Foto – Shutterstock

Māksla plūkt spalvas tā, lai negāgina. Ko partijas sola nodokļu jomā? 11

Kā tūrisma kompānijas dažas dienas pirms tālā ceļojuma arī partijas pirms vēlēšanām sola lētāku ceļojumu – nākamajos četros gados pazemināt nodokļus un vienlaikus… palielināt izdevumus aizsardzībai, izglītībai, drošībai, sociālo atbalstu. To, ka tas nav savienojams, parasti uzzinām pēc vēlēšanām. Bet tagad ir pat partijas, kas aicina uz utopisko komunismu vai patriarhālo lauku sētu. “Bezmaksas sabiedriskais transports. Bezmaksas minimālie medicīnas pakalpojumi.” (“Suverenitāte”.) “Rūpniecībai ir jābūt ārpus Rīgas. Jādzīvo pēc iespējas laukos. Mājražošana. Daļu pārtikas ģimenei ražojam paši.” (Brīvība. Brīvs no bailēm, naida un dusmām”.) Taču ne vārda par to, kur ņemt līdzekļus savu utopiju īstenošanai. It kā prātīgāka ir politiskās partijas “Izaugsme” programma ar presē izlasāmo problēmu likšanu darbakārtībā, taču arī te nav skaidrs, kā pārdalīs budžetu, ja veselības aprūpei dos vismaz 5% un zinātnei 1,5% no IKP.

Reklāma
Reklāma
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 55
Krievija vismaz mēnesi zināja par terorakta gatavošanu: “Lai viņi nestāsta pasakas fejai!” 87
Lasīt citas ziņas

Arī lielākajām un populārākajām partijām ir daudz “politisku mānekļu” – spīdumiņi, ko žagatai no ligzdas paķert. Tāds ir “Saskaņas” piedāvātais nodoklis par luksusa precēm, Reģionu apvienības iecerētā ikgadējā transporta līdzekļa nodeva atkarībā no laika, kad reāli izmanto auto, kā arī Nacionālās apvienības (NA) ideja par atlaižu taloniem pārtikai maznodrošinātajiem. Ar niecīgu iespaidu uz budžetu, bet apliecina politisko brašumu. Tomēr visvairāk mūsu dzīvi nākamajos četros gados ietekmēs ne šie, bet darbaspēka un patēriņa nodokļi, kā arī īpašuma nodokļi.

“Nodokļu māksla ir zoss plūkšana tā, lai iegūtu pēc iespējas vairāk spalvu, bet lai tā pēc iespējas mazāku gāginātu,” – pie tādas atziņas 17. gadsimtā nonāca toreizējais Francijas finanšu ministrs Žans Batists Kolbērs. Ar nodokļu reformu viņš tolaik izglāba Franciju no bankrota. Gandrīz divdesmit gadu laikā viņš kā ministrs spēja ekonomiku nostatīt uz kājām, ko gan pilnībā karalis Luijs XIV neļāva ar saviem Spānijas kara tēriņiem. Arī mums neizbēgamie “kara tēriņi” 2% apmērā no kopprodukta neļaus valstij attīstīties tik strauji un iedzīvotājiem justies tik stabili, kā vēl bija iedomāts gada sākumā. Tāpēc vērtējumam še pakļautas tikai tās partijas, kas, izmantojot minēto salīdzinājumu, zosi piedāvā plūkt, nevis glaudīt.