Māksla nav tingeltangelis
 0

Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā līdz 19. maijam Jelgavas Mākslinieku biedrības pavasara izstāde
.

Reklāma
Reklāma

 

Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
Kokteilis
FOTO. Ieva Brante demonstrē lielisku veidu, kā parādīt krāpniekiem viņu īsto vietu
Jau rīt Krievijas raķetes var lidot uz jebkuru valsti. Zelenskis par iespējamiem draudiem Eiropai
Lasīt citas ziņas

Mākslas zinātniecei Ingai Bunkšei (“Kultūrzīmes”, 2013. gada 23. aprīlis) ir taisnība: agrāk Mākslas dienas, tāpat kā Dziesmu svētki, Teātra un Dzejas dienas, bija visu gaidīts notikums, kas atraisīja brīvībai ne tikai māksliniekus, bet visas tautas garu. Šobrīd sabiedrībā valda racionālisms. Dzeltenās preses, daudzu teātra izrāžu, TV šovu un interneta iespaidā vērtību sistēma ir bīstami kritusies. Liela daļa kultūras piedāvā izklaidi, mirklīgu aizmiršanos no ikdienas problēmām, nevis stiprina tautas garu, palīdz dzīvot. Māksla ir zaudējusi agrāko laiku lielo un nozīmīgo vietu, kādu tā reiz ieņēma tautas garīgajā dzīvē. Tā vairāk dižojas ar sevi, ieslīgdama savās problēmās. Diemžēl tas pats novērojams visā pasaulē.

Tomēr, paldies Dievam, gan mākslinieki, gan sabiedrība vēlas svētīgas tradīcijas saglabāt, tostarp Mākslas dienas. Tās gan vairs neizskan tik plaši un vērienīgi, tomēr tās joprojām atzīmē. Arī Jelgavā.

CITI ŠOBRĪD LASA

Šogad tās iezīmējas galvenokārt ar izstādēm, ko ļoti aktīvi rīko Andas Kalniņas un Ivara Klapera vadītā Gleznošanas studija, taču arī profesionāļi neatpaliek. Lūk, jaunās mākslinieces Lauras Vizbules gleznas līdz 31. maijam var apskatīt Jelgavas Svētās Trīsvienības baznīcas torņa kāpnēs, gleznotājs Uldis Zuters līdz 1. jūnijam viesojas Dobeles Novadpētniecības muzejā, bet Edvīns Kalnenieks līdz 11. maijam – Rīgā galerijā “Daugava”. Muzeju nakts laikā 18. maijā pilsētas mākslinieki iecerējuši sarīkot ielu zīmēšanas akciju. Kā allaž ar tradicionālo pavasara izstādi Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā sevi piesaka Jelgavas Mākslinieku biedrība.

Ekspozīcija, kurā lielāko daļu aizņem glezniecība, uzrāda vairākas vērā ņemamas tendences. Acīmredzot māksliniekus arvien vairāk interesē cilvēks un viss, kas ar viņu notiek. Tas novērojams portreta un figurālajā žanrā kā glezniecībā, tā fotogrāfijā, arīdzan keramikā.

Likās jau, ka portrets pamazām kā žanrs jelgavnieku daiļradē (un visas Latvijas mākslā) pamazām atmirst. Taču šīgada izstādē cilvēks atkal iznāk centrā. Vispirms uzmanību piesaista Lolitas Zikmanes (lielisks pašpor-trets ar nosaukumu “Por-trets ar cepurīti un putnu”), Gunāra Ezernieka (“Meitenes portrets”) un Ludmilas Grīnbergas (mazliet sentimentālā “Meitene ar ziedu matos”) veikums. Jaunā māksliniece Katrīna Nagle, kas patlaban maģistrantūrā mācās keramiku, labprāt arī glezno. Pagājušajā gadā Zaļenieku plenēra laikā viņa sevi apliecināja kā jūtīgu tonālās glezniecības tradīciju turpinātāju un plenēra glezniecības cienītāju. Šajā izstādē viņa pierāda, ka arīdzan portretā viņai savs vārds sakāms. Ilonas Drīliņas darbu “Sarunas”, kaut arī tajā tēloti ļaudis savstarpējā komunikācijā, par portretu grūti nosaukt. Tās drīzāk ir impresijas par sarunām, par cilvēku kontaktēšanos, tvertas krāslaukumos, līnijās un ritmos. Turpretim Edvīns Kalnenieks paliek uzticīgs sev un reālistiskajai glezniecībai. Keramiķis Aleksandrs Djačenko vienmēr savos darbos atsaucas uz laikmeta problēmām. Šoreiz viņa uzmanību pievērsuši ekonomiskie bēgļi.

Reklāma
Reklāma

Vēl viena šīgada iezīme –
Jelgavā ir meistarīgi fotogrāfi, kuru devums izstādes koptēla veidošanā ir ievērojams. To apliecina gan Jura Zēberga sentimentālie jaunu sieviešu fiksējumi retro stilā, gan Harija Dainas Liepiņa stāstījums sešos melnbaltajos fotouzņēmumos par vilcēnieti gleznotāju Raimondu Līcīti un viņa sadzīvi, gan arī Māra Grīnberga lielformāta triptihs “Viensdivtrīs ĢMO gaumē”.

Protams, šogad neizpaliek ziedu gleznojumi (Anda Kalniņa, Ivars Klaperis, Didzis Krūmiņš) un klusās dabas (Ivars Klaperis, Ritma Lagzdiņa). Ja runājam par ainavu glezniecību, tad jāpriecājas par Ulda Rogas Jelgavas skatiem un Ditas Veģes jūras tēlojumiem dažādās noskaņās. Savus emocionālos un garīgos iespaidus rāda Ilze Ezerniece, Guntis Švītiņš, Raimonds Līcītis un Ivanda Spulle-Meiere.

Tāpat nav paslīdējusi garām nepamanīta akta glezniecība (Raitis Junkers). Tomēr starp citiem darbiem kā augstākās virsotnes sevišķi jāizceļ Mārča Stumbra un Ulda Zutera vērienīgās Zemgales panorāmas vasarā un ziemā.

Zīmīgi arī, ka daudz plašāk nekā citkārt Jelgavas mākslinieki šogad godu atdevuši pasteļglezniecībai (Edvīns Kalnenieks, Uldis Roga, Ritma Lagzdiņa, Guntis Švītiņš). Turpretim pie mums populārajam akvarelim šoreiz pievērsies retais – tikai Dita Veģe un viesmākslinieks no Biržiem (Lietuva), Gunāra Ezernieka skolnieks Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolā Egils Skuja.

Turpretim lietišķā māksla teju vai var paslīdēt neievērota. Sarucis keramikas klāsts. Glābj Jāņa Leimaņa un Valdas Semanes vāzes un Undīnes Stepkas dekoratīvais darbs “Ūdenspuķe”.

Taču, rezumējot pēdējos gados novēroto, liekas, ka Mākslas dienām jāmeklē jauna forma. Neticu, ka ar gleznu un grafiku, skulptūru un fotogrāfiju izlikšanu gaļas paviljonā vai kādā citā tamlīdzīgā vietā māksla atkaros savu statusu sabiedrībā. Mākslai jāmainās pašai, jābūt lepnai. Citādi tā vairs nesaliedē, neuzmundrina, nemobilizē. Māksla kļūst par lētu izklaidi, taču tā nav domāta tikai uzjautrināšanai, tai nav jābūt atraktīvai. Tādējādi māksla sevi degradē līdz lētam tingeltangelim.