Mobilā versija
+5.9°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
17. jūlijs, 2015
Drukāt

Māksla ir visur. Saruna ar mākslinieku Juri Dimiteru (3)

Foto - LETAFoto - LETA
Uzziņai:

Juris Dimiters, scenogrāfs, gleznotājs, plakātists,

dzimis 1947. gada 15. oktobrī Rīgā aktiera Artura Dimitera un gleznotājas Džemmas Skulmes ģimenē;

izglītība:

1958 – 1965 Jaņa Rozentāla mākslas vidusskola,

1965 – 1973 Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības un scenogrāfijas nodaļa,

izstādēs piedalās kopš 1968. gada, virkne starptautisku apbalvojumu;

darbi kolekcijās – Ludviga Modernās mākslas muzejā (Vācija), Kremona fondā (ASV),

Latvijas Mākslas muzejā un Ņūorleānas Mākslas muzejā (ASV);

precējies, dēli Otis un Arturs.

Tā kādu savu darbu jaunajā izstādē galerijā “Daugava” nosaucis mākslinieks JURIS DIMITERS, un par to patiešām ir vērts padomāt. Dubultjauki, ja kopā ar pašu mākslinieku.

– Jūsu izstādes nosaukums ir “Dimitera kunga izstāde”. Esat kungs, par to nav šaubu. Bet kāpēc nolēmāt vārdu “kungs” pieminēt izstādes nosaukumā? Varbūt kaut kas mainījies jūsu politiskajos uzskatos?

– Izstādi tā nodēvēja tās iniciatore un patronese – galeriste Anda Treija. Pieņemu, ka nosaukums radies kā paradokss, pazīstot manu uzskatu kreisumu, bet vienlaikus, redzot aizraušanos ar vecmeistariem un klasisko kungu laiku glezniecību. Un tur ir arī humora piesitiens, kas man patīk. Es pats varbūt biju domājis ko cēlāku, kaut vai – “Mūsu darbs mieram” vai “Pēdējais tango Venēcijā”, jo tomēr apzīmējumam “kungs” folklorā vai, kā teiktu šodien, – latviskajā dzīvesziņā ir drīzāk negatīva nozīme. Kā šausmu filmā atceros epizodes no izrādes “Spēlēju, dancoju”, kur briesmīgu kungu spēlēja mans tēvs Arturs Dimiters. Saistībā ar kungu nāk prātā arī anekdotiskais stāsts par kādu Dailes teātra sapulci 50. gados, kur Lilita Bērziņa savā uzrunā bija teikusi: “Biedri, Smiļģa kungs!” Atceros arī, ka padomju laikā tikai viens cilvēks manās aprindās tika dēvēts par kungu – tas bija viesnīcas “Rīga” bāra, tautā saukts par “Skapi”, tualetes onkulītis Jansona kungs. Viņš tur katru vakaru sēdēja, tērpies nevainojami baltā linu žaketē, kopā ar atsvaidzinošu salvešu, dvielīšu un smidzināmo odekolonu komplektu. Tur bija arī kurpju birstes, ķemmes un pat ožamais spirts bēdīgākam variantam. Tenkoja, ka onkulītis esot bijis liels namīpašnieks. Bet vēsturisko kūleņu iznākumā Providence bija viņu ielikusi tieši “Skapī”, kur bija vissolīdākā Rīgas tualete. Šajā prestižajā vietā Jansona kungu cienīja vairāk par visiem un citādi kā par kungu nebija iedomājams viņu uzrunāt. Tas bija pašsaprotami, jo pie viņa bija iespējams saņemt tā saucamo ātro patēriņa kredītu, turklāt bez ķīlas, un, naudu atdodot, bija jādod tikai viens rublis vairāk, neatkarīgi no summas. Nekādas augošas procentu likmes. Tautiskos ādas vākos iesietā piezīmju grāmatiņā tika atzīmēti kredītņēmēji. Kāpēc es to stāstu? Tāpēc, ka šis “Havajas vecītis”, kā viņu arī dēvēja, bija pirmais, kurš mani, septiņpadsmitgadīgu zeņķi, nosauca par “Dimitera kungu”. Tādas lietas neaizmirstas. Tā kā šis jēdziens ir tik ietilpīgs un daudzdimensionāls, tad arī šādam izstādes nosaukumam piekritu.

– Izstādē kārtējo reizi var apbrīnot jūsu rokrakstu. Tas ir tik unikāls. Vai ilgi uz to gājāt?

– Jāatbild būtu Māra Čaklā vārdiem: “Es esmu bagāts. Man pieder viss, kas ar mani ir noticis.” Ja runājam par glezniecību vai grafiku, tad melnbaltais grafīta zīmējums ar 3M mīkstuma zīmuli “Архитектор” uz Austrumvācijas akvareļu papīra atklāja man tehniku, kā ar izteiktām gaismēnām veidot formu. Atceros, ka manu radīto priekšmetu valodu visvairāk ietekmēja kāda no jūras izskalota veca kurpe, kurā atklāju neparastas sirreālas formas, un, aiznesis uz mājām, to reālistiski un rūpīgi uzzīmēju. Līdzās šai radošajai atklāsmei ar kurpi būtu jāmin arī skulptora Ernsta Ņeizvestnija ietekme, kurš tieši tajā laikā kādu mēnesi dzīvoja mūsu Mežaparka mājā. Viņa formu valoda mani suģestēja, jo bija ļoti radniecīga, sevišķi zīmējumos. Ja atceros savu glezniecības rokraksta izveidošanos, “ietekmes aģenti” ir bijuši daudzi. Vispirms jau būtu jāpiemin mani kursa biedri Viesturs Smilškalns, Ģedimins Kotello un Ilmārs Blumbergs. Tālāk jau zagu profesionāli, sākot no Imanta Lancmaņa, Hieronima Bosha un Brēgeļa līdz Renē Magritam, De Kiriko, Maksam Ernstam un vēl daudziem. Un tā turpinu līdz pat šobaltdienai.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Paldies. Bauda lasīt…

  2. Tas bija fantastisks veikals ,tas Ararats ,bet vel bija veikals -Raina bulvara un Brivibas ielas sturi ,pec tam tur bija Aeroflot kases.
    Ir patikami lasit laikabiedru pardomas .

  3. Tikpat augstprātīgs, paštaisns un iedomīgs kā vecais Dimiters. Ābols no ābola…

Draugiem Facebook Twitter Google+