Sports
Basketbols

Vieglas spēles negaidu. Saruna ar Aneti Jēkabsoni-Žogotu 1

foto – Ieva Čīka/LETA

Pēc sešu gadu pārtraukuma Latvijas sieviešu basketbola izlasē atkal ir atgriezusies Anete Jēkabsone-Žogota, kura kopā ar komandas kapteini Gunti Baško-Melnbārdi un galveno treneri Ainaru Zvirgzdiņu priekšgalā centīsies Latvijas izlasi atgriezt iepriekšējās desmitgades augstumos. Šonedēļ Ungārijā sākas Eiropas čempionāts, kurā tiks dalītas arī olimpiskās kvalifikācijas turnīra ceļazīmes.

2007. gadā Anete tika atzīta par Eiropas labāko basketbolisti, viņas karjeras augstākie lidojuma punkti sakrita ar Latvijas izlases avangardu – ceturtā vieta 2007. gada Eiropas čempionātā, uzvaras olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā Madridē, Pekinas olimpiāde un lieliski iesāktais 2009. gada čempionāts Rīgā. Ceturtdaļfinālā Latvijas izlase palika vien metiena attlumā no uzvaras pār Krieviju, bet atlikušajām cīņām spēks vairs nepietika. Latvija palika bez pasaules čempionāta, bet kā izrādījās pašlaik – valstsvienība sešus gadus bez savas līderes.

– Vai šajā laikā tomēr bija kāda reize, kad varējām cerēt uz tavu dalību izlasē?

– Laikam jau ne. Man patīk saplānotas lietas. Pēc tam bija Amerika, smags savainojums, atkal Amerika. Bija plānoti punkti klubu karjerā. Šovasar atkal ir iespēja spēlēt izlasē un ir tā sajūta –  jā, vajag!

– Vai pēc sešiem gadiem Latvijas izlases ģērbtuvē jūties tāpat?

– Brīžam šķiet, ka te biju pavisam nesen. Basketbols ir tāds pats, treneris Zvirgzdiņš ir tas pats un  arī viņa prasības zināmas. Ieejot ģērbtuvē, man priekšā bija tas pats 10. numurs un arī formas nav daudz mainījušās. Tās ir lieliskas un patīkamas sajūtas. Tomēr komandā ir daudz jaunas meitenes un lielu daļu no viņām es laukumā esmu ieraudzījusi tikai tagad. Foršas, talantīgas meitenes. Viņām visa karjera vēl priekšā. Bija vajadzīgs laiks un tas joprojām trūkst, lai ar visām saspēlētos. Kādreiz izlasē es biju starp jaunajām, tagad ir cita loma. Bet tā komandas uzkurināšana un pamācīšana labāk padodas Guntai. Es tā neprotu – būt iekšā visur. Viņai labi sanāk, tā ka pietiek ar vienu līderi.

– Vai tas basketbols, kuru esat spēlējušas līdz Eiropas čempionātam, bija labs?

– Nē. Varbūt es neesmu īstā, kurai uzdot tādu jautājumu. Esmu maksimāliste un arī dzīvē gribu, lai viss apkārt ir perfekti. Protams, nesanāk un ir kļūdas, bet es cenšos. Pietrūkst laiks. Ar mēnesi ir par maz, lai viss izdotos. Vajadzētu vēl vienu. Taču tādas problēmas droši vien ir arī citās komandās. Mūsu spēle ir kā kardiogramma – augšā, lejā, atkal augšā. Pozitīvi, ka visās pārbaudes spēlēs, arī zaudētajās, bijām līdzvērtīgas pretinieces. Tātad jāpieliek vēl tas mazumiņš un būs uzvaras.



– Vai Eiropas čempionāta starta drudzis ir jūtams?

– Nav vairs tie jaunības gadi, kad iekšā viss vārās. Esmu kļuvusi mierīgāka. Vēl ir ko darīt laukumā, vēl ir lietas ap to. Sajūta, ka brauksim un priekšā būs svarīgas spēles. Bet Ungārijā tas drudzis meitenēm noteikti būs. Bez tā neiztikt un tur mums,pieredzējušajām spēlētājām, jācenšas to visu dabūt mierīgā gultnē.

– Tava loma pēdējās piecas sezonas bijusi savādāka kā izlasē. Esi laukumā gaidījusi bumbu, nevis pati veidojusi spēli.

– Tādēļ arī man vajadzētu vēl vairāk laika līdz Eiropas čempionātam. Man patīk, ka varu spēlēt ar bumbu. Kurai gan nepatīk? Tās sajūtas nav pazudušas un bija tikai jāatsvaidzina. Tas, ka mani segs ciešāk un niknāk, ir tikai papildus izaicinājums. Gribas vēl kaut ko uzvarēt.

– Tu esi divkārtēja Eirolīgas čempione, WNBA čempione.  Ko vēl?

– Mēs taču visi zinām, kāds sporta forums notiks nākamajā vasarā. Arī pasaules čempionātā neesmu spēlējusi.

– Kuri ir Tavas karjeras spilgtākie mirkļi?

– Noteikti Pekinas olimpiāde. Mēs turp tikām un spēlējām ar mūsu pašu spēkiem, par Latvijas zemi. Pērn izcīnītais WNBA čempiones tituls arī bija foršs, bet tā garša mazliet nav tāda. Pirms tam es neticēju, ka tātdu titulu kādreiz dabūšu, bet redz kā sanāca. Lai gan finālā nespēlēju un emocijas bija mazliet savādākas. Pekinas emocijas bija citas. Kā visus sasitām kvalifikācijas turnīrā Madridē! Spēle pārpildītā Arēna Rīga pret Krieviju 2009. gadā. Tas laikam ir vissāpīgākais zaudējums, kurš savijies kopā ar ļoti patīkamām tā laika emocijām kopumā.



– Vai Anete laukumā pa sešiem gadiem ir stipri mainījusies?

– To uzraksti pats, kā esmu mainījusies (smejas). Noteikti. Krustenisko saišu plīsums, pēc kura atveseļošanās ilga deviņus garus mēnešus, ir atstājis iespaidu. Tas viss vēl ir zemapziņā. Ir situācijas, kad laukumā varētu uztaisīt kādu griezienu, bet – labāk nē. Tas automātiski nostrādā. Citādi it kā skrienu, lecu un pašai šķiet, ka viss ir kārtībā.

– Pēc tik smagiem savainojumiem daudzi sportisti vairs nespēj atgriezties iepriekšējā līmenī.

– Psiholoģiski bija ļoti smagi, daudz grūtāk kā fiziski. Neviens tajā nevar palīdzēt, pašam ir jātiek pāri, jāiet uz treniņu un jāstrādā ar vēl lielāku atdevi. Rehabilitācijas periodā Rīgā man ļoti palīdzēja Viktors Lācis, tad Jekaterinburgas fiziskās sagataviotības trenere Juraša, šosezon Kurskā – Ēriks Visockis. Noteikti gribu izcelt laulāto treneru pāri Jekaterinburgā un Fīniksā – Sendinu Brodello un Olafu Langi. Viņi ļoti daudz strādāja pie komandas psiholoģijas un iemācīja daudzas jaunas lietas. Ja man ir iekšā, es gribu spēlēt, bet tur bija jāiemācās – ja jāsēž uz tā rezervistu beņķīsa, tad jāsēž. Tā bija neatsverama skola, fantastisks kolektīvs, pasaules izlases līmeņa komandas biedrenes.

– Vai kolektīvs Latvijas izlasē atšķiras?

– Būtiski nē. Nav jau tā, ka tie līgumi, nauda un konkurence klubos radītu kādu papildus spriedzi ģērbtuvē.  Te, izlasē, meitenes visas ir savējās, sirdij tuvākas.

– Ar Zvirgzdiņu esi strādājusi Latvijas izlasē un savulaik Maskavas “Dinamo”, Mārtiņš Zībarts bija arī Kurskā. Tas palīdz ielēkt izlases sistēmās?

– Neko daudz nepalīdz. Sistēmas ir dažādas. Kurskā es tiešām daudz prasīju Mārtiņam, ko daru nepareizi vai kas jādara savādāk. Zvirgzdiņš ir izcils stratēģis. Esmu pārliecināta, ka to visu izpildot, rezultāts neizpaliks.

– Uz kādu rezultātu Ungārijā var cerēt Latvijas izlase?

– Uzvarēt spēli pēc spēles un iet solīti pa solītim. Es patiešām pašlaik ne par ko vairāk kā izkļūšanu no pirmās grupas nedomāju. Lai nebūtu pēc nedēļas jābrauc mājās. Paveiksim šo, skatīsimies tālāk. Komandu līmenis ir izlīdzinājies. Varbūt mazliet priekšā ir Francija un Spānija, pārbaudes spēlēs labi izskatījās Serbija. Bet arī tās ir komandas, ar kurām var cīnīties. Šis ir ļoti neprognozējams čempionāts.



– Vai starp pirmā posma pretiniecēm kādas ir īpaši principiālas?

– Nav. Izņemot Lielbritānijas izlasi, man labas paziņas ir visās komandās. Nupat Čehijā satiku Turcijas izlases saspēles vadītāju Albenu, kopā uzvanījām vienai no Serbijas izlases līderēm Milovanovičai. Par basketbolu gan nerunājām, tā mums katru dienu jau tā ir daudz. Jā, varbūt serbietes ir tādas principiālākas, viņas ir ļoti augstās domās par sevi. Tas ir labi, tā sportā jābūt. Tomēr gribas mazliet tos radziņus aplauzt jau pašā sākumā.

– Smaga grupa un sliktas kalendārs, vai ne tā?

– Gan viens, gan otrs. Es to nespēju saprast, kāpēc parasti mums iekrīt tie sliktākie varianti, bet no otras puses – jāizkļūst no grupas un varbūt tad būs vieglāk. Lai gan… Būs baigi grūti. Tas ir skaidrs, ka nebūs neviena viegla spēle. Un būs kāda diena, kad spēle neies. Lai gan pārbaudes turnīrā Čehijā pierādījām, ka varam uzvarēt arī ar neglītu spēli.

– Vai ir recepte, ko darīt dienā, kad tā spēle neiet?

– Būs jāatrod veids, kā to mainīt, kā nospēlēt savādāk. Treneri daudz gaida no mums, līderēm. Šī būs tā reize, kad nevarēs stāvēt malā un gaidīt, ka tā cita izdarīs tavā vietā.

– Kas būs tavi lielākie līdzjutēji?

– Vīrs Edgars. Viņš skatās visas manas spēlēs un tās arī pārrunājām. Vecmāmiņa, ģimene. Ungārijā gan viņi nebūs klāt. Tā ir labāk, lai man nav jāuztraucas, vai viņiem viss kārtībā, kur dzīvo un vai bijuši vakariņās. Viņi zina, ka spēles dienā man nevar zvanīt, bet vakarā es viņiem pati aizsūtīšu īsziņu vai piezvanīšu. Vai nākamajā rītā, ja spēle nav īsti izdevusies. Gaidu līdzjutējus arī tribīnēs. To siltumu sirdī, kad sadzirdi – Latvija, Latvija – nemaz nevar vārdiem aprakstīt.

– Vai tev pašai ir kāds talismans vai rituāls, ko ikreiz centies ievērot?

– Jā, bet tas lai paliek pie manis. Tas ir saistīts ar ticīgām un svētām lietām. Man vienmēr līdzi ir bībele un ikreiz cenšos noskaņot sevi cerīgi un ticīgi.

LA.lv