Maltā iebraucējus nemīl 0
Ekonomikas ministrija sola, ka līdz aprīļa sākumam būs gatavs iesniegšanai valdībā “Reemigrācijas atbalsta pasākumu plāns 2013. – 2016. gadam”. Sabiedrība šo ieceri uztver skeptiski, un šķiet, arī tie, kam tas ir domāts, nebūs pārlieku atsaucīgi. Gluži kā Kristīne Kodola, kura dzīvo Maltā.
Latvietei Kristīnei ir 23 gadi, un viņa jau trešo gadu dzīvo Eiropas Savienības mazākajā valstiņā Maltā (tikai 316 kvadrātkilometri un 368 250 iedzīvotāji). Te viņa ieradusies strādāt, tad satikusi savu nākamo vīru un tagad audzina abu gadu veco dēliņu Maiku. Kristīne ar ģimeni labprāt atgrieztos Latvijā, ja viņas vīrs sievas dzimtenē atrastu labi apmaksātu darbu, jo Maltā abi piedzīvojuši nejauku attieksmi pret iebraucējiem.
Pusdienlaika paralīze
Uz Maltu Kristīne atlidojusi pirms divarpus gadiem, kad paziņu ģimene meklējusi cilvēku, kas pieskatītu bērnus un palīdzētu mājas darbos. Viņa atzīst, ka pirmie iespaidi, kad lūkojusies uz visu tūristes acīm, ar laiku ir mainījušies. “Man vēl jo-projām patīk šī sala dabas skaistuma dēļ, taču praktiskā dzīve šeit reizēm padara mani traku!” saka Kristīne.
Viena no lietām, kas latvietei šķiet nepieņemama, ir garie pusdienlaiki. Katru dienu no pulksten 12.30 līdz 16.30 veikali un aptiekas tiek slēgti, visi atpūšas. Kristīne atceras: “Reiz man sāka sāpēt kuņģis tieši pusdienlaikā, bet aptieka ciet, ārsta nav, cietos līdz asarām, kamēr aptieku atvērs un ieradīsies vietējais dakteris! Arī svētdienās te viss ir slēgts, izņemot restorānus un bārus. Es varu pieņemt, ka veikals ciet, bet ka aptieka… Tagad esmu nodrošinājusies ar dažādiem medikamentiem no Latvijas!”
Maltā Kristīne sastapusi ļoti saprotošu darbadevēju.
Pēc bērna piedzimšanas viņa strādājusi “Cofee Shop” par pavāra palīdzi, un vadītājs nekad nav pārmetis viņai kavēšanos bērna dēļ, pats palīdzējis sameklēt mazulim pieskatītāju un ļāvis ņemt dēlēnu līdzi uz darbu, licis justies lepnai par to, ka viņai ir bērns un ģimene. Taču Kristīnes pieredze liecina, ka šāda attieksme ir izņēmums, parasti maltiešus interesējot tikai tūristu nauda un iebraucējus viņi krāpjot, kā vien var.
Piemēram, mazajos veikalos ārzemniekiem jāmaksā augstāka cena nekā maltiešiem, bet, ja gadīsies kāda problēma, iebraucējam neviens palīgā nesteigsies.
Nedienas ar dzīvokli
Arī Kristīnes vīrs Stephens salā ir iebraucējs, ieradies pirms astoņiem gadiem no Ganas. Kopīga mājokļa atrašana abiem sagādājusi nepatīkamus brīžus un materiālus zaudējumus. Vispirms viņi izvēlējušies kādu jaunuzceltu dzīvokli un iemaksājuši nekustamo īpašumu aģentei 200 eiro priekšapmaksu, lai rezervētu šo mitekli. Pēc vienošanās viņiem bija jāgaida divas nedēļas, kamēr tiks sagādātas mēbeles un pabeigta dzīvokļa iekārtošana. Taču pēc divām nedēļām jauno ģimeni gaidīja nepatīkams pārsteigums – ne mēbeļu, ne dzīvoklis gatavs, ne iemaksāto naudu iespējams saņemt atpakaļ.
Nākamajā dzīvoklī, ko abi īrējuši, viņi vienmēr laikus maksājuši īres naudu, taču dzīvokļa īpašniece bez brīdinājuma nolēmusi nepagarināt īres līgumu. Kamēr abi sākuši izvākt mantas, lai pārvestu tās uz nākamo dzīvesvietu citā pilsētā, saimniece abu prombūtnes brīdī nomainījusi dzīvoklim atslēgu, pamatojoties uz to, ka savā īpašumā drīkst darīt, ko vēlas, un aiznesusi dzīvoklī palikušās mantas uz policiju. Īpašniece arī atteikusies atdot sākumā iemaksāto 420 eiro drošības naudu.
Abos gadījumos Kristīne ar vīru gājuši uz policiju, taču nav saņēmuši gaidīto palīdzību. “Cik iecirkņus neesam izstaigājuši, visur pirmais jautājums – esi Maltas pilsonis? Dzīvesbiedrs maltietis? Ak, nē!? Tad meklē advokātu un ej uz tiesu, jūs jau paši vainīgi, ka naudu devāt, no kabatām neviens neizvilka!” atstāsta Kristīne.
“Šajā ziņā te valda visatļautība, un policija to labi zina. Īres maksas dienā maltietis ieradīsies precīzi noteiktajā laikā, bet, ja gadīsies kādas problēmas, viņš tevi apkrāps un neviens tev nepalīdzēs! Te jāmācās izdzīvot. Tikai tad, kad kāds beidzot šos jautājumus pacels un cīnīsies par taisnību līdz galam, situācija mainīsies!” domā latviete.
Tumšādainam grūti arī Latvijā
Kristīne saka, ka neplāno palikt Maltā uz visiem laikiem. Ar šo salu viņai saistīsies skaistas atmiņas, bet tagad viņa domā, kur labāk audzināt savu bērnu un nodrošināt atvasei veselības aprūpi, izglītību, labāku nākotni. Svaru kausu par labu Latvijai nosver arī apstāklis, ka Maltā strādājošajiem ir sešu dienu darba nedēļa, tāpēc ģimenēm ir mazāk laika, ko pavadīt kopā.
Kristīne ir lasījusi internetā par Latvijas reemigrācijas programmu, taču negaida no Latvijas valdības nekādu atbalstu, lai atgrieztos dzimtenē. Abi ar vīru ir jauni, veseli cilvēki, gatavi strādāt un paši par sevi parūpēties. Viņi lidotu uz Rīgu kaut tūlīt, ja zinātu, ka Stephenam, kurš būs iebraucējs arī Latvijā, sievas dzimtenē izdosies atrast labu darbu un cilvēcīgu attieksmi.
Reiz jau abi mēģinājuši dzīvot Latvijā. Kristīnes mazulis ir dzimis Rīgā, kur abi ar vīru pirms tam pavadīja vairākus mēnešus, taču Stephena piedzīvotais pamudināja jauno ģimeni atkal lidot uz Maltu. Kristīnes vīrs bija atradis darbu celtniecībā, firmā “Jumta būvnieks”, kas tajā vasarā siltinājusi kādu Rīgas skolu. Projekts bijis vērienīgs, taču, aizbildinoties ar lielajiem nodokļiem, Stephenam piedāvāts parakstīt darba līgumu par minimālo algu, solot pārējo maksāt aploksnē. Kad darbs bija padarīts, mutiskie solījumi aizmirsās un strādnieks saņēma mazāk, nekā bija norunāts. Nākamo darbu ganietis atradis pie kādas privātpersonas, vārdā Kristaps, kurš beigās vispār nesamaksāja par padarīto.
“Tagad domas par latviešiem viņam nav tās labākās, un savu rūgto pieredzi viņš stāsta tālāk saviem draugiem, bet man par to ir kauns,” atzīst Kristīne. “Toreiz es gaidīju bērniņu, negribējās liekus uztraukumus, bet, ja nonāktu tādā situācijā tagad, noteikti cīnītos par savu taisnību, Malta šajā ziņā ir mani norūdījusi. Ja pats necīnīsies par savu dzīvi, kurš cits to darīs? Es tikai gribētu, lai darba devēji godīgi maksātu algas un nodokļus. Un lai nebaidītos ņemt darbā citas ādas krāsas cilvēku, kā tas daudzviet bija pirms pusotra gada. Es jau ik pa laikam paskatos darba sludinājumus Latvijas portālos, bet pagaidām neredzu ne lielākas algas, ne iespēju atgriezties. Vēl gaidu…”
