Mobilā versija
+5.6°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
7. maijs, 2015
Drukāt

Masaļska vecāki – par Edgara bērnību un patriotismu (5)

Foto - Ilmārs StūriškaFoto - Ilmārs Stūriška

Jānis un Biruta Masaļski pasaules čempionātos allaž klātienē atbalsta savu dēlu Edgaru un Latvijas izlasi.

Latvijas hokeja izlases vārtsargam Edgaram Masaļskim šis ir 14. pasaules čempionāts. Viņa vecāki Biruta un Jānis dēlu klātienē vēro jau vienpadsmito reizi, un pirmā bija Prāgā 2004. gadā.

Pirms 11 gadiem Edgars daudziem negaidīti debitēja elites divīzijā, sargājot vārtus atklāšanas mačā pret mājiniekiem čehiem. “No rīta piecēlāmies ar pilnīgu pārliecību, ka vārtos stāvēs Irbe. Uzzinot, ka būs Edgars, es sastingu, bet sieva pirmajā periodā palīda zem krēsla un spēli nemaz neskatījās,” atminas Jānis Masaļskis. “Pirmais periods bija šausmīgs, dēls ielaida trīs ripas, bet nākamos nostāvēja uz nulles, visi bija šokā. Pēc tam stāstīja, ka uz otrā perioda beigām bijis sauss, tā nodzīts, ka ķermenī ne lāses ūdens. Jaromīrs Jāgrs psihoja un dauzīja vārtus, taču nekādi nevarēja iemest. Mums vēl ir plakāts mājās, kur Jāgrs met pa vārtiem.” Lai gan Masaļskim tā palika vienīgā spēle šajā čempionātā, tēvs piekrīt, ka tieši tobrīd tā īsti sākusies dēla karjera.

Sešu gadu vecumā

Edgara hokeja gaitas sākās sešu gadu vecumā. “Ziemā pie skolas bija uzliets ledus. Vecākie puikas spēlēja un sauca arī Edgaru, viņš uzvilka velteņus un gāja. Skatījos, ka patīk, vaicāju, vai grib trenēties. Gribot. Aizvedu uz “Latvijas bērzu”, trenējās pie Māra Baldonieka un Ojāra Rodes,” stāsta tēvs. Edgars nav bijis labākais slidotājs, visu laiku spiedies pie vārtiem, un treneri arī ļāvuši puikam ķert ripas. “Grūti bija tas, ka nebija jaunu formas tērpu, iedeva vecus, ko pašiem vajadzēja pāršūt. Bija ko noņemties mammai un vecaimātei, kura ar diviem autobusiem sešos no rīta vadāja viņu uz treniņiem. Lai gan bija jāceļas tik agri, pietika uzsaukt “Edgar!” un bija laukā no gultas. Turklāt iepriekšējā dienā treniņš bieži bija desmitos vakarā, mājās pārradāmies pēc pusnakts. Taču viņš vienmēr ļoti gribēja braukt, pamēģini tik neaizvest! Man paveicās ar darba grafiku – diennakti strādāju, tad trīs brīvas. Ja katru dienu būtu jāiet uz darbu, nevarētu izvadāt,” atzīst Jānis.

“Skolā treneris mēģināja Edgaru vilināt uz futbolu, taču mēs izvēlējāmies to grūtāko,” smejas Biruta Masaļska. Otro reizi viņa vārtsargu neņemtos audzināt, arī Edgars savam dēlam, kurš trenējas hokejā, ieteicis neizvēlēties vārtsarga pozīciju. “Un otra lieta ir uztraukums. Biju domājusi, ka ar laiku pāries, taču ne, pārdzīvojam jebkurā spēlē, lai cik tā būtu atbildīga.” Tēvam satraukums esot pirms mača sākuma. Kad pāris metieni atvairīti, rodas pārliecība, ka viss būs kārtībā.

Angliski nerunāja

Vienpadsmit gadu vecumā Edgars saņēmis piedāvājumu mācīties un trenēties hokeju ASV. “Amerikas latvietis reiz atveda savu puiku komandu uz turnīru Latvijā un ielūdza mūsējos uz turieni. Nākamajā gadā atnāca vēstule, ka grib divus puišus paņemt, viens no tiem bija Edgars. Baldonieks prasa – laidīsi? Edgars grib, tāda iespēja rodas reizi mūžā. Protams, bija bail, taču puisis dzīvoja trenera ģimenē, arī viņa dēls trenējās.” Tas bija 1991. gads, juku laiks. Angliski Edgars nav zinājis gandrīz nevienu vārdu, taču ar privātskolotājas palīdzību pāris mēnešu laikā esot ielauzījies, mācījies vietējā skolā un veiksmīgi ticis galā. “Tas divu gadu posms ir gandrīz vienīgais, kurā viņam bijis vārtsargu treneris. Liepājā vēl Mihails Vasiļonoks daudz iedeva, bet daudzās citās komandās un pat Hantimansijskas “Jugra” nav bijis vārtsargu trenera. Amerikā viņš ielika visus pamatus,” spriež Jānis.

Pēc 9. klases dēlu vēlreiz aicināja braukt uz ASV, taču šoreiz izvēlējies palikt Latvijā. “Sprieda tā – Latvija ir maza, te vēl kaut kas varētu būt, bet lielajā Amerikā pazudīšu. Man arī bija iekšējs nemiers – vai nenoies tur no ceļa? Likās: ja tagad aizbrauks, tad uz visiem laikiem. Viņš arī nekad nav nožēlojis lēmumu palikt Latvijā.” Jaunieša gados bijuši arī draugi un tusiņi, taču viss normas robežās, stingrās sarunas nav bijušas vajadzīgas. Edgars nekad neesot saņēmis aizrādījumu par izlaistu treniņu. “Man pat meita, divus gadus jaunāka par brāli, pārmeta, ka Edgaram esot ļāvis to un to, bet viņu audzinot daudz stingrāk,” smaida Jānis.

Latvijas patriots

Edgars jau 17 gadu vecumā izveidoja attiecības ar nākamo dzīvesbiedri Ievu. “Zolitūdē dzīvojām pretējās mājās, meita ar Ievu kopā spēlēja tenisu un pa āru dauzījās. Edgars pēc atbraukšanas no ASV mūsu rajonā bija pirmais puika, uzvilka skrituļslidas, kādas nevienam tad vēl nebija. Visas meitenes viņā bija samīlējušās līdz ausīm,” smejas Biruta.

Edgars Masaļskis piedalījies visos pasaules čempionātos kopš 2002. gada, pat riskējot ar veselību un iespēju atrast nākamo darbavietu, lai gan daudzi citi šī iemesla dēļ savu reizi izvēlējušies nespēlēt Latvijas izlasē. “Viņam hokejs ir sirdī, nevar bez tā. Grūti iedomāties, kā būs pēc karjeras beigām. Ļoti svarīga arī atmosfēra – izlasē var satikt draugus, kas spēlē citos klubos,” saka mamma. Tēvs piebilst, ka aizpērnajā pavasarī Edgaram bija trauma, pusotru mēnesi pirms pasaules čempionāta tika operēts ceļgals. “Viņš varēja pateikt – šoreiz ne. Taču aizbrauca un, ja godīgi, šī čempionāta dēļ zaudēja iespēju pagarināt līgumu ar “Jugru”. Viņš ir patriots, laikam ģimenē tika ieaudzināts, jo es Edgaram jau no zēna gadiem, pavadot uz turnīriem ārzemēs, teicu: neaizmirsti, ka tu pārstāvi Latviju. Tas viņam iegājies – sava valsts jāpārstāv. Nevar pateikt, ka nebrauks, labāk atpūtīsies.”

Pievienot komentāru

Komentāri (5)

  1. Suņa murgi par to patriotismu! Nav nekāda patriotisma. Nevar būt patriots, ja tevi nemitīgi jāj un māna! Latvānijā nakæda patriotisma nav, ir tikai intereses! Nebāziet batonu ausī par kaut kādu mistisku patriotismu.

  2. … Paldies, vecakiem … palika ta silti ap sirdi … nesavtigs un patriotisks … tik atsvaidzinosi lasit par sadiem latviesu jaunas paaudzes pilsoniem …. pec pedejo politikanu patvalibam pret pienakumiem …!

  3. manas meitas ievilināja hokejā,tikai ar edgara vārtiem,jūs esat tiešām brīnišķīgi vecāki un viņš ir dieva dāvana

  4. noteikti nav ko piebilst. Edgars ir un paliek mūsējais, lai kur arī spēlētu.

Draugiem Facebook Twitter Google+