Mobilā versija
+1.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
5. septembris, 2013
Drukāt

Mākslinieks Ivars Drulle: revolūcija vajadzīga vienmēr


Foto - Dainis BušmanisFoto - Dainis Bušmanis

Mākslinieku Ivaru Drulli uzskata par provokatoru, lai gan pats sevi viņš uzskata par pētnieku. Tikko saņēmis jau otro nomināciju Purvīša balvai, mākslinieks piedalās izstādē Zviedrijā, gatavo jaunu personālizstādi un atklāj dažus noslēpumus par Sarkanās brālības uznācienu gaidāmajā laikmetīgās mākslas festivālā „Survival Kit”, kas šogad aicina uz lēnu revolūciju.


 

Septembra sākumā pievakarē Ivars Drulle vēl sastopams Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas tēlnieka darbnīcā starp darba galdiem, tēlnieka instrumentiem, lielākām un mazākām figūrām – studentu un paša darbiem. „Ļoti patīk strādāt ar jauniešiem!” līksmi nosaka Tēlniecības nodaļas vadītājs un pasniedzējs ar desmit gadu „stāžu”, un man uzreiz rodas pārliecība, ka to pašu, ja tikai būtu klāt, par savu pasniedzēju sacītu arī viņa audzēkņi

Simbiozē – praktizējošs mākslinieks un students, viņaprāt, ieguvēji ir abi. „Viņi skatās uz to, ko daru, un mācās – viens no efektīgākajiem veidiem kā mācīties. Tikmēr pašam visu laiku vajag formulēt savas idejas, ietvert tās vārdos. Viņi arī nebaidās eksperimentēt – citreiz viņiem parādās tādi risinājumus, ko es nekad nebūtu izdomājis! Paklusām noskatos un aizņemos!”

Ne bez lepnuma mākslinieks piebilst – katru gadu daži viņa audzēkņiem turpinot mācības kādā no pasaules augstskolām – Londonā, Eindhovenā. Vēl ne tik sen, arī pats Ivars papildināja zinības Montanas universitātē ASV un turienes „drēbi” pazīst.

„Tur pieeja ir savādāka nekā šeit, tāpēc mēģinu iedot kādu ceļa maizi. Kad pats mācījos šeit, man pietrūka labs pasniedzēja padoms. Kad sāku, likās, arī jaunajiem to vajadzēs. Nekad nemēģinu tā didaktiski stāstīt – tas labs, tas slikts. Labākais, ko varu viņiem iemācīt – lai sāk domāt paši. Lai nebaidās darīt. Ja viņi tālāk iet pasaules skolās, ir vajadzīga maniakāla neatlaidība. Iet cauri, izsisties. Drosme un spēja riskēt. Ja man izdodas kādam to parādīt, tad ir vērts te rosīties.”

Klausoties Ivara teiktajā, ir skaidrs, ka viņa klātbūtnē nav vietas formālai pasniedzēja – studenta hierarhijai. Pats smej, galu galā studenti taču ir nākamie kolēģi, ar kuriem dažs darbiņš jau tagad kopā veidots. Piemēram, tikko I. Drulles veidotais dizains jaunajai piecu eiro jubilejas monētai atzīts par labāko Latvijas bankas rīkotajā konkursā – arī tā praktiskajā veidošanas procesā palīdzot kādreizējā audzēkne. Monētas ideju – smalki izstrādātu kompasu vienā un četrus dažādus 19. gadsimta buriniekus otrā pusē – gan iedvesmojusi Ainažu jūrskola un tur izstādītie kompasi. Mākslinieks atzīstas, sākumā nav zinājis, top lata vai eiro zīme. Un neesot jau atšķirības, vien eiro skicei bijis jāiztur arī Briseles – visu 28 dalībvalstu akcepts.

 

Bez lētiem trikiem
Drulle3_DB_2

Ivars atzīst, šobrīd jūtas ierauts radošā lavīnā. Vasaras vidū ievērojamu uzmanību izpelnījās I. Drulles apjomīgā instalācija „Un tomēr viņi visi ir saistīti…” izstādē „Vasaras lasījumi” Mākslas festivālā „Cēsis 2013”. Darbu kritiķi izvirzījuši prestižajai Purvīša balvai, šī ir jau otrā balvas nominācija I. Drulles kontā. Arī skatītāju balsojumā balvas kandidātu darbu izstādes ietvaros tas nokļuva otrajā vietā.

Instalācijā ar absurda ironiķa tvērienu mākslinieks dokumentālas fikcijas manierē vēsta par vīru, kas izveidojis savdabīgu teoriju par pasaules prātus un lietas vienotā tīklojumā saturošiem mikroorganismiem – sēnēm. „Te māksla robežojas ar pseidozinātnisku pētīšanu, kur tu pamatīgi iebrauc citā laukā un vispār nezini, ar ko tas beigsies – vai tās sēnes maz izaugs un vai pats pēc tā visa paliksi pie skaidra prāta. Konstantas bailes. Vieglāk būtu kaut ko attēlot no dabas.”

Septembra sākumā Ivars atgriezies no Zviedrijas, kur Eskilstūnas jaunajā mākslas muzejā atklāta izstāde „Priecīgā melanholija” („Merry Melancholy”) – tajā eksponēti gan I. Drulles, gan Kriša Salmaņa, Evelīnas Deičmanes un Voldemāra Johansona darbi, kā arī ziemeļu reģiona valstu mākslinieku veikums. „Laikam jau ir kaut kas manos darbos no nordiskās melanholijas, kas ir izstādes darbus vienojošā tēma,” mazliet ironiski bilst mākslinieks.

Jā, mūsdienu māksla esot elitāra un grūti saprotama parastam cilvēkam. „Man ir maģistra grāds Amerikas universitātē, un varu teikt – es saprotu mūsdienu mākslu diezgan labi, bet zinu, ka mani vecāki nezina, kas tajā notiek. Tāpēc es ļoti cītīgi domāju par to, lai šīs idejas būtu diezgan viegli saprotamas, bet reizē – lai tas nav didaktiski. Mēģinu uzrunāt pēc iespējas plašāku masu pēc iespējas saprotamā valodā, bet runāt par sarežģītām lietām. Citreiz tā ir tāda staigāšana pa naža asmeni.”

Nevar noliegt, ka vienkāršais I. Drulles gadījumā parasti arī izrādās visiedarbīgākais. Lai atminamies Purvīša balvai nominēto izstādi „Balstīts uz patiesiem notikumiem”, kurā redzam gan deputātu, kurš iestājas pret bluķa vilkšanas pagānisko rituālu, gan Herberta Cukera „tiesu”, Kargina figūru, bet daudziem atmiņā būs palikusi pērn saceltā ažiotāžu ap Dāvida zvaigzni, kuru viņš, būdams Starptautiskās tēlniecības kvadriennāles kurators, līdz ar idejas autoru, vēlējās izvietot pie Brīvības pieminekļa.

Nav noslēpums, ka I. Drulli ne vienreiz vien apzīmogojuši ar provokatora zīmi. Pats mākslinieks gan provokāciju dēvē par lētu triku. Protams, ja publika rezonē, tad laikam jau ir izdevies uztaustīt vājās vietas cilvēkos. Tās, par kurām viņiem/mums ir grūti runāt.

 

Un jums atlaidīs

Pašlaik mākslinieka un cilvēkpētnieka I. Drulles uzmanības lokā nonācis jauns, daudzuprāt, visai amizants realitātes fragments – iepazīšanās sludinājumi latviešu interneta portālos. Kā teic Ivars – tie glabā milzīgu personiskā, intīmā koncentrātu, kura esence gaidāma mākslinieka personālizstādē novembrī, galerijā „Alma”.

„Mēs īsti nezinām, kas esam, kas ir cilvēki uz ielas vai „Rimi” veikalā pie kasēm. Bet tad šis cilvēks ieraksta komentāru internetā, kur viņš ir pavisam cits. Tas ir tieši tas, ko pētu – kas tad ir tā mūsu īstā identitāte. Tā nāk ārā tad, kad cilvēks ir kaut kādā veidā atbrīvojies.

Iepazīšanās sludinājumos cilvēki mēģina piepildīt savas seksuālās fantāzijas. Rakstot sludinājumus, viņš mēģina noformulēt, ko patiešām grib, kas viņam patīk. Varbūt viņš ir parasts automehāniķis, bet viņam ir tādas fantāzijas! Tas ir tik personiski, ka bija pat neērti tos lasīt un rādīt citiem. Tāpēc arī izstādē sludinājumi būs aiz aizkariem, ko varēs atvilkt.

Mākslinieks sola, izstādē nebūšot tik ierasto I. Drulles mazo, skulpturālo figūriņu, bet gan teksts un zīmējumi. „Gribu strādāt ar idejām, parādīt tās dažādos veidos, nevis, lai saka – tas Drulle, kurš taisa figūriņas,” smej Ivars un steidz piebilst, ka izstādes nosaukums jau esot prātā – „Jums tūlīt atlaidīs,”, tādu balvu likumsargiem solījis kāds aizturētais policijas iecirknī. Protams, apmaiņā pret viņa atbrīvošanu.

 

Bīstams revolucionārs

Šobrīd zināms, ka laikmetīgās mākslas festivālā „Survival Kit” izstādē sevi piesaka nedzirdēta apvienība – „Sarkanā brālība”. Tās mērķis ir izveidot labāku pasaules kārtību, kur informācijas pasniegšanu nenosaka daži preses magnāti, un kur cilvēkam būtu pieejamas ne tikai ziņu redaktoru atlasītas pabiras no patiesajiem notikumiem pasaulē.

Ivars ir noslēpumains, vien sakot: „Laikmetīgās mākslas centrs, veidojot izstādi par lēno revolūciju redzēja, ka šīs brālības mērķis ir veikt revolūciju mūsu apziņā. Taču viņu uzstādījumi ir tik revolucionāri, tik pārsteidzoši bīstami, ka viņi savu identitāti nevar atklāt. Būs redzams viņu kodētais manifests. Vienīgais, ko varu teikt – tie, kam acis vaļā, tie sapratīs.”

Revolūcija – vai tā šodien vajadzīga dzīvē, vai varbūt – mākslā? „Man šķiet, cilvēka apziņā revolūcija vajadzīga vienmēr. Ja vien tā nav tikko bijusi. Nezinu nevienu sabiedrību, kura neuzskatītu, ka viņiem nav vajadzīga revolūcija. To vēlas amerikāņi, kas noguruši no kariem un savas dominances. To vēlas Eiropā, jo nestrādā integrācijas politika. Arī es uzskatu, ka vajadzīga revolūcija, jo nedzīvojam tik labi kā Skandināvijā, kurā tikmēr cilvēki grib komunistisku revolūciju.”

Šobrīd gan revolūcijas ar to līderiem piekāpušās interneta sensāciju viļņojumiem, uzskata mākslinieks. Uzskatīt interneta vidi par jaunu mākslinieka darbošanās lauku viņš vairās, sakot – tā ir liela iespēja iekrist plakanā tehnoloģiju izmantošanā bez idejas. „Ideja, nevis materiāls, mākslā ir svarīgākais. Pat ja esmu tēlnieks, varu iedomāties sevi strādājam bez vielas, materiāla. Par to esmu daudz domājis. Kā tēlnieks strādāju ar telpu, taču ar, piemēram, skaņu, tās viļņus redzu kā telpu. Es varētu strādāt bez jebkāda materiāla – tikai telpa, skaņa, gaisma…”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+