Mammu, tas nav tā. Kādas meitas dvēseles kliedziens, kad māte ar viņu mūžam neapmierināta 0
Kāpēc tu mani ienīsti?
Viņa apsēžas, raud, izvēlas tumšāko stūri pie vakara loga, burza rokās lakatiņu. Dienā viņa pastaigājās ar bērnu – es lūdzu neļaut skraidelēt pa kalniņiem, jo viņš aizraujas un nejūt robežu. Neklausīja – skraidīja, bēga no vecmāmiņas par to nolādēto kalnu un pakrita, nobrāzums pa visu muguru. Es atgādinu, ka ne velti brīdināju. “Tas nav tāpēc, ka mēs tur skraidījām, viņš vienkārši paklupa, nav ko vainot visā mani.”
Mamma, tas nav naids, tā ir mana privātā dzīve ar saviem noteikumiem. Kad es lūdzu cilvēku iziet no tualetes, kuru esmu aizņēmusi, es to nedaru aiz naida, bet no sajūtas, ka mans privātums ir traucēts. Tā ir nepieciešamība, lai respektē manus noteikumus un normas. Tas ir sarūgtinājums, ka mans viedoklis neko nenozīmē pat manā mājā, kurā tu tagad esi viesis, nevis saimniece. Tās ir sāpes, ka mans bērns savainojās tikai tāpēc, ka vecmāmiņa neuzskatīja par nepieciešamu izpildīt manus kā mātes norādījumus.
Es tev devu dzīvību
Kliedz, sit ar kāju pa zemi. Es uzdrīkstējos atcerēties, cik nežēlīgi tika pārmeklētas mana galda atvilktnes, mana soma, izlasītas visas klasesbiedru zīmītes un aplūkoti zīmējumi. Tas saucās “sakārto savu galdu”. Man nebija savas istabas, nebija pat kastītes savai pašas nekārtībai. Man nebija nekā tikai sev. Viss bija visiem pieejams. Viss tika sadalīts pa molekulām.
