Kultūra
Māksla

Māksla kā vienīgais dzīvesveids. Saruna ar mākslinieku dinastijas turpinātāju Indriķi Ģelzi1

Foto: Karīna Miezāja

Izstādē “Close-up/Tuvplāns”, ar ko 6. jūlijā atklāja Cēsu Mākslas festivālu un kas būs atvērta līdz 18. augustam, uzmanības lokā ir izcilas personības, kuras vieno latviska izcelsme un vienlaikus spēja atstāt nospiedumus pasaules kultūrā. Starp tām ir mākslinieks Māris Bišofs, gleznotāja Vija Celmiņa, Ņujorkā vairāk nekā divdesmit gadus dzīvojušais Artūrs Virtmanis un arī Latvijas jaunā mākslinieka INDRIĶA ĢELŽA radītie lielformāta jaundarbi.

Indriķis Ģelzis (1988) ir viens no pamanāmākajiem māksliniekiem, kas sevi pieteicis Latvijas un starptautiskajā videomākslas ainā. Taču videomākslas definīcija ir par mazietilpīgu, lai tajā iekļautos visas dimensijas, kas parādās mākslinieka darbos.

Videoprojekcijās bieži izmantota kolāža – darbība paralēli un secīgi norisinās vairākos ekrānos. Šāda stratēģija paplašina mākslas darba telpas un laika ietvaru.

Tagad Indriķim Ģelzim izdevies atrast mākslas valodu, kas spēj flirtēt ar vairākiem medijiem – tas var būt zīmējums, grafika, skulptūra, jaunā mākslinieka radītajā tiek saskatītas arī gleznieciskas kvalitātes, jo reizēm viņa darbos parādās krāsa.

“Daudzi mani sauc par konstruktīvistu, bet karjera vēl priekšā, un gan jau atbildes atnāks pašas,” saka Indriķis Ģelzis, “tās ir lietas, ko nevajag sasteigt.”

Indriķi, kāpēc pirms jūsu vārda bieži liek priekšā epitetu “pa pasauli klejojošais mākslinieks”?

Indriķis Ģelzis: Pirms pieciem gadiem, beidzot Latvijas Mākslas akadēmiju, mēs ar sievu Sabīni (starptautiski atzītā modes māksliniece Sabīne Skarule. – V. K.) nolēmām papildināt zināšanas ārvalstīs. Es biju beidzis maģistrantūru Vizuālās komunikācijas nodaļā pie Ojāra Pētersona, Sabīne – Antverpenes Karalisko mākslas akadēmiju, vienu no trīs prestižākajām modes skolām pasaulē.

Pēc manām pēcmaģistrantūras studijām divu gadu garumā Augstākās mākslas institūtā Antverpenē, Beļģijā, pagājušo gadu aizvadījām Ņujorkā.

Tagad manas gaitas mākslā saistās ar vairākām zemēm un galerijām dažādās valstīs.

Aizvadītajos divos gados bijušas astoņas solo un tikpat grupu izstādes visā pasaulē. Varbūt arī tāpēc esmu ticis pie tā epiteta “pa pasauli ceļojošs mākslinieks”…

Kopš izstādes Laikmetīgās mākslas centrā “Kim” 2017. gadā, izstāde Cēsīs ir pirmā atkalredzēšanās ar jūsu darbiem Latvijā. Ko var ieraudzīt jūsu lielformāta jaundarbos?

Esmu izveidojis divas četrus metrus augstas un pusotru metru garas un platas lielformāta skulptūras, ko paša spēkiem arī uzbūvēju. Tās darinātas tajā pašā mākslas valodā, kādā strādāju pēdējos trīs gadus, veidojot sienas skulptūru sēriju.

Jūs teicāt – četrus metrus augstas skulptūras. Tad jau kā Rainis Esplanādē…

Nē… (Smejas.) Bet, ja iedziļināmies, ko līdzīgu varbūt saskatītu… Jo principā mani darbi ir figurāli.

Cēsīs aplūkojamās lielformāta skulptūras ir kā gleznotāja telpā sēdošas un pozējošas kailas vai puskailas figūras, abstraktas, bez dzimuma un identitātes. Tās darinātas no tērauda un nerūsējošā tērauda taisnstūra caurulēm, kas apstrādātas ar nerūsējošā tērauda loksnēm, slīpētas un krāsotas – viena melnā, otra sarkanā, dzeltenā un oranžā krāsā.

Skulptūrās ieguldīts milzīgs darbs. Ar skiču un digitālo modeļu izstrādi, ko veidoju ar datora palīdzību, tas man prasīja apmēram gadu. Abām lielformāta skulptūrām vispirms izveidots digitālais modelis, un pēc tam īstās figūras veidoju līdzīgi kā lego. Pie šiem darbiem strādāt sāku, vēl būdams Ņujorkā.

Kādi bija impulsi jeb iedvesmas avoti?

Liela patika un mīlestība pret darāmo. Nesēžu un negaidu iedvesmu, cenšos pie saviem mākslas darbiem strādāt teju katru dienu, nedarot neko citu, un ar šo darbu arī pelnu maizi.

Protams, ir labāki un sliktāki brīži, bet esmu sev apsolījis, ka tas būs mans vienīgais dzīvesveids.

Pirms Beļģijas nodarbojos ar videomākslu, veidoju skulptūras no ģipša un citiem materiāliem, tad nolēmu visas zināšanas koncentrēt vienā plaknē. Pēc garāka pētījuma, par ko būtu vērts domāt mākslā, nonācu līdz divām iedvesmām – infografikas valodas un no prāta neatkarīgās realitātes.

Ir tāds novirziens modernajā filozofijā, ko es kaut kādā mērā interpretēju ar mūsu laikmetu, kas kļūst aizvien automatizētāks un datorizētāks. Kā piemēru var minēt kaut vai telefonierīces, kas sāk atpazīt mūsu seju, vai pulksteņus, kas spēj izsekot mūsu ikdienas gaitām vai skaitīt sirdspukstus.

Tehnoloģiju ienākšana kļūs arvien ekstrēmāka. Paskatieties vien, kā četrgadīgi bērni ņemas ar aipodiem.

Jaunā paaudze jau dzīvo pilnīgi citā pasaulē.

Tehnoloģijai it kā vajadzētu atvieglot mūsu dzīvi, bet reizēm ir kaitinoši, ka tu vēlies ar kādu cilvēku aprunāties, bet viņš līdz ausīm iegrimis savā viedierīcē. Telefoni, starp citu, kļūst aizvien cilvēcīgāki. Tiem vēl nav dvēseles un domu, bet tajos ir it kā ieprogrammēta cilvēku darbība.

Savās skulptūrās cilvēka ķermeni parasti esmu izcēlis ar auduma palīdzību, kas iezīmē cilvēka figūras aprises. Tās ir tās bezgalvu figūras, kādas var atrast jebkurā manā darbā. Pasaule jau virzās uz to, ka sāk veidoties mistiskas un dīvainas radības, kas attēlo cilvēka spējas…

Piedāvāju vēl vienu skatījumu, kā, mākslai pakāpeniski attīstoties, attēlots cilvēka ķermenis. Skulptūrās ar audumu ir arī citas estētiskas vērtības, kas atklājas, piemēram, metāla saspēlē ar mīkstāka materiāla audumu vai komfortablāku pret cietu, aukstu un industriālu.

Protams, Cēsīs redzamajās četrus metrus augstās skulptūrās ir citi spēles noteikumi, tāpēc tur auduma vietā izmantotas jau minētās metāla loksnes. Tas bija kaut kas tāds, pēc kā tiku ilgojies, jo varēju būt daudz vairāk agresīvs pret saviem darbiem, tur bija vairāk ekspresijas no manas puses, varēju lauzt, krāsot…

Publicitātes foto

Kritiķi pamanījuši, ka jūsu darbi prasa pacietīgu, gaidīt un koncentrēties spējīgu skatītāju. Vai jums būtiski tikt saprastam?

Ir, bet es to nepieprasu. Atstāju vietu katram skatītājam brīvai interpretācijai. Protams, ja esmu kādam darbam veltījis vairāk laika, gribētos, lai kāds to vairāk izprot, jo tur ielikta sirds un dvēsele.

Māksla mēdz būt ļoti dažāda. Ir politiska, ir māksliniekiem un ir plašākai tautas daļai domāta, vieglāk uztverama. Ir tāda, kas paijā acis estētiski, un ir manifestācija, kas nostājas pret kaut ko. Bet tas nav mans.

Man ir ļoti svarīgi lauzt sevi un savu rokrakstu, kļūt ar katru darbu labākam savā mākslas valodā.

Mākslinieks jau vispār ir diezgan vientuļa profesija. Katram savs redzējums. Nav kolēģu, kam pavaicāt, kas pareizi, kas ne. Viss balstās uz paša pleciem. Ne velti par labu skolu uzskata tādu, kas mēģina izprast tevi, to, kā tu redzi pasauli, un palīdzēt šo skatījumu attīstīt, nevis lauzt. Mūsu katra īpašais skatījums uz pasauli ir vienīgais dārgakmens, kas mums ir.

Bet es nevienam neuzbāžos ar savām idejām. Man patīk, ja darbs brīvi interpretējams. Ja ziņa pilnīgi skaidra, tad vēsts tur arī apstājas. Bet brīvi interpretējamam mākslas darbam ir lielāka iespēja dzīvot cauri laikam, jo tas kļūst bagātāks ar katru jaunu domu tā kontekstā. Tas man arī liekas ļoti interesanti.

Cēsu festivāla tēma ir nacionāla kultūra globālā laikmetā. Vai Latvijas māksla spēj dzīvot globālā kontekstā?

Ja mākslinieks kādu pie mums saskatītu problēmu mēģina izvērst, izkliegt, radot interesi par to pasaulei, tas man liekas ļoti labi. Man pašam šķiet interesanti, ka ir vietas, no kurām interese par maniem darbiem nāk vairāk, bet no citām – gandrīz nemaz. Gan jau arī tur ir savs iemesls, ko nekad nevarēšu izskaidrot.

Ņujorkā man gada laikā bija trīs izstādes, bet, piemēram, Vācijā nekad nav bijusi neviena. Interese ir Beļģijā, Parīzē, Londonā, Zviedrijā. Starp citu, vesela pasaule ir sadarbība ar kuratoriem, veidojot izstādi. Tas nozīmē, ka mēs ik dienu sazvanāmies, kļūstam par kolēģiem, apspriežot, kā veidot izstādi, kā ieinteresēt.

Jums droši vien ir īpaša sajūta, ieejot Lielajā ģildē vai Dzintaru koncertzālē. Pirmo jūsu vectēvs, viens no pazīstamākajiem Latvijas arhitektiem Modris Ģelzis (1929–2009) rekonstruējis, otru projektējis.

Ģimeniski vissiltākās atmiņas raisās vectēva projektētajā un celtajā Pabažu ģimenes privātmājā, kas ir pirmais modernisma paraugs Latvijā.

Atklāti sakot, līdz vienpadsmitajai klasei māksla mani ne pārāk interesēja.

Vecāki gan veda uz izstādēm, gāju ciemos pie tēva brāļa (mākslinieka Kristapa Ģelža. – V. K.), kur visapkārt bija ļoti daudz mākslas.

Saistītie raksti

Divpadsmitās klases sākumā arī man parādījās šī interese un pieauga ļoti strauji. Un – par pārsteigumu vecākiem – izdomāju, ka stāšos Mākslas akadēmijā. Kad tiku uzņemts, mans vectētiņš, pienāca klāt, sniedza roku un teica, ka ļoti lepojas. Tas iekrita sirdī. Kad grūti iet, atceros šo mirkli. Tas ir kā iedrošinājums.

Mana ģimene jau vispār ir ļoti radoša – mamma Ilze Ramane ir ilustratore, viņas tētis, mūsu opītis Ģederts Ramanis – komponists. Vectētiņa un tēta arhitektūras rokrakstu diezgan skaidri var redzēt arī manos darbos. Reizēm jūtos tā, it kā strādātu ar viņu visu rokām.

Indriķis Ģelzis: radošais CV

Dzimis 1988. gadā Rīgā

Dzīvo un strādā Antverpenē, Beļģijā

Studējis Enšēdes (Holande) Mākslu institūtā

Studējis Latvijas Mākslas akadēmijā

Studējis Ģentes Augstākajā mākslu institūtā (Beļģija)

Izstādēs piedalās kopš 2011. gada

LA.lv
LA
LA.LV
Kultūra
Visi Latvijas vadošo orķestru mežradznieki tiksies uz “Lielā dzintara” skatuves
23 stundas
JD
Jūlija Dibovska
Kultūra
Spiegošana joprojām pastāv. “Latvijas Mediji” izdod dokumentālu romānu “Spiegi” 1
23 stundas
LE
LETA
Kultūra
Jauniešu koris “Kamēr…” trešo reizi triumfējis prestižajā “Eiropas Grand Prix” koru konkursā
1 diena

Lasītākie raksti

Par svarīgo

LE
LETA
Latvijā
Jaunākais skolu reitings: labākās skolas pēc sasniegumiem olimpiādēs
22 minūtes
LA
LA.LV
Dabā
Diezgan strauji siltums “tiks nogriezts”. Toma Briča prognoze par laikapstākļiem
1 stunda
LE
LETA
Latvijā
Apkures tarifa dēļ atbrīvo “Daugavpils siltumtīklu” vadītāju
23 minūtes
LA
LA.LV
Ekonomika
“McDonald’s” piedāvā 80 darba vietas studentiem
16 minūtes
LE
LETA
Latvijā
No 2023.gada eID karte būs obligāta: cik to lieto šobrīd?
2 stundas