Mobilā versija
+6.1°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
26. novembris, 2013
Drukāt

Liepājā UPB izstāžu galerijā līdz 30. novembrim Alda Kļaviņa personālizstāde


Foto - Jānis VecbrālisFoto - Jānis Vecbrālis

Pēdējos gados pārvarējis iekšējās kolīzijas par augstākās mākslas izglītības stāvokli Latvijā, ticis galā ar dažām veselības ligām, augustā atdevis Mūžības ugunīm draugu kopš jaunības gadiem Pēteri Martinsonu, mākslinieks Aldis Kļaviņš tomēr nav izjaucis paša noteikto ritmu – ik pa pieciem gadiem izveidot personālizstādi. Savai 75 gadu jubilejai veltītajā ekspozīcijā “Pieturzīmes” UPB izstāžu galerijā Liepājā viņš atlasījis 25 gleznojumus. Senākais atklātībā rādītais darbs “Migla” datēts ar 1966. gadu, kad Aldis vēl bija Mākslas akadēmijas students, jaunākie redzējumi tapuši pirms dažiem mēnešiem.

Arhitekta Ulda Pīlēna birojs uztur nemainīgu augstas raudzes piedāvājumu, tās darbības programmā nav nejaušību vai paviršību. Tāpēc loģiska ir izvēlētā darbu izkārtojuma vieta, kaut pati telpa un tās funkcijas nav piemērotākās glezniecības pilnvērtīgai uztverei. Taču izstādes noskaņotība, kompaktums, piesātinājums labi atklāj Alda Kļaviņa mākslinieciskās intereses un meistarību. Viņš ir spējis vienlīdz piepildīti strādāt atšķirīgos mākslas veidos, žanros, tehnikās, sižetos. Un tomēr, ja atskatās uz viņa noieto ceļu, tad dominējošās ir divas tēmas – dabas un cilvēka izpēte. Ar visiem iespējamiem tēlainības strukturējumiem, izteiksmes līdzekļu piemērojumiem un pārbaudījumiem, emocionālajiem uzviļņojumiem un domas skaidrību tās materializējumā. Turklāt saglabājot sava rokraksta atpazīstamību un personības klātbūtni. Viņš ir viens no retajiem savā paaudzē, kurš vienlīdz veiksmīgi spēj veidot formu ar ogles līniju un eļļas, akrila krāsas modulējumu. Būt vienlaikus spēcīgam zīmētājam un jūtīgam tonālistam nav tikai talanta uzmirdzējums, bet arī regulāra, mērķtiecīga, jēgpilna darba rezultāts.

Latvijā ir daudz labu gleznotāju. Pat ļoti daudz. Konkurences blīvumā nav viegli atrast un nostiprināt savu vietu un nozīmi kopainā, laika izvētījumā. Aldim Kļaviņam tas ir izdevies. Manuprāt, viņa pieturzīmes ir īpašas un prasās nosaukt, vērst plašāk, nekā tās nolasāmas šajā kamerstila izstādē. Viņš ir mākslinieks, kurš nav centrējies tikai uz individuāliem, sevi vien izteicošiem, sev vien vajadzīgiem uzdevumiem, pienākumiem un to īstenojumu. Ar Aldi vienmēr saistīsies vismaz trīs (!!) viņu raksturojošas un viņam neatņemamas būtiskas pazīmes. Pirmais loks – kā Liepājas teātra galvenajam māksliniekam, kurš veidojis telpu Raiņa, Šillera, Viljamsa, Ibsena, Olbija, Strindberga, Šekspīra, Dostojevska un citiem dramaturģijas dižo varoņiem. Tas ir Oļģerta Krodera laiks Liepājas teātrī ar skaudru skaistumu lugu lasījumu iekšējā konstrukcijā un Alda Kļaviņa vizuālajā redzējumā. Otrais loks – kā Liepājas mākslinieku organizācijas vadītājam, kura principialitāte, ideju neizsmeļamība, atdevība, prasmes ieviļņo, sabalansē, uztur amata brāļu un māsu profesionalitāti izstādēs, Mākslas dienu un ikdienas kopā būšanā. Un trešais loks – kā mākslas studiju pro-grammas patiesajam izveidotājam Liepājas Universitātē. Lietišķās mākslas vidusskolas pedagoga un direktora amata gados gūtā pieredze koncentrējās atziņā un rīcībā, ka tālākvirzību nosaka garīgā attīstība un pilnveide, tāpēc profesors Kļaviņš māca gleznošanu un zīmēšanu saviem studentiem, vada starptautiskus simpozijus, plenērus, bakalaura un maģistra darbu aizstāvēšanas komisijas Lietuvā. Bez Alda Kļaviņa ne tikai Liepājas, Kurzemes, bet visas Latvijas kultūrvide būtu pieticīgāka, plānāka, parastāka, prastāka. Tāpēc nav iespējams novērtēt par augstu viņa kalpošanu sabiedrībai, ne savtīgiem mērķīšiem. Viņa neatlaidību gādāt par kultūru un izglītību šo jēdzienu plašākās nozīmēs. Viņa spēju, neraugoties uz visām pretrunām, nelabvēlīgiem apstākļiem, sadzīvisko sīkmanību ikdienībā uzturēt spēkā ideālus.

Kad pirms pāris nedēļām kopīgi slīpējām Liepājas bruģi, mākslinieks ierunājās, ka, iespējams, pienācis laiks līdzās viņa darbu jau esošajiem katalogiem sarūpēt apjomīgāku, izvērstāku un nopietnāku reprodukciju krājumu. Protams, ka tāds būtu nepieciešams. Gan ieteicos, ka viņš tik daudz strādā un ir tik labā formā, ka par agru noapaļot darītā izlasi. Bet varbūt Alda nodomu apšaubīju tāpēc, ka iztēlē ilgojos turēt rokās pavisam citādu grāmatu. Tādu, kurā būtu apkopoti tikai portretējumi gleznojumos, zīmējumos un katru mākslas darba iespiedumu papildinātu viņa atcere, stāstījums, dokumentācija, uzplaiksnījums. Tā varētu kļūt par fundamentālu kultūrvēstures bagātību liecību. Grāmata, kurā satiktos režisori Pēteris Lūcis un Oļģerts Kroders, māk-slas zinātnieki Herbers Dubins un Oļģerts Biete, keramiķis Pēteris Martinsons un gleznotāja Skaidrīte Elksnīte, aktrise Vera Šneidere Elizabetes lomā un Rihards Rudāks Hamleta kamzolī, Ligita Dēvica kā Ģertrūde un Juris Bartkēvičs kā Klaudijs, rakstnieki Jānis Liepiņš un Olafs Gūtmanis, skaistās lietuviešu mākslinieces un modeles, zinātnieki, ārsti… Vienkopus varētu parādīt visus pašportretus, kuros tik daudz degsmes, detaļu, norādes, pašanalīzes un vientulības. Mākslinieks neteica striktu – nē, tikai cerīgo – jāpadomā.

Atkārtoti kavējoties Alda Kļaviņa izstādē “Pieturzīmes”, tapu uzrunāta, ie-
kveldināta no neredzētajiem darbiem. Jaunākā pašporteta un gleznieciskās izpētes substances – mākoņiem. Grūti uzdevumi. Patiesi, vērtējoši ielūkoties sevī un materializēt to, kas tik mainīgs, gaistošs, formā neizsmeļams, vieliskumā netverams. Pieļāvu iespēju, ja kādu arī neuzrunā izteiksmes pilnības klātesamība, tad grūti nedzirdēt mākslinieka pamudinājumu ieskatīties, tuvoties cilvēkam un pacelt acis augstāk, pret debesīm.

Pievienot komentāru

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (1)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+