Mobilā versija
Brīdinājums +1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
3. decembris, 2012
Drukāt

Makšķerēšana privātajos ūdeņos (1)

Foto-Valdis SemjonovsFoto-Valdis Semjonovs

Lūdzu, izskaidrojiet makšķerēšanas 2009. gada MK noteikumu 9. punktu, kurā teikts: “Makšķerniekam makšķerējot ir tiesības bez maksas izmantot dabisko tauvas joslu gar privāto ūdeņu krastiem”! Līdz ar šo punktu visi privātie ūdeņi tiek pārveidoti publiskajos (nacionalizēti).

 

Iegādājoties īpašumus ar privātajiem ūdeņiem, par katru kvadrātmetru ir samaksāts, tāpat par katru šo ūdeņu kvadrātmetru ir īpašuma nodoklis. Īpašniekam zūd jebkāda motivācija kopt šos ūdeņus, atjaunināt zivju, vēžu populāciju, ierīkot nārsta vietas, tīrīt upi un piekrasti. Civillikuma 1113. pants savukārt paredz, ka zvejas tiesības pieder īpašniekam! Pat dīķī, ja tas nav reģistrēts kā zivju audzētava, nevar aizliegt svešām personām makšķerēt. Varot pie dīķa pielikt uzrakstu, ka makšķerēt aizliegts, varbūt ievērošot, bet tāds uzraksts jau pēc dažām dienām ir pazudis.

Civillikuma “Ūdeņu lietošanas tiesību ierobežojumu” 1103. punkts nosaka, ka publisko ūdeņu sarakstu var grozīt vienīgi likumdošanas ceļā. Ja privātos ūdeņus ieskaita publiskos vai atsavina īpašuma daļu un kādam nodara zaudējumus, tad personai pienākas samērīga atlīdzība no valsts. Uzskatu, ka privāto ūdeņu (izņemot ezerus) īpašniekiem tiek nodarīti šādi zaudējumi: 1) samaksa par īpašumu; 2) nodoklis par īpašumu, ko nevar izmantot, jo to izmanto svešas personas; 3) ieguldītie līdzekļi – ielaistie zivju mazuļi, upes tīrīšana, krasta nostiprināšana.

Reinholds Karlovs Sējas novadā

 

Skaidrojumu lūdzām Zemkopības ministrijas Zivsaimniecības departamenta direktora vietniekam Ričardam Derkačam. Viņš atgādina, ka Civillikuma 1102. – 1127. pantā ir noteikti ūdeņu lietošanas tiesību aprobežojumi. Pie publiskajiem ūdeņiem pieder jūras piekrastes josla, kā arī Civillikuma 1. pielikumā uzskaitītie ezeri un upes. Visi pārējie ūdeņi ir privāti. Jūras piekraste pieder valstij līdz tai vietai, kuru sasniedz jūras augstākās bangas. Ūdens ikdienišķa lietošana jebkuram cilvēkam brīvi atļauta publiskās upēs, ciktāl ar to nekaitē sabiedrībai un neaizskar zemes īpašnieka tiesības (1110. pants).

Zvejniecības likuma 1. pantā tauvas josla ir definēta kā sauszemes josla gar ūdeņu krastu, kas paredzēta ar zveju vai kuģošanu saistītām darbībām un kājāmgājējiem. Pie zvejas pieder pašpatēriņa zveja un komerciālā zveja, kā arī amatierzveja – makšķerēšana un zemūdens medības.

Tiesības, ko paredz tauvas josla, ir aprakstītas Zvejniecības likuma 9. pantā. Tauvas josla nav jānosaka vienīgi tad, ja privātie ūdeņi visā to platībā un tiem piegulošā sauszemes daļa pieder vienam īpašniekam un zvejas tiesības šajos ūdeņos nepieder valstij.

Tauvas joslu bez saskaņošanas ar zemes īpašnieku var izmantot, lai pastaigātos gar ūdeņu krastiem, zivju resursu un ūdeņu uzraudzībai un izpētei, robežapsardzībai, vides aizsardzības, ugunsdrošības un glābšanas pasākumu veikšanai. 

 

Pēc saskaņošanas ar zemes īpašnieku tauvas joslā ir atļauta laivu un kuģu piestāšana, to izkraušana un pagaidu uzglabāšana, laivu un kuģu pārziemošana, būve un remonts; zvejnieku apmetņu ierīkošana, atpūta, zvejas rīku žāvēšana un citas ar zveju saistītas darbības; ūdenstūristu apmetņu ierīkošana. Šīs darbības drīkst veikt, ievērojot vides aizsardzības normas, bet pie valsts robežas ūdenstilpēm – arī valsts robežas režīma prasības.

 

Parasti zemes robežu plānā tauvas josla īpašniekam ir noteikta kā lietošanas tiesību ierobežojums – viņš nedrīkst šajās robežās traucēt gājēju pārvietošanos, kā arī uzlikt žogu vai citus šķēršļus. Aizsargjoslu likuma 36. panta 3. daļas 2. punktā noteikts, ka zemes īpašniekiem krasta kāpu aizsargjoslā un pludmalē aizliegts norobežot ar žogiem pieeju jūrai, kā arī traucēt kājāmgājēju brīvu pārvietošanos un atrašanos pludmalē un tauvas joslā. Tas pats attiecas arī uz tauvas joslu gar upju un ezeru krastiem.

Saskaņā ar Civillikuma 1113. punktu zvejas tiesības pieder katram sava īpašuma robežās. Zvejniecības likuma 6. panta ceturtā daļa nosaka, ka zvejas tiesības privātos ūdeņos (izņemot Civillikuma 2. un 3. pielikumā minētos) pieder ūdeņu īpašniekam. Zvejas tiesību izmantošanas kārtību privātos ūdeņos paredz Ministru kabineta “Noteikumi par zvejas tiesību izmantošanu privātajos ūdeņos”.

Zvejniecības likuma 10. panta pirmajā daļā savukārt noteikts, ka katram Latvijas Republikas iedzīvotājam ir tiesības nodarboties ar amatierzveju – makšķerēšanu (t.sk. zemūdens medībām) visos Latvijas Republikas ūdeņos, ja tajos kāds no amatierzvejas veidiem nav aizliegts, izņemot ezerus, kuri ir privātā īpašumā vai atrodas viena īpašnieka zemes gabala robežās un kuros zvejas tiesības nepieder valstij. Pie šādiem ūdeņiem ir jābūt attiecīgai norādei.

Ministru kabineta “Makšķerēšanas noteikumu” 4. punktā noteikts, ka privātā ezerā, kur zvejas tiesības nepieder valstij, ezera īpašnieks makšķerēšanas tiesības var izmantot pats vai atļaut tās izmantot arī citām fiziskām vai juridiskām personām, ievērojot attiecīgos normatīvos aktus. Šo noteikumu 9. punkts paredz arī makšķerniekam tiesības bez maksas izmantot dabisko tauvas joslu: gar jūras piekrasti – 20 metru, gar privāto ūdeņu krastiem – 4 metru, gar pārējo ūdeņu krastiem – 10 metru posmā.

 

Tātad privātajās upēs, kurām to garuma dēļ parasti ir ļoti daudz īpašnieku, Latvijas iedzīvotājiem un arī ārzemniekiem makšķerēšana ir atļauta. Šādu atkāpi no īpašnieka vienpusējām tiesībām pieļauj Civillikuma 1113. pants, kā arī paredz Zvejniecības likums.

 

Šī norma ir saistīta ar zivju krājumu pastāvīgu pārvietošanos upēs, privāto upju tiešu saistību ar publiskām ūdenstilpēm, zivju krājumu aizsardzības un regulēšanas nepieciešamību un citiem faktoriem.

Vienīgie ierobežojošie nosacījumi makšķerēšanai privātajās upēs ir “Makšķerēšanas noteikumu” aizliegumi, kā arī 4 metru tauvas joslas limits, taču šajos gadījumos visdrīzāk nepieciešama arī makšķernieka un zemes īpašnieka savstarpējā sapratne.

Pavisam citādi principi darbojas privātajos ezeros. Vienkāršākais šāda īpašuma veids ir viena īpašnieka ezers, kas atrodas tikai viena īpašnieka zemes robežās. Tad zvejas un makšķerēšanas iespēju izmantošanu attiecīgo noteikumu un limitu robežās regulē tikai pats īpašnieks. Pat tauvas josla ap šādu privāto ezeru nav jānosaka, jo to izmanto tikai viens īpašnieks vai arī tā atļauju saņēmusī persona.

Ja Reinholdam Karlovam pēc šīs atbildes rodas vēl kādi jautājumi, viņu aicina sazināties ar Zivsaimniecības departamentu pa tālr. 67027415.

 

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Vismuļķigākā situācijā atrodas privāta ezera īpašnieks. Viņš maksā par ezera ha platību, tikpat cik par savu zemi,bet izmantot to var gandrīz jebkurš.Tad kāpēc jāmaksā zemes nodoklis īpašniekam vienam pa
    šam un kāds labums no tāda ezera, ja vēl īpašnieks pats tur pat nezvejo?

Draugiem Facebook Twitter Google+