Kultūra
Māksla

Mākslas trauslais spēks0


Rolands Krutovs: “Katrs darbs man ir maza dievišķuma atklāsme. Tā ir īpaša sajūta, jo dziļi dvēselē jūtu, ka meklēju sen aizmirstu sevi.”
Rolands Krutovs: “Katrs darbs man ir maza dievišķuma atklāsme. Tā ir īpaša sajūta, jo dziļi dvēselē jūtu, ka meklēju sen aizmirstu sevi.”
Foto: Timurs Subhankulovs

“Ir mirkļi, kad gribi mazliet paturēt laiku, pietauvot tuvāk bezgalības sajūtu un zināt, ka tu turpināsies,” saka tekstilmākslinieks ROLANDS KRUTOVS. Šobrīd – viens no starptautiski atpazīstamākajiem Latvijas mūsdienu tekstila jeb šķiedras māksliniekiem. Rolanda Krutova dažādās tehnikās radīti lielformāta darbi un izsmalcinātas miniatūras biežāk apceļo ārzemju mākslas notikumus nekā redzami Latvijā. Tāpēc īpašs notikumus ir viņa jaunā personālizstāde “Pietauvot bezgalību”, kas Latgales vēstniecības “Gors” Mākslas galerijā apskatāma līdz 18. augustam.

 

Rolanda Krutova darbi veidoti dažādās jaunās tehnikās – gan digitālo steļļu gobelēni, gan darbi, kas tapuši, apvienojot sietspiedes tehniku ar vairākām autortehnikām. Paralēli viņš strādā klasiskajā gobelēnā, kā arī glezno un nodarbojas ar melnbalto fotogrāfiju. Mākslinieks ikdienā sastopams Rīgā, Žaņa Lipkes memoriālā, kur ir krājuma vadītājs un muzeja mākslinieks, izstāžu kurators, grāmatas “Cilvēkglābējs Žanis Lipke” mākslinieks.

 

– Muzejs jūsu dzīvē laikam nav nejaušība? Arī iepriekš esat bijis saistīts ar muzeju vidi, darbojoties arī Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā.

R. Krutovs: – Vēl studējot Mākslas akadēmijas maģistrantūrā, apmeklējām tekstilmākslas vēstures kursu pie Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja speciālistes Veltas Raudzepas, un likumsakarīgi pēcāk nokļuvu šajā muzejā. Vēlāk bija piedāvājums no Žaņa Lipkes memoriāla, un sajutu, ka ir vēlme būt daļai no šīs komandas. Arī ģeogrāfiski šī klusā vieta Ķīpsalā man ir kā svaiga gaisa malks pēc desmit gadiem Vecrīgā. Tā ir radoša, interesanta vide, notiek izstādes, mākslas, teātra projekti. Muzejs pats par sevi ir īpaša vieta gan māksliniekam, gan apmeklētājam – kā saikne starp pagātni un nākotni, ko būvējam tagad. Māksliniekam muzejs ir kā templis. Vēl vairāk – tā ir atmiņas saglabāšana, un liels prieks, ka pēdējos gados audzis arī muzeju prestižs. Tāpēc gribētu novēlēt mūsdienu muzejiem, lai tie veido ļoti pārdomātas kolekcijas.

– Vai Latvijas muzejos esat ievērojis tādu trūkumu?

– Paiet desmitgades, un, ja paskatās, kas ir kolekcijās, tad iztrūkst ļoti daudzu periodu mākslinieku darbu. Tas ir skumji, jo lielākā daļa to aizceļo vai nu uz ārzemēm, vai privātām kolekcijām. Piemēram, 2011. gadā starptautiskajā šķiedras mākslas izstādē Komo Itālijā, kur mans darbs ieguva “Grand Prix”, rīkotājs “Arte&Arte” to arī iegādājās un tas palika tur. Protams, liels pagodinājums, bet reizē gribētos, lai šo un citus darbus redz arī Latvijā.

– Nebūs par skaļu teikts, ka jūsu darbus vairāk redz mākslas cienītāji ārpus Latvijas. Šāda virzība ir apzināta?

– Tu vienkārši jūti pasaules mākslas centrējumu, un māksliniekam ir gandarījums, ka darbs tiek saprasts un novērtēts. Piemēram, Itālija, Francija, Polija ir ar ļoti labām mākslas tradīcijām. Viņi rīko starptautiskas biennāles vai triennāles, vai ikgadējās izstādes, kuru Latvijā diemžēl pietrūkst. Uzteicama ir Veltas Raudzepas kūrētā tekstilmākslas triennāle “Tradicionālais un laikmetīgais” – vismaz reizi trijos gados Rīga ir tekstilmākslas centrs ar konferencēm, lekcijām, fantastiski iekārtotu izstādi “Arsenālā”. Eiropā, pasaulē mākslas institūcijas, notikumi, konkursi bieži paši rosina jaunu darbu tapšanu. Piemēram, mans darbs “Porcelāna krasti” – pasaules karte ar tumšām cilvēku figūrām – pagājušajā gadā tika speciāli radīts mākslas izstādei Lodzā Polijā, kur mani kopā ar Tatjanu Aleksandru deleģēja piedalīties Latvijas Nacionālais mākslas muzejs. Tas bija mirklis, kad pasaulē sākās migrācijas un cilvēcības krīze, un, lai arī darbos cenšos nebūt politisks – man vairāk patīk poētiski filozofiska paskatīšanas uz sevi, – tā tomēr bija tik uzmācīga ideja, ka radās doma par smalkajiem baltajiem porcelāna krastiem, kuros mēs dzīvojam, un apkārt migrē tumšie, mums nepazīstamie cilvēki, kas nespēj tajos pietauvoties. Lielajā mākslas biennālē, kurā bija mākslinieku darbi no gandrīz visas pasaules, manu darbu uzaicināja piedalīties starptautiskajā «Arte&Arte» organizācijas rīkotajā izstādē «Borderline» Itālijā.

– Gandrīz banāli laikam būtu atgādināt, ka mākslas dzīves uzplaukumu veicinātu jauns laikmetīgās mākslas muzejs, kura plāni šobrīd, uz skatuves atgriežoties koncertzāles idejai, pieklusuši.

– Māksliniekam lielākais baudījums ir telpa, kas pielāgota viņa mākslas darbam; kurā darbs atdzīvojas, ir uzmanības centrā un sāk elpot. Mums, protams, ir arī lieliski muzeji – tas pats Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs, tomēr, protams, ir vajadzīgs gan laikmetīgās mākslas muzejs, gan koncertzāle. Labs piemērs ir gan Igaunija, gan tagad – arī Lietuva, kur ir pārvarēta šī kultūras krīze. Man pašam liels pārsteigums bija Zahas Hadidas celtais 21. gadsimta mākslas muzejs MAXXI Romā, kurā Iljas un Emīlijas Kabakovu instalācija tika radīta speciāli muzeja telpai. Tuva ir arī Ermitāža, kas gan ir klasisks muzejs, kurš tomēr reizē pilda laikmetīgās mākslas muzeja funkcijas. Fantastiska bija tur redzētā jau pieminētās Hadidas arhitektūras un dizaina retrospektīvā izstāde vai arī vācu mākslinieka Anselma Kīfera izstāde – gadījums, kad septiņmetrīgas gleznas ir izvietotas milzīgā zālē un neizskatās lielas.

– Vairākkārt pieminat Pēterburgu – saprotu, tur daļēji top jūsu darbi.

– Tur ir neliela darbnīca, un regulāri dodos turp, pasūtot lielus lāzergriezumus pēc skicēm, kas top vektoru tehnikā – Latvijā tādus izgatavot nav iespējams. Arī turienes kultūras intensitāte nav salīdzināma ar Rīgu.

– Turienes mākslas vidē nejūt «varas neredzamo roku»?

– Absolūti ne. Tas viss ir tik pārspīlēti un politizēti, esmu redzējis daudz dažādu gadījumu un vairs neticu vienas cilvēku grupas pareizajai demokrātijai un otras it kā nepareizajai. Visvairāk par cenzūru un apspiešanu runā cilvēki, kas tur nav bijuši. Man ir daudz paziņu – radošu cilvēku, mākslinieku Pēterburgā, un viņiem neviens nekad, nekur, neko nav aizliedzis. Jaunā paaudze ir ļoti aktīva, notiek plaša spektra pasākumi, manifestācijas un kultūras pasākumi. Bet tagad ar savu pieredzi saprotu arī to, ka nedrīkst provocēt, pārkāpjot sabiedrības noteiktos likumus, morāles normas, citādi brīvība kļūst par visatļautību. «Stingrās rokas» princips ir jūtams jebkur, arī pie mums. Mūsu Veselības ministrija, piemēram, uzliek aizliegumu izstādes plakātam, ja atceramies gadījumu Medicīnas vēstures muzejā (Artūra Žmijevska personālizstāde «Neredzamās zonas». – A. K.). Pie mums, arī Vācijā vai Francijā reizēm darbojas pašcenzūra, zinām, ko drīkst atļauties un ko ne, un mēs to pieņemam. Šī tēma atspoguļojas arī manā darbā «Echo camera», runājot par cilvēku grupām, kas dzīvo pašu noteiktā informācijas vakuumā, nepieļaujot citu, alternatīvu viedokli.

– Nevar nepamanīt, ka varu kritizējošas mākslinieku performances, kas laiku pa laikam Krievijā raisa skandālu, tiek apspiestas.

– Uzskatu, ka par šiem procesiem var runāt citā veidā. Ja atceramies lielos māksliniekus, piemēram, Brodski, Ahmatovu, tad viņi nenolaidās līdz parastam agresijas aktam. Manuprāt, jūs runājat par akcijām, nevis mākslu. Man tas šķiet labi apmaksāts teātris, un tajā neredzu dziļumu. Varbūt tas nav pareizi, bet politiskus, sociālus darbus īsti neuztveru kā mākslas darbus, drīzāk kā akcijas, uzmanības pievēršanu. Manuprāt, īsta māksla aug, raisās no iekšpuses ar trauslu spēku – tā pamazam izlaužas. Reizē tur ir fantastiski mākslinieki, kuri nevairās kritizēt, bet ir atzīti visā pasaulē, un viņiem neviens neko neaizliedz. Īsta māksla ir iekšēji brīva, un, arī ja kāds to ierobežo, tā paliek brīva, turpina būt.

– Jūsu personālizstāde notiek Rēzeknē, jūsu bērnības, skolas gadu pilsētā un vietā, kur savulaik izlēmāt kļūt par tekstilmākslinieku. Vai tam ir īpaša nozīme?

– Mēs visi nākam no bērnības. Mans tēvs labi zīmēja, rados ir daudz talantīgu cilvēku – manas saknes sniedzas līdz cara laika Pēterburgai, kur dzīvoja vecvectēvs. Liels nopelns manā dzīves ceļā bija fantastiskajai bērnībai – mūs ar brāli vasarās sūtīja pie vecmāmiņas dziļi Latgales laukos, un bērnību redzu kā daļu no dabas, tikai dabā var sajust garīgā klātbūtni. Jau bērnībā zināju, kas gribu būt – nemitīgi zīmēju, bet tekstilmāksla bija sava veida atklāsme. Tekstils aizgāja kaut kā dabiski – man patika šķiedras sajūta. Varbūt tas ir bērnu mākslas skolas iespaids, jo tur bija iespēja izmēģināt vairākus žanrus – koku, papīru, metālu. Arī šobrīd mani darbi nav klasiska tekstilmāksla, lai arī ir pa kādam klasiskam gobelēnam.

Man ir liels prieks par šo izstādi Rēzeknē. Skatītājs te var satapties ar to, ko redz cilvēki citā pasaules malā. Piemēram, darbs «Eross», kas bija redzams arī mūsu laikmetīgās mākslas triennālē, un pēc tam izturēja lielu konkursu Austrālijā, ceļojis no viena kontinenta uz otru. Ir svarīgi, lai cilvēks paplašinātu savas iespēju robežas.

– Esat teicis, ka fotogrāfija, ar ko arī mēdzat nodarboties, ir tīrā atpūta salīdzinājumā ar tekstilmākslu. Tomēr tieši tekstils jeb šķiedras māksla ir lauks, kurā strādājat visintensīvāk.

– Tas ir fiziski un arī emocionāli smags darbs, un to varu attiecināt uz visu kultūras jomu kopumā. Cilvēkiem, kuri nav ar to cieši saistīti, šķiet – viss notiek viegli un pats no sevis. Kultūra tomēr nav izklaide, bet tagad cilvēki bieži abas jauc. Visur cenšas iepīt izklaides momentu, bet, manuprāt, māksla ir kaut kas pilnīgi pretējs izklaidei, tā drīzāk ir meditatīva. Telpa, kur cilvēks satiekas pats ar sevi, iespējams, pārvērtē savu dzīvi, nevis aizmirstas vai ir gatavs pieņemt kaut kādas jau gatavas emocijas.

– Personālizstādē «Gorā» apkopoti darbi no dažādiem laika posmiem, daļa atceļojusi arī no ārzemēm – kāpēc par kopsaucēju kļuva nosaukumā minētā bezgalības pietauvošana?

– Bezgalības simbols pats par sevi ir ļoti interesants un noslēpumains – rosinošs. Pabeigts tā vienkāršībā. Tāpēc arī radās ideja par puiku, kas stāv uz bezgalības zīmes formā savītās tauvas, krustpunktā starp nākotni un pagātni – tieši tagad. Šī ideja pārplūst no darba uz darbu, no miniatūras uz lielformāta darbu, protams, ikreiz citādi, bet saglabājot stāsta paradigmu. Tā ir klātesoša arī sešos jaunākajos darbos, ko esmu radījis tieši šai izstādei, tostarp pašā jaunākajā – «Poētiskā matērija».

Katrs darbs man ir maza dievišķuma atklāsme. Tā ir īpaša sajūta, jo dziļi dvēselē jūtu, ka meklēju sen aizmirstu sevi. Kaut ko, kas kādreiz bijis pilnīgs, varbūt pat dievišķs. Meklēju šīs mazās takas pie sevis, vēloties ieraudzīt sevi no jauna.

Mani darbi simboliski ir mana iekšējā telpa ar dārzu, kas ir jākopj. Telpa, kurā es augu, kurā ir harmonija. Savā ziņā māja, kas tiek celta no iekšpuses.

– Nereti tapt pamanītam pasaulē palīdz specializācija konkrētā žanrā, materiālā, formātā, bet jūsu darbi ir daudzveidīgi – miniatūra, lielformāts, dažādas tehnikas, materiāli.

– Starptautiskā mērogā tev var būt lieliska darba galvenā ideja, kompozīcija, bet visi grib ieraudzīt kaut ko jaunu. Arī manā gadījumā dažādība nav nejauša, es nemitīgi kaut ko meklēju. Liels nopelns ir bijis mūsu Mākslas akadēmijas labajai klasiskās mākslas izglītībai tekstilmākslas nodaļā Aijas Baumanes un Ievas Krūmiņas vadībā. Tekstilmākslinieks nav ierobežots – tieši otrādi, viņam ir dots viss, lai atrastu sevi, meklētu jaunas tehnikas. Studentu izstādes ir tam pierādījums. Manā gadījumā, ja darbu esmu veidojis konkrētai izstādei, kurā vajadzīgs konkrēts izmērs, 20 reiz 20 centimetru miniatūra, tad tādu arī radu. Tomēr, ja nav ierobežojuma, izvēlos taisīt liela izmēra darbus. Tas ir lielāks izaicinājums, un arī izstādē pamanāmāks.

– Jums ir svarīgi, lai skatītājs nolasa jūsu ideju?

– Svarīgi, lai cilvēks sajustu vēlmi apstāties. Mēs vienmēr visi kaut kur skrienam, gribam ātras emocijas, bet negribam redzēt sevi. Tāpēc izklaides industrija ir tik ļoti pieprasīta pasaulē, jo cilvēks negrib domāt. Tāpēc man ir tik svarīgs šis apstāšanās mirklis, kurā paliek tikai cilvēks un mākslas darbs. Mākslas darbs pats ir ideja, un viena ideja var radīt citu. Un tā rodas bezgalības sajūta…

 

RADOŠĀ VIZĪTKARTE

Mākslinieks ROLANDS KRUTOVS

* Mācījies Rēzeknes Mākslas koledžā (tagadējā Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskola), beidzis mākslas maģistrantūru Latvijas Mākslas akadēmijā.

* Regulāri piedalās izstādēs, guvis panākumus prestižos starptautiskos konkursos vairāk nekā 20 valstīs.

* Mākslinieka darbi atrodas muzejos gan Latvijā, gan arī ārzemēs, kā arī privātkolekcijās dažādās pasaules valstīs.

* Apbalvojumi: laureāta diploms starptautiskajā minitekstiliju izstādē “Treasure Island”, Sanktpēterburga (2018); 3. godalga starptautiskajā tekstilmākslas izstādē “Pushing the Boundaries III”, Belgrada, Serbija (2017); “Grand Prix”, “Arte&Arte”, starptautiskā izstāde “Energheia-2011 Miniartextil Como”, Komo, Itālija (2011); Izcilības balva, 8. Baltijas starptautiskā miniatūrtekstila triennālē, Polija (2010); “Craft Ideal” balva, 6. Čondžu starptautiskajā mākslas konkursā “Out of the Box”, Koreja (2009).

 

 

LA.lv
LA
LA.LV
Kultūra
Jaunie mūziķi ierakstījuši īpašu video sveicienu festivāla “Rīga Jūrmala” dalībniekiem
20 stundas
LA
LA.LV
Kultūra
LTV: Latvijā atgriezīsies franču komponistam dāvināts grezns apsveikuma raksts
20 stundas
LA
LA.LV
Kultūra
Jaunā Ariela būs tumšādaina
20 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

IM
Ingrīda Mičāne
Ekonomika
“Nevis “ar masu”, bet ar kvalitāti par pieņemamu cenu.” Liepājā ražo plāksterus NVS “brūcēm”
17 minūtes
LE
LETA/LA.LV
Dabā
Ceturtdien būs vējains un līdz +24 grādiem silts laiks
30 minūtes
MZ
Māris Zanders
Latvijā
Māris Zanders: Ļaudis šajā koalīcijā tik viegli aizvainojami, ka bail
6 minūtes
SK
Skaties.lv
Latvijā
VIDEO. Slavenākā Rīgas grausta īpašniekiem sods sasniedzis jau 43 000 eiro
8 stundas
LA
LA.LV
Sports
FOTO: Drāma pendelēs – “Riga” izstājas no UEFA Čempionu līgas
8 stundas