Foto: AFP/LETA

Uldis Šmits: Izrādās, ka Eiropas solidaritāte tomēr iespējama
 1

Šobrīd iezīmējas beigas kādam vēstures periodam, kas sākās 1989. gadā ar demokrātiskām pārmaiņām Austrumeiropā, “Baltijas ceļu”, PSRS sairumu, kam vēlāk sekoja Eiropas atkalapvienošanās. Adams Mihņiks 1989. gadā nodibināja laikrakstu “Gazeta Wyborcza”, kurā nesen bija publicēta viņa parakstītā atklātā vēstule (sk. “LA” 31.07.) ar brīdinājumu, ka Eiropas elites vienaldzība pret agresiju Ukrainā atsauc atmiņā laikus, kad “liekulība, muļķība un klusēšana” 20. gadsimtā ļāva izvērsties totalitārajiem režīmiem. Latvijā vēstule īpašas atbalsis neizraisīja, kaut arī mūsu valsts tajā pieminēta gan saistībā ar tās pagātni, gan Putina tagadējās agresīvās politikas sakarā.

Reklāma
Reklāma
Krievijā valda histērija: izbojāta Putina inaugurācija 174
TV24
Vai rudenī tiks palielinātas pensijas? Saeimas deputāts par plānotajām izmaiņām pensiju aprēķinā
“Krievi mūs burtiski aprīs!” Ukraiņu komandieris skaidro iespējamās kara pauzes briesmas
Lasīt citas ziņas

Līdzīgas paralēles, piesaucot arī Baltijas valstu okupāciju 1940. gadā, “Gazeta Wyborcza” galvenais redaktors vilka jau marta sākumā ievadrakstā ar nosaukumu “Kauns­ Krievijai”. Jāpiebilst, ka Adams Mihņiks, pasaulē pazīstams kādreizējais poļu disidents, vēsturnieks un publicists, tiek uzskatīts par visnotaļ pragmatisku, iecietīgu un diskusijām atvērtu cilvēku, kurš savulaik izteicies pret bijušo komunistu vajāšanu un nemīl sabiezināt krāsas. Taču attiecībā uz Putina režīmu viņam nav ilūziju. Visumā Polijas politiķi tās, šķiet, bija “norakuši” jau tad, kad Rīgā vēl pieņēmās spēkā grūti izskaidrojams entuziasms, ko nenomāca ne Krievijas iebrukums Gruzijā, ne Maskavas mūžīgie uzbrēcieni Latvijai par “nacismu”, ne pašā Krievijā vērojamā visu pilsonisko brīvību mērķtiecīga iznīcināšana. Pat ne teorijas par “krievu pasauli” un īpašo “civilizāciju”, kas tika pretnostatīta izkurtējušajiem Rietumiem. Ukrainas teritorijas sagrābšana nozīmēja to, ka Maskava patvarīgi nosaka šīs “civilizācijas” robežas un, kad rodas izdevība, nekautrējas iemērīt sev “krievu zemes”, ko par tādām uzskata. Atkarībā no saviem iekšpolitiskajiem vai ārpolitiskajiem apsvērumiem. Citiem vārdiem, Eiropā atgriežas laiki, kad starptautisko tiesību normas un vienošanās var pārvērsties bezvērtīgos papīros.

Kā rakstījis Mihņiks, “īstā atbilde uz Ukrainas krīzi ir solidaritāte pret Vladimiru Putinu”. Kas, izrādās, ir pat iespējama, kaut sākumā tā vis nelikās un pastāvēja šaubas, kā tai vajadzētu izpausties, zinot, ka militāra iejaukšanās no eiropiešu puses ir izslēgta, bet diplomātija uz Kremli neiedarbojas. Piemērot sankcijas, kuras tikai nupat līdz ar “trešo kārtu” kļuvušas kaut cik nopietnas, neviens nebija ieinteresēts un vismazāk – Eiropas Savienība. Latvijā vieni prasīja stingru rīcību, bet vēlams tā, lai mēs paši pārāk neciestu, otri ieteica labāk turēt muti, bet trešie apgalvoja, ka draudzība ar Krieviju ir svarīgāka par visu. Šlesers stāstīja par Eiropas lielvalstu un Krievijas idilliskajām biznesa attiecībām. Kas tomēr gluži neatbilst patiesībai. Vācija lauza līgumu par militārā poligona celtniecību Krievijā, turklāt Vācijas vicekanclers sociāldemokrāts Zigmārs Gabriels ieteicis atsaukt krievu oligarhiem izsniegtās ieceļošanas vīzas un iesaldēt viņu rēķinus. Jebkurā gadījumā bez Eiropas lielvalstu atbalsta sankcijas nebūtu īstenojamas. Kaut Berlīnē un citur jau aplēš zaudējumus, ko radīs Krievijas pretsoļi. Taču elementārs godaprāts ir nepieciešams pat politikā. Polijas iekšlietu ministra Bartolomeja Senkēviča vārdiem: “Ja iestājas par vērtībām, tad par to vienmēr ir jāmaksā. Mēs maksājam ar āboliem. Labi, ka nemaksājam ar asinīm.”

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.