Mobilā versija
Brīdinājums -0.4°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
27. janvāris, 2012
Drukāt

Mākslinieki pasauli redz citādi
. Saruna ar dramaturģi Leldi Stumbri

Foto - Dainis BušmanisFoto - Dainis Bušmanis

Leldei Stumbrei nupat rēķins viegls – cik gadu, tik lugu. Sešdesmit. Pajokojam – ja būtu sākusi rakstīt kopš zīdaiņa vecuma, sanāktu katru gadu pa lugai. Lelde Stumbre ir arī “Lata romāna” 2011. gada konkursa uzvarētāja, un viņas romāns “Vasaras svelme” pagājušā gada nogalē iezīmēja nozīmīgu posmu “Lata romāna” sērijas pastāvēšanā. 


 

– Lelde, sakiet, kā mūslaikos jūtas dramaturgs – vai ir pieprasīts, vajadzīgs, iestudēts?

L. Stumbre: – Visdrūmākais laiks bija 90. gadu sākumā. Tagad nav tik traki. Ārzemēs rakstniekiem jau simts gadus ir savi aģenti. Vairākas reizes kādu pazīstamu cilvēku esmu mēģinājusi uz to pierunāt. Lai man pašai nav jāskrien, jālūdzas, jāliek savas lugas kādam zem deguna. Lai to visu izdara cits un saņem desmit procentus no man “noorganizētajiem” ienākumiem. Taču mums nav tādas profesijas. Nepieprot šo lietu. Cilvēks apmulst. Jocīgākais, ka arī teātri, izdevniecības, citi ar iestudēšanu un izdošanu saistītie uztver šo aģentu ar izbrīnu: ko jūs te pie mums meklējat? Taču – lai kādi eksperimenti notiek, pamatā teātri atgriežas pie lugas. Pat pasūta. Nupat arī es Nacionālajam teātrim esmu uzrakstījusi tādu pasūtījuma darbiņu – par sievieti laukos, kas man kā tēma allaž bijusi tuva.

– Nupat Nacionālajā teātrī notikušajā oriģināllugu konkursā nevienam nepiešķīra pirmo vietu, bet divām lugām otro – Laura Gundara darbam un jūsu “Bildei”, kas esot stāsts par gleznotāju.

– Man patīk rakstīt par māksliniekiem. Viņi pasauli redz citādi nekā pārējie. Savukārt pārējiem ir diezgan grūti ar viņiem tikt galā un sadzīvot. Un, lūk, uzšvirkst dzirksteles.

– Ja Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis piedāvātu jums privilēģiju izvēlēties savai lugai režisoru, ar kuru jums tā vairāk sakrīt pasaules redzējums – kurš tas būtu?

– Nekad neviens neko tādu man nav jautājis. Tā tiešām būtu privilēģija! Man patīk, kā strādā Indra Roga. Viņai ir bijušas ļoti labas izrādes, bet dažas arīdzan – ne visai.

– Pie labajām režijām noteikti var pieskaitīt jūsu “Smiltāju mantinieku” iestudējumu.

– Pavisam noteikti. Svarīgi, lai luga režisoru uzrunā. Arī, runājot par aktieriem, notiek brīnumlietas. To ieraudzīju jau savā pirmajā iestudētajā lugā. Pirms vairākiem gadiem Dailes teātris uzveda “Andersonu un Milleru”. Tur spēlēja daudzi forši un interesanti aktieri. Bet cik negaidīti fantastisks bija Āris Rozentāls! Aktieris, kurš vienmēr staigāja smalki tērpies, gredzenotiem pirkstiem, pēkšņi nospēlēja bomzi, sev tik neraksturīgu lomu un tik lieliski, ka visi bija beigti aiz pārsteiguma. Strenga (izrādes režisors Juris Strenga) ir ģēnijs, ka ieraudzīja šo Rozentāla šķautni.

– Nupat Nacionālajā teātrī “Osedžas zemē” Lolita Cauka ir tik fantastiska, ka gribas salīdzināt ar Antru Liedskalniņu kādreiz leģendārajā “Ilgu tramvajā”.

 

– Jā, jaunībā šausmīgi smukais, drastiskais skuķis no “Vella kalpiem” par īstu aktrisi kļuvis tagad, ar gadiem. Ar skatuves māksliniekiem tā notiek reti. Ļoti ceru, manā lugā viņa varētu būt galvenā varone… Eh, izvilinājāt gan no manis to konkrētību (pasmaida). Pēdējos divdesmit gados Lolita Cauka patiesi uzplaukusi kā zieds.

 

– Kā pati jūtaties savos sešdesmit?

– Vesela, stipra, enerģiska. Turklāt “Lauku Avīzes” izdevniecība – liels paldies par to – pasūtījusi man atmiņu grāmatu. Ar nosaukumu “Personīgi”. Gribu uzrakstīt, kāpēc kļuvu par rakstnieci. Man pašai ļoti interesanti atskatīties, saprast dzīves notikumus, mīlestības, mācības, kas tiešā veidā ietekmējušas manu rakstīšanu. Sāku rakstīt divpadsmit gadu vecumā. Pusaudzes gados biju ļoti neapmierināta ar dzīvi, ar pilnīgi visu apkārt notiekošo. Drūms bērns. Ne vecāki pa prātam, ne māsa, ne skola, pilnīgi nekas. Pie sirds vienīgi grāmatas. Tad nolēmu, ka rakstīšu pati – varbūt sanāks interesantāk nekā citiem par pionieru piedzīvojumiem. Ķēros uzreiz pie lieliem romāniem (pasmaida). Lai nu kā, dzīvi tas padarīja jēdzīgāku. Nu redzu: ak Dievs, neko citu savā dzīvē neesmu darījusi, kā tikai rakstījusi…

– Ja pusaudzes gados bijāt nemierā vai ar visu apkārt notiekošo, kas jūs satrauc šobrīd – izcirstie meži, fakts, ka, salīdzinot ar 2000. gadu, Latvijā ir par 10 procentiem mazāk iedzīvotāju, referendums par otru valsts valodu, varbūt neizbrienamās Kurmenes ielas ietves?

– … Sniega kupenas uz ietvēm nokusīs, nežēlīgi izcirstie meži ataugs, valodu galu galā mums neatņems. Bet tas, ka vieglākas dzīves meklējumos aizbrauc cilvēki un neredz nekādu jēgu atgriezties, ir ārkārtīgi bēdīgi. Man diemžēl sabrukusi laba draudzība ar cilvēkiem, jo neesmu spējusi būt tik pieklājīga, lai no aizbraucēja laipni atvadītos, sakot – nu, lai tev labi klājas, gan jau tiksimies. Nē, nevaru ar šo cilvēku vairs runāt.

– Nupat aizsākusies diskusija par radošo personību, brīvmākslinieku nepietiekamajām sociālajām garantijām un neziņu vecumā. Bet, no otras puses, brīvmāksliniekam sasniedzot pensijas gadus, nedraud darba devēja maigs lūgums doties “pelnītā atpūtā”. Raksti, kamēr roka var noturēt spalvu.

– Tas ir koks ar diviem galiem. No vienas puses – esi brīvs. Man patīk. Bet, no otras puses – ar radošo personību atalgojuma sistēmu Latvijā kaut kas nav kārtībā… Saprotu, arī teātri un izdevniecības nav miljonāri, taču…

 

Negribas sevi slavēt, bet, ja es būtu mana ranga rakstniece Francijā, ar visu līdz šim sarakstīto un iestudēto, būtu nodrošināta uz mūžu. Bet te visu laiku skaitu, skaitu, skaitu tos santīmus savā kabatā. Domāju tā: ja tev pieņem lugu Nacionālajā, lielākajā valsts teātrī, no honorāra vajadzētu izdzīvot vismaz gadu. Bet nevar vis.

 

Vajadzētu atšķirt – tavā priekšā ir profesionālis ar pamatīgu stāžu vai kāds, kurš vēl tikai par tādu veidojas. Jaunos, protams, vajag pabalstīt, lai tiek uz priekšu. Turpretī, ja teātrim vai izdevniecībai nāk pretī Zigmunds Skujiņš, Alberts Bels, Māra Zālīte vai Lauris Gundars, tad taču pilnīgi skaidrs, kādu pienesumu sabiedrībai un kultūrai viņi jau ir devuši. Un jā – viņi maksā vairāk.

– Pirms diviem gadiem jūs piemeklēja negrozāma un nelabojama nelaime. Divdesmit gadu vecumā smaga slimība paņēma meitu Emīliju. Ir cilvēki, kam dzīve nežēlīgi iesit. Kā tam tikāt pāri jūs?

– Ja lielā vecumā aiziet vecāki, tā ir dzīves likumsakarība. Ja aiziet jauns bērns, kuram būtībā vēl visa dzīve priekšā, tikt pāri tam nevar nekad. Svarīgi, lai apkārt būtu cilvēki, tuvie, kas neļauj tev blakusistabā nemitīgi raudāt, psihot, ārdīties. Nedrīksti aiztaisīt logus un durvis un teikt – lieciet visi man svētu mieru. Paldies Dievam, man blakus bija labi draugi, radi, mana jaunākā meita Silvija, kura patlaban studē Kultūras akadēmijā un par kuru man liels prieks.

 

… Man ir lugas, kurās mirst bērns. Tagad domāju: kāda es stulbene, ko tādu rakstīdama. Ne no šīs traģēdijas ko zināju, ne sapratu. Nevajag rakstīt par tādām drausmām. Var, protams, atainot visādas slepkavības un šausmas kā Agata Kristi, bet bērnus nevajag aiztikt.

 

– Kuri no jūsu lugu iestudējumiem pašai visvairāk pie sirds?

– Gribu pacildināt amatieru teātrus. Mani ļoti iepriecināja “Zvaigznes diena” Jēkabpils tautas teātrī. Ventspilī Agris Krūmiņš iestudēja manu lugu “Kinoamatieris”. To izveidoju pēc scenārija filmai, kuru tā arī neuzņēma. Iestudējumā bija ļoti svaigs skatījums, emocionāli piesātināta izrāde.

– Pēdējā laikā arī jūs uz dramaturģiju un skatuvi esat palūkojusies ar svaigu skatu. Teātra klubā “Austrumu robeža” lugā “Plīvurs ar punktiņiem” spēlējat šerpu mammu, kura savu pieaugušo dēlu dabūjusi zem papēža.

– Tā kā dzīvē esmu pēc dabas miermīlīga un bērnus nekomandēju, šī nu bija iespēja izbaudīt šādu rakstura šķautni. Katrai normālai meitenei kādā mirklī gribējies kļūt par aktrisi. Neesmu izņēmums. Taču – brilles, visu mūžu mokas ar kaut kādām izskata problēmām… Šis bija eksperiments. Dzīvē viss jāizbauda. Tagad saprotu, cik tas ir nenormāli grūti. Bailes bija milzīgas. Bet nu aiz muguras piecdesmitā izrāde.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+