Kultūra
Teātris un kino

Žagars, Skrastiņš, Ķesteris un Marija Naumova. Recenzija par “ART” Dailes teātrī 16


Lugas dramaturģiskā stratēģija ir viegli tverama un vienkārša. Trim draugiem – Markam, Seržam un Ivanam (atveido, no kreisās: Juris Žagars, Ģirts Ķesteris un Artūrs Skrastiņš) – ir jārod atbilde uz jautājumu: ko esam gatavi likt uz upuraltāra draudzības vārdā?
Lugas dramaturģiskā stratēģija ir viegli tverama un vienkārša. Trim draugiem – Markam, Seržam un Ivanam (atveido, no kreisās: Juris Žagars, Ģirts Ķesteris un Artūrs Skrastiņš) – ir jārod atbilde uz jautājumu: ko esam gatavi likt uz upuraltāra draudzības vārdā?
Publicitātes (Dainas Geidmanes) foto

Pēc režisoriski visai apšaubāmas kvalitātes “novelkamām bildītēm” Liepājas teātrī, kurās bez sevišķām pūlēm varēja atpazīt Tomasa Ostermeijera Šaubūnes iestudējuma vizuālos risinājumus (sākot no scenogrāfijas, tērpiem un beidzot ar mizanscēnām) un kurās bezcerīgi izbalēja “Bella figura”, Dž. Dž. Džilindžers uz Dailes teātra skatuves riskē piedāvāt publikai vēl vienu Jasmīnas Rezā tekstu, šoreiz pats savā versijā. Tā ir pasaules teātros iecienītākā franču rakstnieces luga “ART”, kas ar dzīvē trāpīgi nolūkotas situācijas eleganti komisku atainojumu dienas gaismā izceļ dažus jautājumus, kurus cilvēki savā aizņemtībā ar prasībām pret citiem tikpat kā nekad neuzdod paši sev. Bet vajadzētu gan, īpaši tad, ja tie skar tik trauslu attiecību fenomenu kā īsta draudzība. Liekas, ka Dž. Dž. Džilindžers tīri cilvēciski ir atskārtis šīs vajadzības nozīmi, jo, uzmanīgāk ielūkojoties viņa pēdējo gadu iestudējumos, var pamanīt līdzīgu jautājumu režisoriski mērķtiecīgu aktivizēšanu izvēlēto lugu skatuviskajās versijās.

Lugas dramaturģiskā stratēģija ir viegli tverama un vienkārša – trim draugiem ir jārod atbilde uz nedaudz sāpīgu jautājumu: ko esam gatavi likt uz upuraltāra draudzības vārdā? Divdesmit gadu laikā rutīna iezogas jebkurās attiecībās, sūbējums pārklāj jebkuru dārgmetālu un tā attīrīšanai nepieciešama ķīmiska reakcija. Par katalizatoru un lakmusa papīriņu vienlaikus šai reakcijai izrādē kalpo Serža nopirktā glezna. Balts audekls, uz kura var saskatīt baltas diagonālas līnijas. Atzīta abstrakcionista darbs, par kuru Seržs salonā samaksājis divsimt tūkstošus eiro un kuru Marks ir nosaucis par sūdu. Aizskarta te nav tikai pašcieņa, kaut arī pirmajā brīdī tā varētu šķist, un Juris Žagars šo sākotnējo šoka momentu ar visām tam sekojošām konsekvencēm, ieskaitot sava ego pārvarēšanu, izrādē nospēlē ļoti precīzi. No malas Serža dusmas un rīcība bieži izskatās smieklīga, vēl komiskāku to padara Marka triviālā sprieduma atpazīstamība, kuru Artūrs Skrastiņš ar savu atbrīvoto un pievilcīgo spēles manieri it kā pārvērš publikai absolūti pašsaprotamā lietā, taču patiesībā iedragāts ir kaut kas dziļāks, kaut kas tāds, kas iecementēts Serža personības pamatos. To saprot abi, un bez sekām tas, protams, palikt nevar. Serža atbildes gājiens ir tikpat nesaudzīgs – savstarpējā sarunā Marka draudzene tiek raksturota kā bezgaumīga kuce, un tas nozīmē, ka kritiskais punkts ir sasniegts, varam uzlocīt piedurknes.

Palīdzības meklēšana pie Ivana, kuru abi jau iepriekš izmēģinājuši dabūt katrs savā pusē, ir pēdējais salmiņš emociju sabangotajā draudzības okeānā, un likt uz to lielas cerības nebūtu prātīgi, bet reizēm tas ir vienīgais, kas var mūs glābt, ja vien spējam īstajā mirklī būt gana neprātīgi. Ģirts Ķesteris Ivana lomā pēc ilgāka pārtraukuma atkal ir radījis uz skatuves tēlu, kas spēj savaņģot skatītāja uztveri ar svaigām aktieriskās izteiksmes kombinācijām. Ivana intelekts krietni atpaliek no abu pārējo draugu prāta spējām, taču viņam piemīt tas, ko sauc par “sirds inteliģenci”, un aktieris ar visām savām piebremzētajām rīcības izpausmēm to pasniedz tik pārliecinoši, ka draugi vienkārši ir spiesti atjēgties un savus pārkarsētos ego vēlreiz ielikt draudzības svaru kausos.

Otra lugas tēma, kas smalki ievijas sižetā, padziļinot pirmo, un kā magnēts pievelk publiku, ir modernās mākslas uztvere, par kuru, jādomā, izteikties savu reizi ir nācies katram. Atšķirīgie viedokļi, kurus mēdzam paust sadzīviskās sarunās, lielākoties bāzējas šajā diapazonā starp Marka sākotnējo spriedumu un Serža piepacelto gleznas novērtējumu, tāpēc arī izrādē ir tik saistoši ieklausīties komiski ietonētajā draugu emocionālās polemikas dialektikā, kas ļauj pasmaidīt un tajā pašā laikā padomāt gan par mūsdienīgās mākslas radītājiem, gan par tās patērētājiem. Tam vēl šoreiz varētu pievienot baudu vērot, kā aktieri uz skatuves rūpējas par sava tēla pievilcību un nevienu brīdi neaizmirst partneri. Ar vairākām gaumīgi estetizētām režisoriskajām “palaidnībām”, starp kurām īpaši gribētos izcelt plastisko veltījumu laikmetīgajai dejai, Džilindžers mākslas tēmu lieliski saauž ar visiem trim varoņiem, vitāli svarīgo draudzības motīvu un gandrīz vai pie rokas aizved skatītāju līdz aizkustinošajam Serža monologam izrādes finālā. Varbūt mākslinieks gleznā patiesi ir attēlojis baltu cilvēciņu, kas izzūd baltā sniega klajumā? Varbūt arī draudzība un mīlestība ir māksla un mēs ar savu racionālo prātu to vienkārši neizprotam? Katrā gadījumā ar dzīvi mākslu izskaidrot nevar, toties māksla vienmēr var kaut ko būtisku pateikt par dzīvi.

Lugas pārzinātājus, iespējams, varētu izbrīnīt Marijas Naumovas atveidotā Sieviete uz skatuves, jo tāds personāžs Jasmīnas Rezā tekstā nav minēts. Teikt, ka tā ir kārtējā režisora kaprīze un viņas funkcija ir sniegt tikai kvalitatīvu muzikālo priekšnesumu publikas pievilināšanai, tomēr nevajadzētu, jo iestudējuma atmosfēru lielā mērā veido tieši dziedātājas radītais tēls. Uz skatuves ir atainota visai tipiska vīriešu pasaule – viens no iemesliem, kāpēc šīs lugas iestudējumi dažādos teātros dikti pievelk publikas sievišķīgo daļu, – un ir tikai dabiski, ka Dž. Dž. Džilindžers tās varoņu vēlmēs un nolūkos ieliek savu pasaules izjūtu. Marijas Naumovas Sieviete šajā pasaulē ienāk kā poētiska abstrakcija ar smailiem papēdīšiem, kā dziesmā skanoša smeldze, kā vīrieša dvēseles slēptā tieksme pēc skaistā, un visvairāk tas viss attiecas tieši uz cilvēciskajām attiecībām. Kāpēc gan draudzība šajā pasaulē nevarētu būt kā skaista sieviete, pēc kuras mēs visi alkstam un bez kuras nevaram būt tie, kas esam?

 

UZZIŅA

Jasmīna Rezā, “ART”, iestudējums Dailes teātrī

Režisors: Dž. Dž. Džilindžers, scenogrāfs Kristians Brekte, kostīmu māksliniece Katja Šehurina.

Lomās: Artūrs Skrastiņš, Juris Žagars, Ģirts Ķesteris, Marija Naumova.

Nākamās izrādes: 9., 10., 13. decembrī.

 

VĀRDS SKATĪTĀJIEM

Dzintra Bērziņa: “Beidzot Džilindžeram 10 ballu sistēmā – 10! Smiekli caur asarām, jo izrādes laikā tik daudz aplausu aktieriem. Paldies arī Marijai Naumovai par neiztrūkstošo franču šarmu.”

Aldis Pommers: “Ļoti laba un kvalitatīva izklaide. Dailes teātra trīs “premjeri” – Žagars, Skrastiņš, Ķesteris – un Marija Naumova: gaumīgi, vieglā franču garā, no smiekliem līdz pārdzīvojuma asarām un atpakaļ pie smiekliem. Dž.Dž. Džilindžers šoreiz ir panācis mazās zāles efektu uz lielās skatuves un pierādījis, ka nemaz nav vajadzīgi lielbudžeta šovi ar oriģinālām kompozīcijām, kas beidzamajos gados te ne vienmēr bija izdevušies.”˘

dailesteatris.lv

LA.lv