Latvijā
Vēsture

Maksis Lazersons paredzēja Latvijas okupāciju 19


Makša Lazersona pase. 1921. gads.
Makša Lazersona pase. 1921. gads.
Foto no Latvijas Nacionālā arhīva krājuma un grāmatām “Saglabāt sudrabā”, “Latvijas PSR vēsture” un albuma “Padomju Latvija”

Latvijas Republikā starpkaru periodā vienu no lielākajām nacionālajām minoritātēm veidoja ebreji, kuri Latvijas teritorijā dzīvoja jau kopš 16. – 17. gadsimta. Līdz 1934. gadam visas Latvijas nacionālās grupas ne tikai aktīvi attīstīja izglītības, sabiedrisko un kultūras darbību, bet arī piedalījās valsts politiskajā dzīvē, turklāt ebreji un vācieši šajā ziņā bija visaktīvākie, pateicoties augstajam izglītības līmenim, kā arī vēsturiskajām tradīcijām. Attiecības starp minoritātēm un pamatnāciju bija samērā labas, kaut arī pastāvēja visām Centrāleiropas un Austrumeiropas zemēm raksturīgais nacionālisma, ksenofobijas, kā arī minoritāšu lomā nokļuvušo lielo tautu grupu neapmierinātības izpausmes. Tomēr kopumā ļoti ievērojama Latvijas minoritāšu pārstāvju daļa valsts iznīcināšanas laikā 1940. gadā bija Latvijas patrioti un, nezaudējot savu nacionālo pašapziņu, viennozīmīgi asociēja sevi gan ar savu tautu, gan Latvijas valsti. Un tādi ievērojamā skaitā bija arī ebreju vidū, turklāt starp viņiem bija vairāki, kuri iepriekš nonākuši zināmā konfliktā ar Latvijas valsts iekārtu un nacionāli radikāli noskaņoto sabiedrības daļu.

Viens no ievērojamākajiem Latvijas ebreju politiskajiem darbiniekiem parlamentārisma posmā, kā arī ievērojams starptautiskās ebreju kustības dalībnieks Eiropā un visā pasaulē bija Maksis Lazersons. Viņam 1940. gadā bija drosme, prāts un iespēja pirmajam un vienīgajam atklāti brīdināt par Padomju Savienības iecerēto Baltijas valstu okupāciju (turklāt viņš to izdarīja ne vietējā, bet daudz plašākā mērogā). Šodien mēs to esam pilnībā aizmirsuši.

Makša Lazersona dzīves gājums

Maksis Lazersons dzimis 1887. gada 1. februārī Jelgavā tirgotāja Zusmana Lazersona ģimenē. 1905. gadā absolvējis Jelgavas reālskolu, 1906. gadā uzsācis studijas Pēterburgas universitātes Juridiskajā fakultātē un pabeidzis tās 1910. gadā. No 1911. gada strādājis par advokāta palīgu Harkovā, bijis arī Harkovas ielu dzelzceļu sabiedrības un Doņeckas kalnrūpniecības sabiedrības “Produgoļ” juriskonsulta palīgs. 1916. gada februārī ievēlēts par asistentu Petrogradas Psihoneiroloģiskajā institūtā, bet oktobrī – par privātdocentu Pēterburgas universitātē. 1917. gadā bijis Krievijas Iekšlietu ministrijas Mazākuma tautību departamenta vicedirektors (šajā laikā M. Lazersona vadībā tajā tika veiktas iestrādes arī autonomijas piešķiršanai Igaunijai un Latvijai). Piedalījies Viskrievijas ebreju kongresa sasaukšanā. 1920. gada janvārī ievēlēts par tiesu teorijas profesoru Petrogradas Tautsaimniecības institūtā, taču tajā pašā gadā atgriezās Latvijā.

No 1922. līdz 1931. gadam bijia 1. – 3. Saeimas deputāts no ebreju cionistu sociālistu sarakstiem. Darbojies parlamentā kā Publisko tiesību komisijas sekretārs un Redakcijas komisijas loceklis, turklāt M. Lazersons bijis viens no aktīvākajiem Saeimā notikušo diskusiju un vispār valsts politisko un sabiedrisko norišu dalībniekiem. No 1924. gada — zvērināta advokāta Pētera Berģa palīgs Rīgā. 1925., 1928. un 1931. gadā ievēlēts Rīgas pilsētas domē no partijas “Ceire Cion” saraksta. 1932. gada jūnijā – decembrī bijis Rīgas apgabaltiesas zvērināts advokāts. Lasījis lekcijas Rīgas Komerczinātņu institūtā (vecākais docents, profesors), Ebreju pedagoģiskajā institūtā un Krievu universitātes zināšanu institūta kursos. Partijas “Ceire Cion” centrālās komitejas loceklis, no 1931. gada Cionistu sociālistu partijas centrālās komitejas loceklis, ebreju kultūras biedrības “Tarbut” valdes loceklis. Darbojies vadošos amatos Ebreju nacionālajā fondā (centrālās komitejas loceklis), kultūras biedrībā “Hehim Nehman Bjalika” (priekšsēdētāja biedrs), cionistu organizācijā “Keren Haseod”, ebreju emigrantu biedrībā “Gicim” (valdes loceklis), biedrībā “Kerekajemet Leizrael” (valdes sekretārs), biedrībā “Keren Lajeser” (valdes loceklis). Tāpat bijis arī Žīdu juristu biedrības biedrs, Krievu juridiskās biedrības valdes locekļa kandidāts, žurnāla “Zakon i sud” redkolēģijas loceklis. Darbojies Tautu Savienības Minoritāšu komisijā. Ļoti daudzi M. Lazersona raksti latviešu valodā tikuši publicēti juridiskajos žurnālos. Arī ievērojams starptautiska mēroga starptautisko tiesību un konstitucionālo jautājumu speciālists, daudzu Krievijā, Vācijā, Latvijā, ASV u. c. publicētu zinātnisku grāmatu autors.

1934. gada 24. maijā pēc autoritārā valsts apvērsuma apcietināts un ievietots Liepājas koncentrācijas nometnē. Atbrīvots 1934. gada oktobra beigās un novembrī bez policijas atļaujas izceļojis uz Palestīnu (1939. gadā izslēgts no Latvijas pilsonības kā pārgājis Palestīnas pilsonībā). Dzīvojis Telavivā, viens no Augstākās tieslietu un ekonomikas skolas dibinātājiem. 1938. gadā pārcēlies uz ASV, docētājs Kolumbijas universitātē. No 1946. gada asociētais profesors. Bijis arī Ebreju jautājumu institūta pētnieks Ņujorkā un savos pētījumos atzinīgi novērtējis Latvijā līdz 1934. gadam pastāvošos nacionālo minoritāšu darbības apstākļus. Miris 1951. gadā Ņujorkā, ASV, turklāt viņa nāvi ievēroja arī trimdas latviešu prese, atzinīgi novērtējot M. Lazersona darbību.

Makša Lazersona 1919. gadā dzimušais dēls Eliezers Lazersons sarunā ar Ievu un Juri Vateriem Izraēlā 1998. gadā uzsvēra, ar kādu cieņu vienmēr ģimenē izturējušies pret dzimteni – Latvijas valsti, un ar lepnumu pieminēja tēva aktīvo darbību Latvijas politiskās dzīves traģiskajos pagrieziena punktos. Arī daudzas piemiņas lietas Eliezera Lazersona dzīvoklī atgādināja par Latviju. Simbolisks bija sarunas nobeigums, ko I. un J. Vateri atspoguļo šādi: “Eliezers Lazersons runājot nemanot pārgāja no ivrita uz latviešu valodu, emocionālā pacēlumā viņš nospēlē uz vecām Rīgas klavierēm latviešu tautasdziesmu. “Nē, tas vēl nav viss,” viņš saka un noliek mūsu priekšā nodzeltējušu dokumentu – sava tēva Makša Lazersona Latvijas Saeimas deputāta apliecību – numurs 999.”

Taču dzimtenei traģiskajās dienās Otrā pasaules kara sākumā M. Lazersons norises vēroja no malas. 1939. gada rudenī ar Vācijas un Padomju Savienības iebrukumu Polijā bija sācies Otrais pasaules karš. Drīz pēc tam Baltijas valstis bija spiestas parakstīt “savstarpējās palīdzības” līgumus ar Padomju Savienību, kas paredzēja lielu šīs valsts karaspēka garnizonu izvietošanu Igaunijā, Latvijā un Lietuvā. Somija ultimātam nepakļāvās un novembrī PSRS spēki iebruka šajā valstī, sākot t. s. Ziemas karu (decembrī Padomju Savienība šīs agresijas dēļ tika izslēgta no Tautu Savienības). Nesaņemot aktīvu palīdzību no ārienes, Somijai ar milzīgām grūtībām izdevās nosargāt savu neatkarību, un 1940. gada martā tika noslēgts miers (Somija zaudēja ievērojamas teritorijas, taču saglabāja neatkarību). Baltijas valstis Somijas cīņā bija spiestas tikai noraudzīties, tautām, sabiedrībai un politiķiem cerot, ka, noslēdzot līgumus par bāzēm, ir izdevies izvairīties no Somijas likteņa… Pēc diviem mēnešiem cerības sabruka.

1940. gada martā ASV laikrakstā “The Living Age” ar nosaukumu “Krievijas mērķi Baltijā” tika publicētas M. Lazersona pārdomas par notiekošo Baltijas jūras reģionā. Tās atspoguļo autora spēju analizēt un prognozēt starptautiskās norises, cita starpā būtībā pilnīgi precīzi paredzot un skaļi pasakot to, ka pēc uzvaras pār Somiju PSRS vērsīsies pret Baltijas valstīm.

Fragmenti no raksta “Krievijas mērķi Baltijā”

Raksta titulteikums.

Pēc Somijas padomju armijas var okupēt Lietuvu, Igauniju un Latviju.

***

Var droši uzskatīt, ka gadījumā, ja Somija turpinās cīnīties viena pati, bez kaimiņu un citu valstu atbalsta, sarkanā armija iekaros nelielo valsti.

Ja tas notiks, nākamais PSRS solis būs Lietuvas, Igaunijas un Latvijas, kurās Padomju Savienība tagad ir izveidojusi jūras kara flotes bāzes, sovjetizācija vai pat okupācija. Okupāciju būs samērā viegli realizēt, jo Baltijas valstis vienmēr bijušas cieši saistītas ar Krieviju ar Daugavas kuģošanas ceļu, kas ietek Rīgas jūras līcī, kā arī trim galvenajiem dzelzceļiem. Šie dzelzceļi tika būvēti caru valdīšanas laikā, un tie savieno Rīgas, Liepājas un Ventspils ostas ar Ukrainu, Centrālo Krieviju un Volgu.

Vēl vairāk okupāciju atvieglos spēcīgās saimnieciskās, kulturālās un tehniskās saites, kas vienmēr pastāvējušas starp Baltijas valstīm un Krieviju. Šīs saites vienmēr bijušas stiprākas nekā tās, kas jebkad pastāvējušas starp Krieviju un Somiju.

Pagaidām Baltijas valstis var būt drošas par savu neatkarību par spīti kara flotes bāzēm un padomju garnizonu klātbūtnei viņu zemē, jo iebrukuma laikā Somijā Padomju Krievija vēlas demonstrēt savu uzticību tautu pašnoteikšanās principam (šis ir mazāk pretrunīgs, nekā izklausās, jo, pēc krievu uzskata, vienīgā likumīgā somu valdība ir tā, kuru Kremlis ir izveidojis Terioki, tā saucamās Tautas demokrātiskās republikas valdība). Var droši apgalvot, ka tikmēr, kamēr Padomju Krievijai tiek ļauts vienai cīnīties ar Somiju un sabiedrotie to netraucē, viņas stāvoklis Baltijā turpinās ievērojami nostiprināties.

Cīņa starp Somiju un Padomju Savienību ir cīņa starp nevienādiem spēkiem. Neliela nācija ar simtiem gadu ilgu politisko un parlamentāro vēsturi, maza valsts, kur pastāv vispārēja lasītprasme un augsta amatu prasme, cīnās ar pasaules lielvaru, kur lasīšanas un amatu prasme bija fiktīvā sociālisma izgudrojums 1918. gada konstitūcijā. Ir acīmredzami, ka nav tik vienkārši tikt galā ar Somiju, kā tas bija ar Poliju. Taču Padomju Krievijas uzbrukums tās mazajam ziemeļu kaimiņam ir tikai gadījums, un, sabiedrotajiem neiejaucoties, nav šaubu, ka krievu masu pārspēks galu galā satrieks somu spēkus neatkarīgi no tā, cik kvalitatīvi šie spēki būtu. Somija kā izolēta politiska vienība nespēj noturēt krievu ordas ilgstoši un tiks satriekta, kad tas minētais sāks izpausties.

Boļševisma divdesmit varas gadu laikā Padomju Krievija, protams, pacēla tehniskās izglītības līmeni: tā attīstīja savu rūpniecību un izplatīja lasītprasmi. Krievu karavīrs šodien vairāk izglītots nekā viņa cariskās Krievijas priekšgājējs. Taču Krievijas armijas komandieriem trūkst atbilstošas apmācības un tradīciju. Militārajās akadēmijās apmācītie virsnieki tika nogalināti Krievijas padomju revolūcijas un sekojošo tīrīšanu laikā. Un pat gadījumā, ja krievu armijas pašreizējais tehniskais stāvoklis ir augstāks nekā cara laikos, krievu karavīru nevar salīdzināt ar ilgstoši civilizēto somu kā cīnītāju. Pašreiz ir skaidri redzams, ka somi ir nesalīdzināmi labāki karavīri par krieviem ne tikai vienādā skaitā, bet pat proporcijā 1:4 vai 1:5. Tomēr pašreizējā nesamērība 1 pret 45 acīmredzami padara situāciju bezcerīgu. Jo ir jāatceras, ka Somijas iedzīvotāju skaits ir 4 000 000, bet Padomju Krievijai ir 180 000 000.

Taču pat tad, ja padomju ceļa rullis satrieks Somiju, Krievija zaudēs ievērojamu militārā prestiža daļu, jo tā jau ir nodemonstrējusi, ka nespēj viegli sakaut pat nelielu, bet modernu, tehniski labi apgādātu Eiropas valsti.

Tomēr pastāv situācijas morālā puse. Somi aizstāv savu zemi; krievi cīnās svešā zemē. Padomju karavīrs ir padomju doktrīnas iespaidā un saskaņā ar to viņš cīnās ar “buržuāziskajiem” baltajiem somiem, taču viņam trūkst pamatsajūtas, ka viņš aizstāv savu zemi, un viņa sirds nedeg par pašreizējo cīņu.

Krievu karavīrs lielākoties ir zemnieku izcelsmes. Viņa šķirai tika atņemtas īpašuma tiesības, un tā padarīta par kolhozu strādniekiem. [..] Pašlaik, šajā karā daži karavīri ievēro atšķirību apgādē, pārtikā un apģērbā starp sevi un somu cīnītājiem. Viņi nonāk pie secinājuma, ka tiem ticis melots par to, kādai jābūt “buržuāziskai” armijai. Visi šie fakti kopā ņemti nevar pārvērst krievu karavīru cīnītājā par tēvzemi, kuru neapdraud ienaidnieks.

Krievijas satiksmes ceļi – dzelzceļi un šosejas – ir parādījuši savu neatbilstību jau tagad, kad tā karo ar vienu nelielu valsti un kopā ar to ir spiesta apgādāt savu sabiedroto – nacistisko Vāciju – ar naftu un citiem produktiem. Atliek vieta spekulācijām, ja pavasarī izveidosies jauna fronte Rumānijā vai Kaukāzā jeb abās vietās kopā. Jau tagad lielajās Krievijas pilsētās parādās rindas. [..]

Cariskajai Krievijai ienaidnieks bija Vācija, kas bloķēja tās ostas Somijas un Rīgas jūras līčos. Bet jaunās attiecības starp Krieviju un Vāciju ir pilnībā mainījušas visu Baltijas fronti. Tagad tās ir sadarbības partneri cīņā par varu Baltijas jūrā. Vācija ir atļāvusi Krievijai atgūt savu vēsturisko pozīciju Baltijā, par kuru abas ir cīnījušās simtiem gadu. Kara flotes bāzu izveidošana Liepājā, Ventspilī, Rīgā, Tallinā, Sāremā un Dago salā, kā arī vācu iedzīvotāju evakuācija no Baltijas valstīm bija nosacījumi Krievijas pozīcijas nostiprināšanai Baltijā. Jāpieņem, ka Krievija atmaksās Vācijai, dodot tai daļu no laupījuma pie Baltijas jūras, kā arī brīvu pieeju kuģu maršrutiem un ceļiem no Baltijas jūras uz Atlantijas okeānu. Uzvara pār Somiju tādējādi nozīmē izmaiņu spēku līdzsvarā starptautiskajās attiecībās, Skandināvijas valstu stāvoklī pie Baltijas jūras un līdz ar to – arī pie Atlantijas okeāna, tās kļūs par svešas gribas izpildītājām.

Padomju Krievija, uzvarējusi Somiju, ne tikai būs saimnieks Baltijas jūrā no Klaipēdas līdz Torneo, bet saimnieks arī ledusbrīvajām ostām Ziemeļu Ledus okeānā, ieskaitot Murmansku un Petsamo, pat tai neokupējot Narviku un citas Norvēģijas ostas, kas atrodas tieši pie Atlantijas okeāna krasta. Padomju Savienības vājo punktu, trūkumus kara flotes personālā aizpildīs Vācija. Vācija neapšaubāmi nodos Krievijas rīcībā savu lielo, labi apmācīto kara flotes personālu, kas pašlaik nevar izpausties nelielajā Vācijas flotē, jo Reiham vispirms nepieciešami zemūdeņu speciālisti. Tādā veidā Krievijas uzvara Baltijā un divos okeānos nozīmēs netiešu Vācijas uzvaru. Baltijas valstis un Somija patiešām atrodas pasaules notikumu centrā, kaut arī pirmajā acu uzmetienā tās šķiet tālu no galvenajiem jūras un sauszemes ceļiem.

Mūsdienu Anglija, jūras valdniece, nevar atļauties pieļaut spēcīgas Krievijas–Vācijas savienības izveidi Baltijas jūrā, Baltajā jūrā un arktisko ūdeņu rietumu daļā, kur tie saplūst ar Atlantijas okeāna ūdeņiem. Tādas savienības izveidošana nozīmētu apmēram gadsimtu pastāvošās triju svarīgāko lielvaru – Anglijas, Krievijas un Vācijas – ģeopolitiskā iespaida izjaukšanu. Lai saglabātu šo spēku līdzsvaru, Anglijai ir jāsargā tās “dzīvības līnija” ar visiem tās rīcībā esošajiem līdzekļiem. Un, kā tas bieži noticis Anglijas vēsturē, tās starptautiskās intereses, pateicoties tās sekmīgajai darbībai, sakrīt ar tās interesēm aizsargāt demokrātiskās valstis un mazākās tautas.

Saistītie raksti

Drāma, kas mūsu priekšā norisinās, parāda, ka demokrātiskie sabiedrotie nav ierobežoti vienīgi ar darbību Rietumu frontē. [..]

Galerijas nosaukums
LA.lv