Mobilā versija
-0.3°C
Meta, Sniedze
Piektdiena, 2. decembris, 2016
16. aprīlis, 2015
Drukāt

NEDĒĻAS FILMA: Ex Machina

Publicitātes fotoPublicitātes foto
UZZIŅA:

"Ex Machina"

Lielbritānija, 2015.

Režisors: Alekss Gārlends

Lomās: Alīsija Vikandere, Domnels Glīsons, Oskars Īzaks

No 17. aprīļa "Kino Citadele", "Cinamon", "Multikino"

To, ka reiz būs iespējams radīt pastāvīgi domājošus robotus, viens no galvenajiem filmas “Ex Machina” varoņiem Neitans neapšauba. Viņaprāt, aktuāls ir jautājums, kad tas notiks. Savu vīziju par šādu nākotnes iespējamību piedāvā kulta romāna “Pludmale” autors un režijas debitants Alekss Gārlends.

Ar “Pludmali” 1996. gadā debitējis rakstniecībā, mākslas vēstures bakalaurs Alekss Gārlends ne vien lasītājiem nodeva savu mugursomnieka pieredzi, bet arī tuvinājās slavenību pulciņam, ko vēl vairāk pietuvināja tās ekranizācija (2000) Denija Boila izpildījumā ar Leonardo di Kaprio galvenajā lomā. Autora divi nākamie romāni tādus panākumus neguva, taču neizskatās, ka Gārlends par to dikti skuma, jo jau bija kvalificējies par kino scenāristu (“28 dienas vēlāk”, 2002, “Saules gaisma”, 2007) un savā četrdesmit piektajā dzīves gadā ailītē “nodarbošanās” viņš droši var ierakstīt arī “kinorežisors”, jo “Ex Machina” ir pilnībā viņa filma. Gārlends ir arī tās idejas autors un scenārists, tāpēc droši var apgalvot, ka visa atbildība gulstas uz viņa pleciem. Tāpat kā aplausi jāraida viņa virzienā, uz brīdi piemirstot trīs galveno lomu atveidotājus – zviedrieti Alīsiju Vikanderi, īru Domnelu Glīsonu un Gvatemalā dzimušo, Floridā augušo Oskaru Īzaku –, ja ne Gārlenda detalizēti izstrādātā vīzija, diezin vai filmas sižetiskais musturs un tā pārtapšana audiovizuālā darbā būtu tik pārliecinoša.

Uzvarējis uzņēmuma vadītāja rīkotajā konkursā, Keilebs veselu nedēļu pavadīs viņa mājā. Taču Neitans nav no tiem, kam tīk burzma, – savu mājokli viņš uzbūvējis tālu prom no civilizācijas (filma uzņemta Norvēģijā), lai absolūti nodrošinātos pret nelūgtu viesu parādīšanos. Taču ar to vien nepietiek, jo Keilebam jāparaksta konfidencialitātes līgums, ka nekas no tur notiekošā netiks izpausts tālāk. Taču darbs plecu pie pleca ar vienu no pasaules gudrākajiem prātiem viņam šķiet vairāk nekā vilinošs, lai, pat īsti nepārlasot līgumu, uz papīra lapas uzšņāptu autogrāfu, un īstā darbība var sākties. Proti, Neitans ir ne vien uzbūvējis robotu, kas izskatās kā cilvēks – protams, iekārojama sieviete –, bet arī spēj patstāvīgi domāt un rīkoties, un Keileba uzdevums ir testēt Avas intelektu, ar dažādām provokācijām mēģinot uziet baltos plankumus viņas prātā.

Atšķirībā no tik daudzām zinātniskās fantastikas filmām, kam žanriski pieder arī “Ex Machina”, Alekss Gārlends pat nemēģina skatītāju apdullināt ar specefektiem. Tos viņš atstāj ar jēgu neapveltītiem trilleriem naudas kāsējiem, kamēr pats par sava darba galveno ieroci uz skatītāja maņām izvēlējies prātu un arīdzan robotu, kas, skaists kā bilde – Alīsijas Vikanderes karjera pēdējos gados griežas galvu reibinošā ātrumā, un starptautiski vislabāk zināmā viņas loma ir “Oskaram” nominētajā dāņu biogrāfijā “Karaliskā dēka” –, var lepoties arī ar spēju pelēko šūniņu kustināšanā, sagādājot ne vienu vien pārsteigumu gan savam radītājam, gan testētājam un pilnībā apgāžot mītu, ka robotam jāizskatās pēc miniatūra mošķīša vai vismaz trīsmetrīga monstra.

Atsauksmes uz grieķu traģēdijām, kas iedvesmojušas virkni autoru, Džordžu Bernardu Šovu ieskaitot – viņa “Pigmalions” kalpojis par pamatu vienam no skaistākajiem kinomūzikliem “Mana jaukā lēdija” (1964) –, nav mērķtiecīgas, bet kalpo informācijas fonam, ko Gārlends apaudzējis ar 20. gadsimta kultūras pienesumu. Taču atstājis arī vietu nākamo autoru vīzijām, jo Avas vizuālā līdzība ar Mariju no Friča Langa futūristiskās filmas “Metropolis” (1927) ir kā pateicības pilns žests vienam no leģendārākajiem kino autoriem, taču Gārlenda teju pārdabiski skaistā varone, pateicoties ekrāna mākslas un zinātniskās fantastikas straujajai attīstībai, runā daiļskanīgos, jēgpilnos teikumos un izteiksmīgā veidola dēļ savā varā spēj noturēt gan savu radītāju, gan Keilebu, gan arī skatītāju. Tāpat kā pērn to ar Vākina Fīniksa vientuļo Teodoru izdarīja Skārletas Johansones ieskaņotā Samanta Spaika Džonzes filmā “Viņa”.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+