Mobilā versija
+6.1°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
30. jūlijs, 2015
Drukāt

Mākslas tilts uz Eslingeni

Eslingena_1

Ozoliņu izstāžu zālē Jūrmalā, Vaivaros, līdz 5. augustam skatāma izstāde “Latvija – Eslingene”.

1944. gada rudenī Latvijas kultūras, mākslas un reliģisko organizāciju darbinieki, negribēdami piedzīvot 1940./41. gada padomju varas attieksmi pret citādi domājošiem, devās prom no Latvijas. Neliels skaits izmantoja nelegālo un arī bīstamo ceļu, pārceļoties ar laivām uz Gotlandi, bet citi ar vācu iestāžu oficiālu atļauju devās uz Vāciju. Un tā ir sanācis ka no Latvijas atbraukušie aktieri, mākslinieki, mācītāji u. c. nonāca nelielā Dienvidvācijas pilsētiņā Eslingenē. Šeit 1944. gadā tālu no Latvijas savu pirmo mājvietu svešā zemē atrada daudzi slaveni mūsu mākslinieki, kā Ludolfs Liberts, Augusts Annuss, Sigismunds Vidbergs, Nacionālā teātra aktieri, arhibīskaps Teodors Grīnbergs un daudzi citi. Veidojās pirmās mākslas izstādes. Viņiem bija jāatrod sava vieta mākslas pasaulē Vāczemē. Aiz Latvijas robežām tikai Ludolfs Liberts bija pazīstams, pārējie ne. Ar mākslu sākumā nopelnīt iztiku nevarēja, tāpēc bija jāstrādā maizes darbs un bieži vien ne visai tīkams, bet latvieši ir izturīga tauta un spēj pielāgoties un darīt jebkuru darbu. Un tikai vakara stundās un brīvdienās varēja nodarboties ar mīļoto nodarbi – mākslu. Latvieši ir arī sīksta tauta un, neskatoties uz visām grūtībām, ieguva atpazīstamību savā jaunajā mītnes zemē Vācijā.

Pēc 70 gadiem Latvijas mākslinieki grafiķis Imants Ozoliņš un fotogrāfe Inta Ozoliņa devās uz Latvijā mazpazīstamo Vācijas pilsētu Eslingeni. Šī pilsēta ir daļa no Latvijas mākslas vēstures. Latvieši 50. gados sāka izbraukt no Vācijas uz ASV, Kanādu, Austrāliju u. c. zemēm, bet līdz izbraukšanai viņi šajā pilsētā gleznoja, spēlēja teātri utt. Par mūsu kultūras darbinieku aktivitāti Vācijā maz zināms, arī viņu pašu gandrīz vairs nav. Ja tolaik tāda kultūras darbinieku kolonija bija Eslingenē, tad, izbraucot uz citām pasaules valstīm, nekur tāda neveidojās. Viņi gan ieguva atpazīstamību un mūža atlikušo daļu nodzīvoja tālu no Latvijas, tajā vairs neatgriežoties. Daudziem šie mākslinieki tā arī palikuši sveši, sevišķi jaunākai, vidējai un pat vecākai Latvijas iedzīvotāju paaudzei. Padomju laikos par šiem māksliniekiem nerunāja, izstādēs viņi nepiedalījās, presē par viņiem nebija publikāciju.

Mākslinieki Ozoliņi ir centušies savos darbos – grafikas lapās un fotogrāfijās – parādīt Eslingeni, kāda tā bija 40. gadu nogalē un 50. gadu sākumā, akcentējot vecās celtnes un baznīcas, dzīvojamās ēkas, ielas. Izstādei ir liela nozīme Latvijas mākslas vēstures apzināšanā. Darbi ir vērtīgi ne vien ar savu māksliniecisko vērtību, bet arī ar to, ka ļauj iepazīties ar latviešu mākslas mazpazīstamām lappusēm. Ar vācu kolēģu palīdzību latviešu māksla izdzīvoja, un atbalsts bija arī vecā Eslingene. Vai latviešu šajā pilsētā vēl daudz? Ja pastāv Eslingenes ev. lut. draudze, kuras garīgo aprūpi veic mācītājs Rozītis, tad latviešu vēl ir pietiekami, lai draudzi uzturētu.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+