Mobilā versija
-0.3°C
Meta, Sniedze
Piektdiena, 2. decembris, 2016
13. jūnijs, 2013
Drukāt

Makšķernieki jūrā dodas ar gumijas laiviņām, jūras laivām un kuterīšiem

Foto - Dainis PūgaFoto - Dainis Pūga

Vairs tikai neliels pulciņš ļaužu nodarbojas ar vēl nesenā pagātnē tik populāro zvejniecību, bet makšķerēšana jūrā kļūst populārāka ar katru gadu. Makšķernieki jūrā dodas gan ar savām gumijas laiviņām, gan jūras laivām un kuterīšiem, gan arī ar modernām jahtām, kam aizmugurē divi jaudīgi “Mercury” dzinēji vairs nav nekāds retums.

 

Protams, lai dotos jūrā nelielā laiviņā kaut vai tikai pavisam netālu no krasta, cītīgi jāpēta laika ziņas, jāzina, no kuras puses pūtīs vējš, un galvenais – jāsaprot, cik droša ir laiva, jo jūra mainās ne pa dienām, bet pa stundām un minūtēm.

Stāsta Roberts Baklāns: “Tāds īsts copmanis jau nemaz neesmu, draugs to māku ierādīja, tad nu sastādu viņam kompāniju copes braucienos un pie viena pieturos arī pie kāta. Zivis man garšo, un uzskatu, ka ne vienmēr var zināt, kādu preci nopērkam tirgū vai veikalā, un paša ķertai un kūpinātai zivītei ir pavisam cits smeķis. Man Pāvilostā dzīvo radi, tad nu pāris reižu gadā atskrienu no Rīgas un ejam jūrā noķert kādu našķi.

Visinteresantākā cope noteikti ir pavasarī, kad pie krasta pienāk vēja zivis vai vējenes, kā tās dēvē copmaņu aprindās. Daudzi šīs zivis ķer ar spiningiem par ēsmu izmantojot slaidu šūpiņu, kam galā ķēdītē ass trīsžuburu āķis. Kāpēc ķēdītē? Tāpēc, ka šai sportiskajai zivtelei garš knābis un, lai tā ēsmu varētu labāk ierīt, āķim jābūt piestiprinātam nelielu gabaliņu aiz vizuļa.

Man gan pašam šo zivteli labāk patīk tvarstīt ar makšķeri, kur auklai galā āķis ar pagaru kājiņu un uz tā kārdinoša, svaiga garnele. Auklu izmantoju pīto, uz tās atdure slīdošajam pludiņam, auklas galā griezulītis, pie tā stiprinu pavadiņu.

Pavadiņa arī jālieto pītā, vējenei ir zobi kā dzelzs zāģītim, monofilo ātri vien sagrauž. Pavadiņu gan lieku tievāku nekā pamatauklu, ja gadās aiz kaut kā aizķert āķi, nav jāzaudē visa sistēma. Svins 15 – 20 gramu smags, atbilstošas celtspējas pluds ar pagaru antenu un sarkanu bumbulīti galā, lai labi var redzēt viļņos. Reizi pa reizei izmantoju arī fīderi. To lietoju bez fīdera cilpas, pamatauklas galā piesienu apmēram 70 centimetru garu pavadiņu, svins 20 – 
30 grami. Pārlieku fīderi pār bortu, ieregulēju dziļumu tā, lai svins gandrīz skar grunti. Fīdera spice copi parāda perfekti. Šeit par ēsmu izmantoju to pašu garneli, slieku pušķīti vai naktstārpu. Iepriekšējā izbraucienā šādā veidā tiku pie ļoti skaista asara.

Maniem Pāvilostas radiniekiem ir tīklu likšanas licence, bet bieži vien pavasarī gadās tā, ka ar makšķeri savelkam vairāk nekā ar tīklu. Ir bijis arī tā, ka zivis piedāvāto ēsmu neņem, un visas cerības uz žāvētu jūras našķi paliek tīkla ziņā. Velkam tīklu, bet tas tukšs, tātad zivis nekustas vai aizdevušās uz citām barošanās vietām. Patīk laivā šūpoties viļņos, vērot vējeņu dejas ap laivu un gaidīt brīdi, kad pludiņš pazudīs dzelmē. Piecirsta vējene, lai gan izmēros neliela, pretojas vareni. Pievilkta pie laivas, tā riņķo ap to, cenzdamās norauties, un bieži vien tas arī izdodas. Lai nezaudētu zivi, lietoju smalka vijuma uztveramo tīkliņu.

Vēl man ļoti patīk tas, ka nekad nevar zināt, kas pieķersies. Bieži vien garneli vai naktstārpu iekāro butes, jūras bullīši un lucīši, var trāpīties arī kāds lasēns vai taimiņš. Atceros gadījumu, kad biju laivā kopā ar draugiem. Labi ķērās vējenes, bet tad vienam no mums āķis aiz kaut kā aizķērās. Kāts saliecās lokā, draugs noteica, ka laikam nāksies zaudēt auklu. Āķis kaut kādā veidā tomēr atkabinājās, bet nākamajā metienā atkal aiz kaut kā aizķērās. Kāts gredzenā un aukla dzied vējā, bet tad pamanījām, ka lēnām, bet neatlaidīgi aukla tinas ārā. Noņēmāmies no enkura un sekojām spēkonim, bijām jau pavisam netālu, kad nogriezās ūdens, kaut kas nozibēja un gaisā uzšāvās tukšs āķis. Nospriedām, ka ēsmu, iespējams, iekārojusi akmens-bute vai āte, kas šajā laikā uzturas tuvu krastam un sasniedz ievērojamus izmērus. Radinieks Zintis, laivas īpašnieks un kapteinis, atcerējās, ka pirms daudziem gadiem ar makšķeri noķertā septiņkilogramīgā āte bijusi žiguļa motora pārsega lielumā.
Veja_zivs2_Puuga_12

Zivju ķeršana ir viena lieta, bet to pagatavošana pavisam kas cits, un te nu savu vārdu saka pāvilostnieki Zintis un Jānis, kuru uzraudzītās žāvētavas dūmos jūras veltes pārvēršas zeltainos, kārdinoši smaržojošos gardumos. Tad nu, protams, talkā tiek aicināts arī netālu darinātais “užavnieks”, vakars pieķer klāt pusi no nakts, un zvejniekstāsti top arvien interesantāki un aizraujošāki.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+