Latvijas politiķu vidē nolūkotie tēli ar burvīgajiem raksturojumiem, groteskajām izdarībām un pielāgotajām runas manierēm ir nevainojami, taču problēmas rada kolektīvi sarūpētais teksts un tā pasniegšanas veids. Foto no JRT izrādes “Kārkli”
Latvijas politiķu vidē nolūkotie tēli ar burvīgajiem raksturojumiem, groteskajām izdarībām un pielāgotajām runas manierēm ir nevainojami, taču problēmas rada kolektīvi sarūpētais teksts un tā pasniegšanas veids. Foto no JRT izrādes “Kārkli”
Publicitātes (Jāņa Deinata) foto

Latvijas politiķu vidē nolūkotie tēli JRT izrādē “Kārkli”. Recenzija 7

Mums ir samērā niecīga politiskā teātra pieredze, tāpēc nav pārsteigums, ka starp formu un saturu izrādē parādās daudz sīku plaisiņu. Varētu jau ieteikt režisoram papētīt kaimiņu teātra “NO99” praksi – kaut vai viņu izcilākās politiskās izrādes “Vienotā Igaunija” un “Kā izskaidrot bildes beigtam trusim”, bet galu galā savs ceļš viņam tik un tā būs jāatrod pašam. Šovi patlaban ir viens no izplatītākajiem politisko izrāžu struktūru veidojošiem elementiem, un jaunie lietuviešu režisori tos visai veiksmīgi izmanto publikas intelekta iešūpošanai. Galvenais te ir mērķtiecīgi izstrādāt jautājumu un atbilžu plūsmu, kas spēj skatītāju aizvest līdz aplūkojamās parādības saknei vai piespiest viņu domāt par jautājumiem, kurus sev uzdot cilvēki izvairās. JRT aktieru sastrādātais šova teksts diemžēl ir tikai vienkārša vispārzināmu faktu blakusnostatīšana, kas atsedz shēmošanas paņēmienu virskārtu, jo tāda vērtība kā godīgums politiķu ētiskajā arsenālā nepastāv, neraugoties uz to, ka par pieklājīgu nodokļu maksātāju naudas čupiņu viņi reizēm ir gatavi godīgumu tur iekļaut. Umberto Eko savā pēdējā grāmatā sacīja, ka “krāpšana ir prāta stāvoklis un tieši šādā prāta stāvoklī šodien dzīvo daudzas valstis”. Arī – mūsējā, un teātrim ir dažādas iespējas padarīt šo stāvokli visiem saskatāmu, jo māksla tomēr ir īpaša autoritāte patiesības jautājumos. Ja mūsu politisko lēmumu pamatā ir veikli sakompilētas patiesības drusciņas, kas ļauj nomaskēt īstos mērķus un padara šos lēmumus grūti apstrīdamus, tad kāpēc teātris to nevar atklāti parādīt un nopūlas ar bailīgu laipošanu apkārt lietas būtībai? Ja mēs visās dzīves jomās uzticamies speciālistiem, tad kāpēc šo ticību speciālistu kompetencei stūrgalvīgi neattiecinām arī uz politiķiem? Tikai pāris jautājumi, kuru dēļ vien mūsdienu teātrī ir vērts nodarboties ar politisko anatomiju, taču, darot to, nevajadzētu pazaudēt saikni ar mākslu. Žanriski politiskajā teātrī nepastāv nekādi ierobežojumi, un, ja izvēlamies farsu, tad mēģinām pilnībā izmantot tā iespējas “mest kūleņus” un piezemēties tur, kur citādi klāt tikt nevar. To prasa JRT statuss un pašu uzstādītie mērķi. Nav jēgas uz skatuves staipīt gumiju, kā to šova laikā ir spiesti darīt aktieri, tādēļ ka režisoram ir tieksme savos iestudējumos sagausināt ritmu un paspēlēties ar košās krāsās ieturētām mizanscēnām, lai visi kopīgi varētu pasmaidīt par acīmredzamo un labi zināmo.

Bezjēdzības sajūta, kas pārņem cilvēku, vērojot mūsu politiķu ciniskās aktivitātes, nupat sit tik augstu vilni, ka Jaunā Rīgas teātra (JRT) aktieri, Gata Šmita pamudināti, izmisumā piekrituši ziedot savus augstos mākslas kritērijus uz politikas altāra un aicināt tautu ieskatīties dažos ātri atpazīstamos spoguļportretos. Vairākkārt pamainot skatīšanās leņķi, spoguļos vienmēr pastāv iespēja ieraudzīt ko tādu, ko mūsu tautas priekšstāvji labprāt rādīt nevēlas, un, ja vēl no šiem spoguļiem notīra politiķu miglaino runu raisīto aizsvīdumu, var gadīties, ka mēs ieraugām veselu rindu “sulaiņu, kuri sevi uzskata par karaļiem”.

Reklāma
Reklāma
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 55
Krievija vismaz mēnesi zināja par terorakta gatavošanu: “Lai viņi nestāsta pasakas fejai!” 87
Lasīt citas ziņas

Lai nomierinātu vienu otru satrauktu prātu, gan tūlīt jāsaka, ka “Kārklu” veidotāji gluži tik tālu tikuši nav un viņu spoguļu pucēšanas akcija šoreiz ir iestrēgusi kaut kur pusceļā starp teatralizētu žurnālistiku un komiskām bildītēm. Eņģeļa un Velna cīņa uz skatuves par tām trim nelaimīgajām dvēselēm, protams, ir smieklīga, taču kā sižeta virzītāja panaiva un juceklīga, bez rūpīgi izstrādātas iekšējās dramaturģijas. Ja jau reiz solām uz visu palūkoties no “Dieva dusmu skatpunkta”, tad vajadzēja uzreiz sākt ar jautājumu, kurā Dantes elles lokā ievietot mūsu personāžus? Iedomājieties, kādi apvāršņi un iespējas pavērtos fantāzijas lidojumam. Politiķu vidē nolūkotie un aktieru radītie tēli ar burvīgajiem raksturojumiem, groteskajām izdarībām un pielāgotajām runas manierēm kā vienmēr ir nevainojami un droši vien iejūsminās katru skatītāju ar gaidītām un negaidītām aktiermeistarības izpausmēm, bet problēmas šajā reizē rada kolektīvi sarūpētais teksts un tā pasniegšanas veids.

Skaidrs, ka izspiest trīs nepieciešamos “jā” vārdiņus no politiķiem nebūs viegli un Kaspara Znotiņa infernālajam varonim ar visu dīzeli un neatvairāmajām metamorfozēm nāksies krietni vien pasvīst. Situācijas atbalstam te lieti noderētu raits un stratēģiski izstrādāts dialogs, kas ļautu aktieriem izvairīties no tukšajām pauzēm, bet tādu sakompilēt pat ar konsultantu palīdzību izrādes veidotājiem nav izdevies. Ikdienā klausoties politiķus, mēs jau tāpat reizēm sākam šaubīties, vai vārdi vispār šajā pasaulē vēl ir domu izpausme, un uz skatuves atlika tikai eleganti pierādīt, ka zināmā vidē par to nav jāšaubās, taču mākslinieciskā argumentācija spēles gaitā jūtami pieklibo un pacelt skatītāja uztveri līdz ievērības cienīgam vispārinājumam arī neizdodas.

Mums ir samērā niecīga politiskā teātra pieredze, tāpēc nav pārsteigums, ka starp formu un saturu izrādē parādās daudz sīku plaisiņu. Varētu jau ieteikt režisoram papētīt kaimiņu teātra “NO99” praksi – kaut vai viņu izcilākās politiskās izrādes “Vienotā Igaunija” un “Kā izskaidrot bildes beigtam trusim”, bet galu galā savs ceļš viņam tik un tā būs jāatrod pašam. Šovi patlaban ir viens no izplatītākajiem politisko izrāžu struktūru veidojošiem elementiem, un jaunie lietuviešu režisori tos visai veiksmīgi izmanto publikas intelekta iešūpošanai. Galvenais te ir mērķtiecīgi izstrādāt jautājumu un atbilžu plūsmu, kas spēj skatītāju aizvest līdz aplūkojamās parādības saknei vai piespiest viņu domāt par jautājumiem, kurus sev uzdot cilvēki izvairās. JRT aktieru sastrādātais šova teksts diemžēl ir tikai vienkārša vispārzināmu faktu blakusnostatīšana, kas atsedz shēmošanas paņēmienu virskārtu, jo tāda vērtība kā godīgums politiķu ētiskajā arsenālā nepastāv, neraugoties uz to, ka par pieklājīgu nodokļu maksātāju naudas čupiņu viņi reizēm ir gatavi godīgumu tur iekļaut. Umberto Eko savā pēdējā grāmatā sacīja, ka “krāpšana ir prāta stāvoklis un tieši šādā prāta stāvoklī šodien dzīvo daudzas valstis”. Arī – mūsējā, un teātrim ir dažādas iespējas padarīt šo stāvokli visiem saskatāmu, jo māksla tomēr ir īpaša autoritāte patiesības jautājumos. Ja mūsu politisko lēmumu pamatā ir veikli sakompilētas patiesības drusciņas, kas ļauj nomaskēt īstos mērķus un padara šos lēmumus grūti apstrīdamus, tad kāpēc teātris to nevar atklāti parādīt un nopūlas ar bailīgu laipošanu apkārt lietas būtībai? Ja mēs visās dzīves jomās uzticamies speciālistiem, tad kāpēc šo ticību speciālistu kompetencei stūrgalvīgi neattiecinām arī uz politiķiem? Tikai pāris jautājumi, kuru dēļ vien mūsdienu teātrī ir vērts nodarboties ar politisko anatomiju, taču, darot to, nevajadzētu pazaudēt saikni ar mākslu. Žanriski politiskajā teātrī nepastāv nekādi ierobežojumi, un, ja izvēlamies farsu, tad mēģinām pilnībā izmantot tā iespējas “mest kūleņus” un piezemēties tur, kur citādi klāt tikt nevar. To prasa JRT statuss un pašu uzstādītie mērķi. Nav jēgas uz skatuves staipīt gumiju, kā to šova laikā ir spiesti darīt aktieri, tādēļ ka režisoram ir tieksme savos iestudējumos sagausināt ritmu un paspēlēties ar košās krāsās ieturētām mizanscēnām, lai visi kopīgi varētu pasmaidīt par acīmredzamo un labi zināmo.