Mobilā versija
Brīdinājums -0.1°C
Evija, Raita, Jogita
Piektdiena, 2. decembris, 2016
28. jūlijs, 2015
Drukāt

Mākslas darbs un piepūle

Eipurs

Aivars Eipurs

Nereti ir tā, ka apjaut sevī melodiju visai niansēti, taču, tikko paver muti un palaid balsi, lai to atskaņotu, vismaz sev, saproti, ka aiziet šķībi.

Izpildītājmāksliniekiem nākas vingrināties daudzas stundas un dienas, lai komponista sacerētā melodija uzdzirkstītu ar izpildītāja instrumenta palīdzību. Turklāt tā, lai klausītājs nejustu mūziķa piepūli un grūtības, bet lai skaņdarbs izskanētu ar saviļņojumu un šķietami nepiespiesti. Mūsdienās kameras pievelk izpildītāja seju tuvu klāt, un operdziedātājam ir jādomā arī par sejas izteiksmi, ne tikai par balsi.

Tā ir ar izpildītājmāksliniekiem, bet kā ir ar citiem? Uzreiz nāk prātā tulkotāji, kas ir paši izcilākie rakstnieka oriģināldarba lasītāji. Taču cik dienu un nakšu paiet, atveidojot autora valodu? Bieži, pabeidzot tulkot romānu, jāatgriežas sākumā un pirmās trīsdesmit četrdesmit lappuses jāpārtulko vēlreiz, jo optimālais autora stila atveidojums uztaustīts vēlāk.

Bet vai arī lasītājs nav tāds mazs izpildītājmākslinieks, kurš savā prātā un sirdī izpilda dzejnieka vai prozaiķa darbu pats sev? Piepūle gan nebūs tik liela kā mūziķiem, dziedoņiem vai tulkotājiem. Arī kā pašam autoram ne, jo, vispirms, dzejoļa vai romāna uzrakstīšanai vajadzīgs daudz ilgāks laiks nekā izlasīšanai. Inese Zandere pārsteidza Gunti Bereli viņa romāna atklāšanā ar ziņu: “Es šorīt izlasīju tavu romānu.” Komplimentāri, ka vispār lasīts, bet vai tiešām tik ātri? Par laimi, izrādījās, ka romānu sākusi lasīt jau vakarā.

Bet ja nu piepūle liek sevi manīt? Vai tad jātaisa grāmata ciet ar piebildi: “Murgs”? Protams, ja nevar saprast, tas ne vienmēr ir kas izcils. Taču arī frāze “Viss ģeniālais ir vienkāršs” ne vienmēr atbilst patiesībai. “Tas tikai tāds jociņš,” teiktu mans laikabiedrs Vladimirs no Ilūkstes. Varbūt tomēr pavingrināties Marsela Prusta vai Jāņa Einfelda, Viljama Batlera Jeitsa vai Andra Ogriņa dzejas lasīšanā? Ja pēc trīsdesmit dzejoļiem vai diviem romāniem nekas ar jums nenotiek, tad varat taisīt ciet. Tāpat varat patrenēties, skatoties, piemēram, Deivida Linča filmas. Un ja pēc atkārtotas aizmigšanas vairākkārtējas tās pašas filmas skatīšanās laikā atklāsme nenāk, tad neko.

Vai nepietiek ar to, ka “mākslas darbi rodas mokās”? Vai arī mākslas izpratnei jārodas mokās? Vai nepietiek ar caurmēra vidusskolas absolventam piemītošu spēju patērēt un baudīt kaut kādu daļu no tās?

Nepietiek, vismaz lielai daļai ne. Gandrīz visos ir ielikti kaut kādu mākslu, ja ne radīšanas, tad uztveršanas dotumi, kurus var attīstīt. To var atklāt tie, kuri vismaz reizi gadā aiziet uz teātri. Kāpēc mums patīk teātris? Tā nav tikai citu dzīves atveida netraucēta un akceptēta, kasē nopirkta nolūrēšana. Vai autora neparastais skatījums uz lietām un parādībām. Tas ir daudzu mākslu apvienojums vienā par to pašu cenu. Tā teikt, daudzas vienā. Te ir gan instalācija, kurai, izliktai izstādē, jūs paietu garām, gan literārais materiāls, kuru jūs grāmatā varbūt nelasītu. Tātad teātris mūs pavelk uz augšu, pašiem to tikai daļēji apzinoties, un kā slepenais kadrs iekodē mūsos jaunu iespējamību, kaut arī nelielu.

Taču ir cilvēki, un pie mums to ir pietiekami daudz, kuri kā skatītāji, klausītāji, lasītāji iedziļinās arī kādā no atsevišķajām mākslām. Viņi savukārt satiekas vēl ar citiem cilvēkiem, un gadās, ka draudzīgu vai vēl tuvāku attiecību dēļ iedēsta interesi arī citos. Man parādīja zaļo toni Silvijas Meškones gleznās, Viļņa Zābera, Kristapa Ģelža un citu manu vienaudžu instalācijas, ieteica Ādolfa Šapiro režisētās izrādes un Vasilija Sinaiska diriģētos koncertus. Vēlāk jau es pats ieteicu citiem gan to pašu, gan arī Ģirta Bļodnieka no vācu valodas tulkotos Tomasa Manna un Hermaņa Heses darbus, Pētera Martinsona keramiku un Sergeja Rahmaņinova klavierkoncertus. Tā tas izplatās.

Draugs vakar vilcienā teica, ka ir cilvēki, kas apsverot veidot mākslas filmu par izcilu, bet savā ziņā marginālu gleznotāju. Vai tas varot pielikt kaut ko izpratnei? Esot taču neiespējami uzlikt latiņu tik augstu, lai uztvertu šīs vibrācijas. Es gan teicu, ka labāk, lai ir, jo tas aizved kādu pie avota. Paplašinot var teikt, ka tas ir tāpat kā ar izdevumu “Kultūrzīmes”. Vai vajadzēja?

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+