Mobilā versija
+6.8°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
21. jūnijs, 2013
Drukāt

Malaizija. Iemīlēties, lai atgrieztos


Foto - Vija Beinerte un no "Tourism Malaysia" albumaFoto - Vija Beinerte un no "Tourism Malaysia" albuma

Ko var pagūt desmit dienās Malaizijā? Uzbraukt vienā no pasaules augstākajiem dvīņu torņiem, izpeldēties Dienvidķīnas un Andamanu jūrā, izstaigāt vairākus dabas parkus, izrunāties ar vietējiem zvejniekiem un batiku meistariem, izbaudīt saulainu viesmīlību un fantastiski gardus ēdienus, bet galvenais – ļauties šīs zemes valdzinājumam, no pirmā acu skata, ar pirmo elpas vilcienu iemīlēties un saprast, ka vēlies šurp atgriezties. 


 

Ceļojumi sākas dažādi. Ceļojums uz Ķīnu man sākās bērnībā, klausoties vecātēva stāstos par Zīda ceļu un Tējas ceļu, par pūķiem, šaujampulveri un kompasu. Ceļojums uz Austrāliju sākās skolas gados, kad, pētot pasaules karti, nez kādēļ nodomāju: kādreiz es nokļūšu šajā pasaules tālajā malā. Ceļojums uz Malaiziju sākās pirms dažām nedēļām saulainā maija rītā, kad man piezvanīja no redakcijas un pavēstīja: ir iespēja aizlidot uz Malaiziju, vajadzīgs cilvēks, kas runā angliski, būtu labi, ja tu pieņemtu šo piedāvājumu. Manā rīcībā izrādījās pat vesela diena, lai varētu salikt mantas!

Ceļot viegli

Kad izlasu programmu, kļūst skaidrs, ka šis nebūs atpūtas brauciens. Malaizija ir viena no tūristu iecienītākajām valstīm. Pagājušajā gadā to apmeklējuši 25 miljoni viesu, atstājot tur 60,6 miljardus ringitu jeb aptuveni 10 miljardus latu. Malaizijas Tūrisma un kultūras ministrija 2014. gadu ir pasludinājusi par Malaizijas apmeklējuma gadu, izvirzot konkrētu mērķi: 28,3 miljoni viesu. Kad salīdzinu šo skaitli ar Malaizijas iedzīvotāju skaitu, atklāju, ka abi cipari sakrīt. Lai sekmētu mērķa īstenošanu, šā gada maijā tiek rīkota vērienīga konference “Aeromeet 2013”, kas pulcina delegātus no 45 valstīm – 23 mediju un 67 tūrisma firmu pārstāvjus. Malaizijas valdība pilnībā apmaksā visus ceļa un uzturēšanās izdevumus katram no 90 aicinātajiem viesiem, nodrošinot dzīvošanu piecu zvaigžņu viesnīcās un piesātinātu programmu, kurā ieplānots viss, izņemot laiku miegam.

– Mēs vēlamies, lai jūs gūtu pēc iespējas plašu priekšstatu par mūsu zemi. Atgriežoties mājās, jūs saviem lasītājiem izstāstīsiet redzēto un piedzīvoto, – vēlāk sarunā smaidot man skaidros Dato Mirza Mohammads Taijabs, aģentūras “Tourism Malaysia” ģenerāldirektors.

Un piebildīs: – Tagad cilvēki vairāk tic aculiecinieku personiskai pieredzei un emocijām nekā apmaksātiem reklāmas laukumiem ar tūrfirmu logotipiem.

Programmā paredzētas gan oficiālas tikšanās, semināri un brīfingi, gan izbraukumi uz populāriem tūrisma objektiem. Katram pasākumam noteikts dreskods, jo, lai arī Malaizijā cauru gadu ir vasara un temperatūra svārstās starp 27 un 33 grādiem, uz tikšanos ar ministru vai pasākumā, ko ar savu klātieni pagodina Viņa Majestāte, džinsi un iešļūcenes nav pieļaujami.

Saklausījusies bēdu stāstus par noklīdušiem koferiem, jau gadus desmit ceļoju tikai ar rokas bagāžu. Izeju cauri visai desmit dienu programmai un domās ieraugu sevi apģērbtu atbilstoši pasākuma raksturam. Un tad paveicu varoņdarbu: salieku līdzi ņemamo garderobi savā uzticamajā rokas bagāžas somā, turklāt nepārsniedzot astoņu kilogramu svaru. Tiesa, nekam citam tur vieta vairs neatradīsies.

Veselais saprāts tomēr uzvar. Ja jau biļetē ierakstīta viena nododama bagāžas vienība, jāizmanto iespēja. Veikli pārlieku savu mantību nedaudz lielākā ceļojumu koferī, piesprādzēju pie roktura ādas siksniņu ar “SAS Freequent flayer” klienta karti, kurā ierakstīts mans vārds, telefona numurs un adrese, un pēdējā brīdī katram gadījumam piesienu pie roktura vēl arī spilgti zilu lenti. Apsteidzot notikumus, varu teikt: ik reizi, kad bagāžas saņemšanas zālē ieraudzīšu tālumā pavīdam šīs zilās strēmelītes, mani pārņems katarsei līdzīga sajūta. Tāds mentāls orgasms.

 

Piedzīvojumi sākas

Rīgas lidostā satiekos ar otru līdzbraucēju no Latvijas – žurnāla “Lilit” galveno redaktori Innu Kaņevsku. Esam iekļautas tā sauktajā Stokholmas grupā, ko vada “Tourism Malaysia” Skandināvijas biroja darbiniece Cecīlija Sinapana. Ar viņu un vēl deviņiem Skandināvijas pārstāvjiem satiekamies Amsterdamā, lai ar KLM reisu visi kopā dotos 12 stundu ilgā pārlidojumā uz Malaizijas galvaspilsētu.

Kualalumpuras lidosta mūs sagaida ar laipni smaidīgu personālu un nepatīkamu pārsteigumu: mana SAS karte ir pazudusi. Un arī kofera slēdzene ar ciparu kodu. Fotogrāfam Peteram no Dānijas līdzīga neraža. Abi metamies pārbaudīt koferu saturu, tomēr, par laimi, vairāk pazudis nav nekas.

Peters dodas ziņot par notikušo lidostas policijai. Es saprotu, ka slēdzenes, visticamāk, atmūķētas Amsterdamā, kamēr gaidījām Kualalumpuras reisu. Mana zelta karte atsprādzēta un noņemta, bet ādas siksniņa atlikta atpakaļ. Grūti saprast zagļa loģiku, taču atrast viņu un pajautāt pašam diezin vai izdosies, tādēļ nolemju netērēt laiku. Tiesa, laiku mēs notērējam tik un tā, jo visi gaidām Peteru. Viņš atgriežas pēc stundas un paziņo to, kas bija skaidrs jau sākotnēji: pierādījumu trūkuma dēļ lieta netiks ierosināta.

Vakarīgā pilsēta apskauj mūs ar cikāžu sisināšanu, tveicīgām smaržām un mikla gaisa vilni. Garām autobusa logam slīd palmu audzes, parki un dārzi ar strūklakām, rūpīgi nopļautu zālienu, krāšņām puķu dobēm, eksotiskiem kokiem un ziedošiem krūmiem.

Karaliski elegantajā viesnīcā “Royal Chulan” ierodamies pusstundu pirms oficiālās ceremonijas sākuma. Pagūstu vien ielēkt dušā un nopriecāties, ka nav steigā jālauza galva, ko vilkt mugurā, – viss izdomāts jau iepriekš.

Priekšlasījums par Malaizijas Tūrisma un kultūras ministrijas ilgtermiņa mērķiem un detalizēts “Aeromeet 2013” programmas izklāsts pēc 12 stundu gara pārlidojuma ir lielisks pārbaudījums žurnālista spējai koncentrēties jebkuros apstākļos.

 

Selamat Datang – laipni lūgti Malaizijā! 
Vija271

Neesam braukuši izgulēties, tas nu ir skaidrs. Telefona zvans un mundra balss, kas dziedoši noskandē Good morning, this is your wake up call, atskan kā no viņas pasaules malas. Ir 6.30 pēc vietējā laika. Duša un kafija paveic savu. Mūs gaida intensīva pilsētas apskates programma. Sākam ar leģendāro Petronas dvīņu torni, kas vairākus gadus bija augstākā celtne pasaulē. Drošības kontrole kā lidostā. Pēc tam visi tiekam sadalīti nelielās grupiņās un nofotografēti. Vēlāk mums piedāvās iegādāties šos foto, par naudu, protams, un tā es arī neuzzināšu, vai knipsēti tikām peļņai, drošības nolūkā vai abējādi.

Pabijuši stikla gaitenī, kas savieno 452 m augstos torņus, un divreiz pārkāpuši no viena lifta uz citu, beidzot tiekam 87. stāvā. Jūtu, ka viegli reibst galva. Šķiet, šī milzu konstrukcija tikko jaušami šūpojas. Bet var jau būt, ka vainīgs ilgais pārlidojums un īsais miegs. Toties skats paveras nudien fantastisks.

Kad esam pabijuši Batu alās, kur ierīkots hinduistu templis, apskatījuši “Royal Bintang” – vēl vienu pieczvaigžņu viesnīcu ar lielisku SPA kompleksu –, kā arī ieturējuši gardas pusdienas (Malaizijā tradicionāli var baudīt gan malajiešu, gan ķīniešu, taizemiešu un indiešu virtuves brīnumus), nolemju izmantot savu žurnālista brīvību: kamēr citi dodas aplūkot juvelieru izstrādājumu rūpnīcu (Malaizija ir slavena ar zelta un sudraba atradnēm), es dodos ielās, lai sajustu pilsētas garu un noskaņu.

Gide iesaka izmantot nevis asfalta, bet stikla ielu. Izrādās, pilsētas centrā otrā stāva līmenī ir izbūvēts stiklotu gaiteņu tīkls, kas savieno vairākus kvartālus un ir aprīkots ar dzesēšanas iekārtām. Lielākā daļa vīriešu – uzvalkos, sievietēm lielākoties tradicionālais musulmaņu apģērbs, tiesa, seja reti kurai ir pilnībā aizklāta. Uzreiz jāpiebilst, ka islāms ir šīs valsts oficiālā reliģija, taču konstitūcija garantē ticības brīvību, tādēļ Malaizijā var redzēt ne vien mošejas, bet arī kristiešu baznīcas un budistu tempļus.

Kad esmu nokļuvusi līdz stūrim, no kura redzu savu viesnīcu, izeju uz asfalta ielas. Svelme un tropu mitrums uz mirkli aizsit elpu. Saprotu, ka cilvēki te dzīvo divās paralēlās realitātēs: vieni mākslīgi dzesētajā, citi – dabiskajā.

Vakarā, glīti saposušies, dodamies uz festivāla “Malaysia Colours” atklāšanu, ko ar savu klātieni pagodinās arī Viņa Majestāte Abduls Halims, viens no nedaudzajiem vēlētajiem monarhiem pasaulē. Latviešus ar dziesmām, dejām un ielu gājieniem grūti pārsteigt, toties var izbrīnīt ar to, cik atturīgi vienkāršs ir Viņa Majestātes auto un cik neliels ir apsargu skaits. Šķiet, tauta mīl savu karali un viņš nejūtas apdraudēts.

Viesnīcā nokļūstam ceturksni pāri pusnaktij. Kad 3.30 mundra balss telefona klausulē kā dziedāt nodzied Good morning, this is your wake up call, saprotu, ka kurnēt nav jēgas. Mūs gaida pārlidojums uz Terenganu – vienu no pasaules skaistākajām balto smilšu piekrastēm. Tiesa, lidostā ir jābūt tikai astoņos, taču varu saprast arī rīkotājus – ja prāvs pulciņš cilvēku, no kuriem nebūt ne visi ir apveltīti ar skandināvu precizitāti, jādabū uz lidostu, itin viss jāplāno ar laika rezervi.

 

Spožās varavīksnes zemē
Kualum-rest

Ceļojot man patīk kolekcionēt sajūtas un ēdienu receptes. Gids, kas pavada mūs no Terenganas lidostas līdz viesnīcai, ir parūpējies par abiem. Vispirms aplūkojam “peldošo” mošeju, ko no visām pusēm apskauj ūdens. Iekšā gan neeju – aiz cieņas pret ticīgajiem, jo dievnams nav ekskursiju vieta. Tad mūsu autobuss pietur pie kādas nelielas batiku darbnīcas. Interesanta detaļa: pat meitenes, kas ceļmalā pārdod atspirdzinošus dzērienus un mazas rīsa kūciņas, runā angliski.

Ēstuve, kur pusdienosim, stipri atgādina padomju laika “stolovuju”. Taču es paturu prātā savulaik Ķīnā gūto pieredzi – Āzijā gardi paēst var ne tikai smalkā restorānā, bet arī gluži vienkāršā ēstuvītē.

Kad beidzot nonākam rezidencē “Tanjong Jara”, saprotu, kāpēc šo vietu dēvē par gaišās varavīksnes zemi. Izejot uz sava piecu zvaigžņu bungalo terases, redzu tirkīza krāsas jūru, ko ieskauj žilbinoši balts liedags. Nu gluži kā uz atklātnītes.

Beidzot mums ir pavakare nesteidzīgai bezrūpībai. Laiski iebrienu zilzaļajā jūrā, kas silta kā vecmāmiņas apskāviens. Taču cik ilgi var tā mērcēties? Dodos izpētīt piekrastes mežonīgo galu. Vietējie zvejnieki pārbauda tīklus. Malaizija visā pasaulē izdaudzināta ar lieliskajām jūras veltēm. Priecājos par brīnumainajām pavakares krāsām un skaņām. Nākamajā rītā paredzēts izbrauciens uz salām un snorkelēšana, tādēļ pie miera dodos laikus.

Rīts sākas agri un viegli, tomēr ne gluži, kā iecerēts. Zem labās acs neglīta tūska. Vai nu no sāļā jūras ūdens, vai arī kāds kluss ods paguvis pamieloties. Apdrošināta esmu dubulti – Latvijā par to parūpējās “Banita Tour”, Malaizijā – “Aeromeet” rīkotāji. Taču iespēja pavadīt pusi dienas klīnikā mani nudien neielīksmo.

Paslēpjos aiz saulesbrillēm un dodos uz snorkelētāju pulcēšanās vietu. Arī Cecīlija atzīst, ka prātīgāk būtu palikt mājās. Mūsu gids Kajens laipni uzņemas mana sargeņģeļa lomu.

Pie brokastu galda mierīgi pārdomāju rīcības plānu. Ko ieteiks ārsts? Visticamāk, izrakstīs antibiotikas un liks kādu brīdi pagulēt mierā. Un tad es pieņemu drastisku lēmumu: paskaidroju oficiantam, ka man nepieciešama dabisko antibiotiku trieciendeva, un lūdzu, lai viņš sarīvē paprāvu gabalu ingvera, pievieno tam divu citronu sulu un tad vēl arī apelsīnu sulu, lai es spētu to visu iedzert. Un pasaku Kajenam, ka pagaidām uz klīniku nebrauksim.

Nezinu, vai to paveicis ingvers vai pašiedvesma, bet jau pēc pusstundas mana acs izskatās krietni labāk. Tiesa, uz pludmali iet neriskēju, dodos uz kūrvietas SPA centru, lai dīki palaiskotos baseina malā.

Pa ceļam satieku nelielu procesiju: tiek laulāts indiešu pāris. Esmu dzirdējusi, ka daudzi jaunlaulātie dodas uz Malaiziju, lai te pavadītu medusmēnesi. Šo ideju varētu izvērst: manuprāt, ikviens pāris, nonācis Malaizijā, var piedzīvot medusmēnesi.

Pēcpusdienā atgriežas snorkelētāji. Apdeguši plankumaini, jo daļu ķermeņa segusi drošības veste, bet pārējo nav glābis pat aizsargkrēms. Taču mūs jau gaida kārtējais pārsteigums: palmu ieskautā pļaviņā tiek rādītas un mācītas nacionālās spēles un rotaļas. Skan suģestējoši skaista mūzika, ko no bungām un zvaniem līdzīgiem instrumentiem izvilina divi puiši. Turpat tiek gatavotas vieglas uzkodiņas. Burvīga meitene, kas no rīta restorānā man pienesa krūzi lates, tagad vēlas iemācīt man rotaļu, kurā galvenais ir sajust ritmu. Izrādās, esmu laba skolniece. Tas priecē gan manu skolotāju un vēl divas šīs rotaļas dalībnieces, gan skatītājus un mani pašu.

Cecīlija atgādina, ka rīt atkal jāceļas agri, jo mūs gaida kārtējais pārlidojums. Modinātāja zvans četros no rīta jau šķiet itin pierasta lieta. Tiesa, šajā laikā Malaizijā vēl melna nakts. Pa ceļam uz lidostu pagūstam ieraudzīt saullēktu. Saule te aust ap septiņiem. Un arī riet ap septiņiem. Visu cauru gadu.

Šoreiz mūs gaida divi pārlidojumi: sākumā atpakaļ uz galvaspilsētu, tad uz valsts otru malu – Lankavi. Diemžēl starp Terenganu un Lankavi nav tiešā reisa, jo cilvēki parasti par savu brīvdienu galamērķi izvēlas vai nu vienu, vai otru.

 

Pieczvaigžņu džungļos

Lankav-beachLankavi mūs sagaida ar ziedu vītnēm un siltu lietutiņu. Pa ceļam gids izklāsta īso uzvedības kursu, jo šoreiz dzīvosim džungļos. Pret odiem noder ēterisko eļļu maisījums, kas nopērkams viesnīcas veikaliņā, bet čūskas labāk nekaitināt un neprovocēt. Pirms iziešanas no numuriņa jāpārbauda, vai terases durvis ir rūpīgi aizvērtas, jo viesnīcas lielākais bieds ir pērtiķi. Tos nekādā gadījumā nedrīkst barot un kaitināt. Ja pērtiķis smaida, nevajag smaidīt pretī, jo patiesībā viņš rāda tev zobus, atgādinot, ka šī ir viņa teritorija. Tā kā kūrvietas “Berjaya Langkawi” bungalo izkārtoti vairākus kilometrus garā joslā gar salas piekrasti, ieteicams izmantot viesnīcas iekšējo transportu – atvērtus minibusiņus, kas kursē pa teritoriju.

Vakariņas paredzētas “Saulrietu restorānā”, kas uzcelts uz pāļiem jūrā. Ar piebildi: ja laika apstākļi ļaus. Apstākļi neļauj. Kolīdz esam sasēdušies ap galdiņiem, saceļas negants vējš un nez no kurienes sadzen dramatiskas zilpelēkas tūces. Evakuācija norit raiti. Ikvienam no mums tiek izsniegts spilgti oranžs lietussargs, krastā jau gaida vesels pulks minibusiņu, kopā ar mums uz galveno korpusu ceļo gan ēdieni un oficianti, gan mūziķu grupa.

Nākamajā rītā ir “Aeromeet” galvenais oficiālais pasākums, kurā mūs uzrunā tūrisma un kultūras ministrs. Kungi uzvalkos, dāmas kostīmiņos un augstpapēžu kurpēs. Malaizijā tikai tūristi staigā puspliki. Runāju ar vietējiem – viņi no karstuma neciešot, daudziem mājās neesot pat dzesēšanas iekārtu, tikai ventilatori.

Ministra uzrunai un dažiem svinīgiem rituāliem seko Iršada Mobaraka, bijušā baņķiera, tagad pasaulslavenā dabas pētnieka, priekšlasījums par ekotūrismu Malaizijā. Noklausījušies Iršada stāstījumu, tūdaļ pat esam gatavi kopā ar viņu doties džungļos, taču dienaskārtība ir stingri reglamentēta: 67 tūrfirmu pārstāvjus gaida iespēja satikties ar vietējiem pakalpojumu sniedzējiem, kas šurp sabraukuši no visas valsts, lai sniegtu izsmeļošu informāciju un dibinātu personiskus kontaktus, bet 23 žurnālistus – izbraukums uz teiksmaino Grūtās jaunavas ezeru, ērgļu ligzdošanas vietu apskate un pikniks uz neapdzīvotas salas.

Lai nokļūtu līdz izdaudzinātajam ezeram, dodamies 20 minūšu braucienā mazās ātrgaitas motorlaivās (lielās laivas tur vienkārši netiek klāt) un tad vēl minūtes 10 kāpjam kalnā, ko ieskauj džungļi. Mums atkal tiek atgādināts nerādīt zobus pērtiķiem, kuru te ir vairāk nekā kaķu Rīgas pagalmos.

Un tad skatam paveras klinšu krāvumu ieskauts dzidri zils ezers, ko veido nevis avotu, bet lietus ūdeņi. Leģenda vēstī: sievietes, kas tajā izpeldas, kļūst daiļas un auglīgas. Ko nu? Pret daiļumu neiebilstu, bet vēl vienam dēlam gan neesmu gatava. Tā arī netikusi skaidrībā, kam negaidītas grūtniecības gadījumā lai izvirzu pretenzijas – “Tourism Malaysia” galvenajam birojam vai vietējam Lankavi ofisam –, tomēr ienirstu dzidrajos ūdeņos.

Vakarā dodamies uz “Westin Langkawi Resort & SPA” – vēl vienu pasakaini skaistu piecu zvaigžņu kūrvietu, kur paredzētas vakariņas un pludmales ballīte. Ieraugot eleganto galdu klājumu smiltīs, visi uz mirkli pieklustam. Bet viesmīlīgais namatēvs jau smaidot piedāvā pirms vakariņām pagūt vēl izbaudīt muguras un pēdu masāžu.

Mielasta laikā notiek arī pasākuma novērtēšana. Stokholmas grupas vārdā man jānoformulē galvenie šā brauciena ieguvumi. Ko var pagūt dažās dienās Malaizijā? Iemīlēties šajā zemē un saprast, ka vēlos atgriezties. Kas šķiet vispievilcīgākais? Pirmkārt, cilvēki – atvērti, sirsnīgi, patiesi. Otrkārt, tīrā un nesagandētā daba. Un tad vēl fantastiski gardā virtuve. Runā, ka Malaizija esot viena no labākajām iepirkšanās vietām pasaulē. Šo apgalvojumu pagaidām nevaru komentēt, varbūt pēc nākamā brauciena.

 

Kad pazūd laika robežas

Puisis, kas pienes man brokastu cafe latte, smaida, it kā šī būtu viņa pirmā darba diena. Ja smaids ir Dieva autogrāfs cilvēka sejā, varētu domāt, ka Dievs izvēlējies malaiziešus, lai ievingrinātu savu parakstu.

Pēkšņi saprotu, ka jau labu laiku dzīvoju no viena pasākuma līdz nākamajam, īsti vairs nezinot, kura šodien nedēļas diena un kāds datums.

Svinīgajās noslēguma vakariņās nolemju apsēsties nevis pie skandināvu, bet vietējo tūroperatoru galda. Small world! Mans galdabiedrs Ēriks Sinnaja ir bijis Rīgā. Izjautāju Ērikam to, ko neesmu paguvusi noskaidrot. Piemēram, cik liela te ir vidējā alga. Apmēram 300 ASV dolāru mēnesī. Vai ar to pietiek?

– Ja saliek kopā, tad iztikt var, tāpēc mums ir lielas ģimenes, – smaidot skaidro Ēriks. Un piebilst: – Kualalumpurā cilvēki ir vairāk noraizējušies, jo zina, ko grib. Šeit cilvēki priecājas par to, kas viņiem ir.

Un tad es viņam saku: tikai, lūdzu, lūdzu, nesaceliet te gar piekrasti jaunas viesnīcas, piepildiet jau esošās. Saglabājiet dabu, jo tās dēļ cilvēki tik ļoti ir iemīļojuši jūsu zemi. Un neaizmirstiet, ka Malaizija ir domāta malaiziešiem, nevis tūristiem. Mēs te esam jūsu dēļ, nevis otrādi.

Ēriks dziļi un nopietni skatās man acīs, tad pasniedz man roku un stingri paspiež. Un tad izņem no maka vēl vienu vizītkarti – izrādās, viņš ir ne tikai tūrisma kompānijas “Morahols” īpašnieks, bet arī Malaizijas dabas draugu apvienības vadītājs.

Pēdējā diena mums, tas ir, “Stokholmas grupai”, ir kā dāvana: kamēr citi pošas mājup, mums ir piešķirts brīvs laiks, jo lidostā mums jābūt tikai septiņos vakarā.

 

Epiloga vietā

Pa iluminatora logu pēdējo reizi uzmetu skatu jūrai, kalniem un dzidrajām debesīm. Ļaudis, ja vēlas atgriezties, mēdz mest monētas kanālā, jūrā vai strūklakā. Man šobrīd pa rokai nav ne kanāla, ne arī strūklakas, toties Malaizijā paliek daļa manas sirds. Un tas ir uz atgriešanos.

 

Uzziņa:

LR pilsoņiem, dodoties uz Malaiziju ceļojumā, kas nav ilgāks par 90 dienām, vīza nav vajadzīga.

Fakti:

Malaizija

Valsts iekārta: federāli konstitucionāla monarhija

Galvaspilsēta: Kualalumpura

Platība: 329 847 km2

Iedzīvotāju skaits: 28,3 miljoni

Nacionālais sastāvs: 50,4% malajiešu, 23,7% ķīniešu, 7,1% indiešu, 18,8% citu

Valsts valoda: malajiešu, latīņu alfabēts

Valsts reliģija: islāms

 

Autore sirsnīgi pateicas aģentūras “Malaysian Tourism” birojam Kualalumpurā un Stokholmā, kā arī Stokholmas biroja sadarbības partnerim Baltijā – tūrisma firmai “Banita Tour” par lielisko iespēju sajust, iepazīt un izbaudīt Malaizijas krāsas.

{gallery id=”1857″}

 

Pievienot komentāru

Gribi pilnībā mainīt stilu? Kā spert pirmo soli, iesaka stiliste Una BernatovičaLūdzu, pastāstiet, kas jādara, lai sieviete pilnībā mainītu savu stilu! Kā panākt efektu, lai neviens viņu vairs nepazīst? ILONA KULDĪGĀ
Pieci sejas kopšanas rituāli pārejai uz "ziemas laiku"Mainoties gadalaikiem, jāmaina sejas kopšanas paradumi.
Draugiem Facebook Twitter Google+