Mobilā versija
Brīdinājums +17.3°C
Vitālijs, Ralfs, Valgudis
Trešdiena, 23. augusts, 2017
10. februāris, 2017
Drukāt

Māksliniekiem jārunā par Latvijas likteņstāstiem. Saruna ar komponistu Arturu Maskatu (3)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs
ARTURS MASKATS (1957)

*Komponists, VSIA "Latvijas koncerti" programmu direktors, bijis Latvijas Nacionālās operas mākslinieciskais direktors (1996 – 2013), Dailes teātra mūzikas daļas vadītājs (1982).

* Sacerējis oriģinālmūziku gandrīz simt teātra izrādēm dažādos teātros, kā arī komponējis kinomūziku; lielākie darbi: balets "Bīstamie sakari" (2006), opera "Valentīna" (2014).

* Lielās mūzikas balvas ieguvējs (1996, 2001, 2002, 2011), Latvijas teātru gada balva par labāko mūziku dramatiskajos teātros 2003./2004. gada sezonā.

Komponistam Arturam Maskatam šis – viņa 60. jubilejas – gads ir visai spraigs radoša darba posms. Rudenī pirmizrādi piedzīvoja filma “Melānijas hronika”, kuras skaņu celiņā skan viņa mūzika, tikko Maskata mūzika izskanēja patiesi spožajās Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) viesizrādēs Francijā, un līdztekus viņš rada jaunu mūziku Latvijas simtgadei. Mūsu saruna ar komponistu notika īsi pirms LNSO viesizrādēm un Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerta sestdien, 11. februārī, kurā gaidāms pasaules pirmatskaņojums Artura Maskata svītai no baleta “Bīstamie sakari” Latvijas Nacionālās operas un baleta orķestra sniegumā.

– Kas jums pašam no šajā laikā radoši paveiktā un vēl paveicamā šķiet visnozīmīgākais?

A. Maskats: – Prieks, ka manu skaņdarbu “Tango” līdzās Emīla Dārziņa mūzikai atskaņojumam Nantē izvēlējās tieši Francijas puse. Pats gan klātienē noklausīšos tikai vienu no trim koncertiem, tomēr varu teikt – tā, kā “Tango” spēlē mūsu Nacionālais simfoniskais orķestris, kas ir arī šā darba pirmatskaņotājs, to nespēj neviens cits. Ceļā uz Nanti esmu iecerējis apmeklēt arī Valentīnu Freimani Berlīnē. “12. Liepājas koncerts klavierēm un orķestrim”, ko pēc pianista Reiņa Zariņa aicinājuma rakstu kā īpašu veltījumu viņam, laikam ir svarīgākais, ko pēdējā pusgada laikā esmu darījis.

– Zīmīgi, ka pieminējāt Valentīnu Freimani. Viņas stāstam veltītā opera “Valentīna” savulaik aizsāka Latvijas vēsturisko likteņstāstu balto lappušu atklāšanu mākslā, ko tagad turpina gan Viestura Kairiša filma “Melānijas hronika”, gan arī Dāvja Sīmaņa topošais kinostāsts par Žani Lipki. Kā vērtējat šo traģisko vēstures posmu refleksiju mūsu mākslā?

– Ir pēdējais laiks par to runāt, jo paaudze, kas šos notikumus piedzīvoja, ir gandrīz aizgājusi. Tas, vai par to tiek runāts par daudz vai par maz, atkarīgs no katra individuālās sajūtas, arī katra paša attiecībām ar savu, savas valsts, ģimenes vēsturi. Pats diemžēl neesmu audzis kopā ar tēvu, bet viņa brāļiem, kurus iznāca pazīt mazliet vairāk nekā tēvu pašu. Otrā pasaules kara laikā viņi katrs bija savā armijā – vācu un krievu. Man tas vienmēr šķitis traki, pat svilinoši, bet tādā situācijā diemžēl ir daudzi no mums. Esam vidū starp Austrumiem un Rietumiem, starp divām lielvarām. Reiz man laimējās būt ciemos pie man tuvākā latviešu dzejnieka – Ojāra Vācieša – viņa mājās. Toreiz viņš teica – pasaule mūs uzskata par tādu kā slieksni. Mums jautā, kāda ir mūsu attieksme pret tiem, kas kāpj mums pāri? Kāda gan var būt attieksme pret tiem, kas tevi bradā? Esmu pārliecināts, ka par šīm lietām ir jārunā, jo tā ir atbildība kopējās tautas mentālās sajūtas priekšā. Mums ir jābūt zinošiem, jo zināšanas ir pats nozīmīgākais, lai saprastu, kas mēs tādi vispār esam. Zināšanas par okupācijas laiku ir Valentīnas Freimanes grāmatā (“Ardievu, Atlantīda!”, 2010), tāpat arī Melānijas Vanagas grāmatā “Veļupes krastā”. Māksla, mūzika, kino ir veids, kā varam emocionāli darboties, mākslas tēli var pievērst lielāku uzmanību šiem jautājumiem un izstrādāt lielāku emocionālu vēstījumu.

– Kā ietērpāt mūzikā smago Melānijas Vanagas likteņstāstu?

– Kopā ar Viesturu Kairišu esam veidojuši gan filmas, gan teātra izrādes, jūtu viņu jau no pusvārda. Šoreiz sākām ar paradoksu – sākot veidot filmu, viņš teica, ka šoreiz mūziku nevajadzēšot. Tomēr izrādījās citādi, un tālākais bija ļoti interesants – reizē grūti un aizraujoši. Pirmoreiz mūžā strādāju, liekot skaņu uz jau gatava, samontēta materiāla, improvizējot par noteiktām tēmām. Vieglāk tas nebija, tomēr šī bija iespēja daudz precīzāk un jutekliskāk trāpīt mērķī. Bija iespēja sajust, cik ļoti mūzika spēj padziļināt kadru. Spēju acumirklī reaģēt uz katru sīkāko skropstas ietrīsēšanos, kas nekad nebūtu iespējams, rakstot partitūru mājās. Klavieres, vijole un ģeniālā Ievas Paršas balss. Filmai ir kolosāls skaņu režisors Aleksandrs Vaicahovskis, kurš ārkārtīgi jūt katra kadra plašāku jēgu, dziļumu un polifoniskumu. Man ir prieks, ka filmai ir tik plaša rezonanse, priecājos, ka tā acīmredzami ir uzrunājusi cilvēkus.

– Caur “Valentīnu” Latvijas vēstures lappuses iepazina arī Vācijā, bet, pārraidot to internetā, arī visa pasaule. Vai jūtat rezonansi, kā šis stāsts uztverts ārpus Latvijas – vai tas bija saprotams un, galvenais, vai uzrunāja skatītāju?

– Tas, ka opera interneta vietnē “The Opera Platform” ieguva vairāk nekā 18 tūkstošus skatījumu, ir ļoti labs rādītājs. Tas nozīmē, ka cilvēki tam ir pievērsuši uzmanību. Spriežot pēc komentāriem, stāsts uzrunāja. Gribu domāt, ka, pateicoties šim uzvedumam, skatītāji arī kaut ko vairāk uzzināja par Latviju. Eiropas vidusmēra cilvēks, kurš nav iedziļinājies Baltijas vai Austrumeiropas vēsturē, uzskata – Latvijā notika okupācija, Padomju Savienība sagrāba Baltijas valstis šādā secībā: bija neatkarība, tad vācu okupācija un tad Padomju Savienība. Viņiem nav zināms periods vidū – 1941. gads, kas būtībā bija izšķirošs mūsu liktenī. Viņiem nav skaidrs, kā viena okupācijas vara nomainīja citu. Stāstīju, kā šeit veselu gadu valdīja pilnīgs ārprāts, tautas un valstis tika pakļautas un iznīcinātas. Cilvēki dažu dienu laikā bija spiesti izšķirties, kā dzīvot tālāk. Valentīna Freimane to ļoti labi apraksta savā grāmatā.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Fašisms nekad vairs nedrīkst būt!

  2. “Cilvēki dažu dienu laikā bija spiesti izšķirties, kā dzīvot tālāk.” Dažu stundu laikā cilvēki izšķīrās aizstāvēt savu tautu un zemi pret vācu iebrucējiem – E.Kaulīņš, E.Berklavs, V.Kalpiņš, V.Samsons un daudzi citi.
    Bez LCP memorandu rakstītājiem, kas sēdēja siltās istabās Rīgā, noderētu atcerēties arī tos, kas pirms 75 gadiem pie Maskavas dziļajā sniegā un bargajā salā 201.Latviešu strēlnieku divīzijas rindās apturēja holokausta izplešanos un uzsāka Latvijas atbrīvošanu?
    Eduards Berklavs atmiņās ir tiešs: “Bija jākaro, jo cita ceļa uz Latvijas atbrīvošanu nebija.” (Latvijas Avīze, 11.09.2008.

Atkal izsalcis pēc dziesmām (1)"Neesmu mūziķis, bet vienkārši cilvēks, kuru interesē visādas radošas izpausmes," saka mūziķis JĀNIS ŠIPKĒVICS
Draugiem Facebook Twitter Google+