākotnēji noritēja toreizējā ekonomikas ministra Makrona vadībā, tomēr vairākas viņa idejas, saskaroties ar arodbiedrību protestiem, palika nerealizētas. Tas arī bija viens no iemesliem vai ieganstiem, kāpēc viņš atstāja valdību.

Tagad, jau būdams valsts galvas statusā, Makrons vēlas šajā jomā iesākto novest līdz galam, un tas ir pirmais nopietnākais pārbaudījums viņa ieceltā premjera Eduāra Filipa valdībai.

Lielāko arodbiedrību iebildumus izraisa jau pati reformu īstenošana valdības rīkojumu formā, kas ļauj izvairīties no garām parlamentārām debatēm un paātrina tiesību aktu spēkā stāšanās termiņu. Saskaņā ar plānoto grafiku Ministru padome pieņems attiecīgo rīkojumu kopumu šīs nedēļas beigās, nākamnedēļ tekstu publicēs oficiālais vēstnesis, un septembra pēdējos datumos tas iegūs likuma spēku. Protesta demonstrāciju un streiku organizētājiem ir savs kalendārs. Ar neparedzamām beigām un grūti prognozējamām sekām.

Politiskā opozīcija un pirmām kārtām Kreisās frontes līderis Žans Liks Melanšons izmanto situāciju, lai vainotu valsts prezidentu un varas partiju Francijas sociālā modeļa iznīcināšanā, un apgalvo, ka tik kardinālas pārmaiņas nav ieviešamas no spēka pozīcijām – būtu vajadzīgs referendums. Labējās partijas, izņemot galēji labējo Nacionālo fronti, visumā atbalsta reformu. Tāpat kā uzņēmējus pārstāvošā organizācija “Medef”.

Sociālo partneru apspriešanai 31. augustā nodotais teksts, cita starpā, paredz atvieglot darbinieku atlaišanas procedūras un nosaka ierobežojumus kompensāciju apmēriem, kuras izmaksājamas gadījumos (tādu ir diezgan daudz), ja šķīrējtiesa izlemj, ka darbinieks atlaists nepamatoti vai pārkāptas viņa tiesības. Piemēram, darbiniekam ar trīsdesmit gadu stāžu kompensāciju griesti turpmāk būs divdesmit mēnešalgu apmērā, un darba ņēmējam ar mazāku stāžu attiecīgi mazāka maksimālā atlīdzība. Uzņēmumi, kas izvērsuši biznesa aktivitātes vai ražošanu vairākās valstīs, varēs pamatot uzņēmējdarbības sašaurināšanu un tātad darbinieku skaita samazināšanu Francijā, balstoties uz rādītājiem konkrēti šajā valstī, un firmas vispārējais stāvoklis (tā varbūt kopumā strādā ar krietnu peļņu) vairs netiks izvērtēts.

 

Mazie uzņēmēji varēs iztikt bez arodbiedrībām

Tomēr lielākā daļa grozījumu skar mazos un vidējos uzņēmumus, kuru īpašnieki gūst vairāk iespēju vienoties ar darba ņēmējiem “pa tiešo” bez nozares arodbiedrību pārstāvju starpniecības. Piemēram, mazā uzņēmuma īpašnieks var ierosināt balsojumu, lai vienotos par noteiktiem kolektīvā līguma nosacījumiem.

Deklarētais šo un vēl citu jaunievedumu mērķis, protams, ir iedrošināt uzņēmumu attīstību un samazināt bezdarba līmeni, jo 3000 lappušu biezā Darba likuma tagadējā redakcija un interpretācija biznesu pamatīgi nospiež. Turpretī arodbiedrības – gan pagātnē ar kompartiju idejiski saistītā CGT, gan pārmaiņām atvērtākās FO un CFDT – ceļ trauksmi par sociālo ieguvumu noārdīšanu.

Autokravu pārvadātāji, kas jau izgājuši vai, pareizāk, izbraukuši protesta akciju pirmajās līnijās, skaidro: Darba likuma grozījuma iespaidā nozares mazo uzņēmumu īpašnieki būs ieinteresēti maksāt šoferiem arvien mazāk, lai nezaudētu konkurētspēju (Norīkošanas direktīvas radītās papildu konkurences apstākļos) un varētu piedāvāt pasūtītājiem pakalpojumus par zemākām cenām pārsātinātajā pārvadājumu tirgū. Sarunas ar valdību, konkrēti, darba ministri Mjurielu Peniko, noslēdzās nesekmīgi, tāpēc kravu pārvadātāji ir apņēmības pilni pievērsties protesta veidam, ko dēvē par “operāciju gliemezis” un kas izpaužas ceļu kustības paralizēšanā, demonstratīvi braucot gliemeža gaitā. Vēl efektīvāks līdzeklis ir degvielas noliktavu un citu objektu bloķēšana.

Novērotāji spriež, ka sociālais dialogs nevedas. Bet Makrons grib drīzumā ķerties pie pensiju finansēšanas reformas un citām…

 

Eiropas konteksts

Sastrēgumi nav vienīgā problēma, kas var ietekmēt Francijas kaimiņvalstis. Makrons īpaši paļaujas uz Berlīnes atbalstu, lai tiktu pārskatīta jau pieminētā Norīkošanas direktīva. Angelas Merkeles labās izredzes paturēt Vācijas kanc­leres amatu ļauj secināt, ka nemainīsies arī viņas kritiskā attieksme pret Francijas vadītāju nu jau ilgstošo nespēju pildīt Māstrihtas kritērijus.

Tāpēc Makronam, kurš vēlas reformas Eiropas mērogā, vispirms jāapliecina, ka tās tiek veiktas pašā Francijā, veicinot ekonomikas izaugsmi un deldējot valsts parādu un budžeta deficītu. Pretējā gadījumā Makrona priekšlikumi par Eiropas finanšu ministru un eirozonas valstu ciešāku integrāciju izskatīsies pagalam nenopietni. Daži redz viņa aktivitātēs neafišēta darījuma – reformas Francijā apmaiņā pret reformām ES – pazīmes, citi apsūdz ultraliberālismā. Bet faktiski tas ir jautājums, vai Francija līdzās Vācijai atkal kļūs (vai varbūt nekad vairs nekļūs) par Eiropas velkošo lokomotīvi.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+