Mobilā versija
-2.2°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
14. maijs, 2015
Drukāt

Man ir 40 un es atkal eju uz randiņiem. Vai kaunēties? (2)

Foto - Shutterstock.comFoto - Shutterstock.com

Lai gan sabiedrībā arvien biežāk novērojama ne tikai krasa viedokļu dažādība vispārēji sensitīvos jautājumos, bet arī pamazām pieaugošs brīvdomīguma gars, mums uz pasauli raugoties plašāk, atsevišķās jomās “ganāmpulka melnās avis”, kas kaut kādā veidā atšķiras no līdzcilvēkiemm, joprojām tiek vērtētas kritiski.

Šai sakarā izņēmums nav arī mūsu privātā dzīve un parnerattiecību veidošana. Vecumā, kad daļa cilvēku atzīmē visnotaļ cienījamu skaitli sasniegušas kāzu gadadienas, no attiecībām brīvie personāži tiek vērtēti skeptiski – iespējams, vīriešiem šai ziņā ir paveicies, jo ģimenes dzīves trūkumu var kompensēt veiksmīga karjera. Taču sievietes, kuras, ļoti iespējams, arīdzan lepojas ar panākumiem profesionālajā dzīvē, laulātā drauga trūkuma gadījumā reizēm tiek vērtētas kā nepilnīgas…

Gadījumā, ja arī tev aiz muguras ir izirusi laulība un šobrīd laimi un piepildījumu privātajā dzīvē vēl tikai meklē, iepazīsties ar LPB sertificētas psihoterapeites Benitas Griškevičas atbildēm uz trim izplatītākajiem jautājumiem, ko uzdod sievietes, ceļu pretim īstajai mīlestībai atkal uzsākot “no nulles”.

Man ir jau 40 gadu un esmu šķīrusies. Kamēr paziņas plāno mazbērnu auklēšanu, es atkal esmu atsākusi doties uz randiņiem. Ko iesākt ar neērtības sajūtu?

Piedzīvot šķiršanos jebkurā vecumā ir sāpīgs notikums. Lai virzītos tālāk un tiktu skaidrībā par jauno situāciju, kura izraisa neērtības izjūtu, nepieciešams aizvērt durvis uz pagātni emocionālā nozīmē. Tas būtu – izlīdzināties ar sevi un šķirto vīru, kā arī pieņemt šķiršanās faktu un nesaistīt ar to savu pašcieņu un pašvērtības izjūtu.

Ja cilvēka pašvērtējumu pārāk spēcīgi ietekmē apkārtējo viedoklis, tad par iemeslu neērtībai var kļūt jebkas. Šajā gadījumā tā varbūt ir šķiršanās. Tai pašā laikā brīvas un attiecībām atvērtas sievietes statuss arī ir šķirtas sievietes realitāte. Ir iespēja izvēlēties, vai ne?

Vai laimīga laulība ir mīts? Kā cīnīties ar mazvērtības kompleksu, vērojot sevi – atkal vienu, un pārus, kas atzīmē kārtējo kāzu gadadienu?

Sieviete pēc šķiršanās var palīdzēt pati sev, veltot zināmu enerģijas daudzumu, lai adaptētos jaunajā realitātē, kā arī kontrolējot savas pašnoniecinošās domas, ja šāda tendence ir novērota.

Tieksme pēc panākumiem, konkurēšana ar citiem, kaunēšanās par vājumu un neveiksmi ir objektīva parādība mūsu sabiedrībā un dažus vairāk mudina uz sasniegumiem nekā dabiska vēlme šodien būt labākam nekā rīt, pašīstenoties uz pilnveidoties. Pirmajā gadījumā paģēroša, kritiska attieksme pret sevi ir saistīta ar zināmu agresiju – cīnīties, pārspēt, dabūt. Otrajā variantā cilvēku lielākā mērā vada mīlestība pret sevi un apkārtējiem, harmonijas meklējumi.

Ja tērējam spēkus, lūkojot, kas kuram ir labāks un vairāk nekā mums pašiem, mums atliek mazāk jaudas, lai īstenotu pašiem savus mērķus.

Lai justos droši un labi, turpinot dzīvi jaunajā statusā, būtu jāvairās ļaut vaļu agresīvām domām attiecībā uz sevi, agresīvās domas ir jāatpazīst un jāpieskata. Tā arī izskatās cīņa ar kompleksiem. Dažkārt ir vērts ņemt talkā sabiedroto – speciālistu psihoterapeitu.

Diez vai mēs par kādu citu šķirtu cilvēku domāsim, ka viņš līdz ar laulību ir zaudējis cieņu mūsu acīs. Patiesībā visai bieži spēja izšķirties un tikt galā ar šķiršanās sekām var liecināt par personības briedumu un atklāt ne vien tās ievainojamību, bet arī spēku, vai ne? Tad kādēļ lai paši par mēs par sevi domātu ļaunāk nekā par citiem?

Tukšinieka izjūta, kauns, skaudība pret laimīgi precētiem pāriem varētu būt sākotnējās reakcijas, apjaušot šķiršanās radīto zaudējumu. Ja mums kaut ko atņem, ir dabiski un cilvēciski dusmoties par to un redzēt sevī šos agresīvos impulsus. Tomēr ilglaicīgi dominējošā izgāšanās un neveiksminieces izjūta pēc šķiršanās var liecināt, ka jādomā par attieksmes maiņu pret sevi kopumā.

Ja šķiršanās radītās sekas traucē droši lūkoties nākotnē, ir vērts padomāt, cik lielā mērā notikušais ir ietekmējis pašvērtējumu un kādā kārtībā tas bijis iepriekš.

Ļoti trauslas pašcieņas gadījumā cilvēks, ejot uz randiņiem, var justies neērti no tā, ka visiem ir redzama viņa vajadzība un vēlme – būt attiecībās, jo tā liecina par kaut ko tādu, kas cilvēkam pietrūkst. Tai pašā laikā vajadzība būt attiecībās ir viens no universālajiem cilvēka instinktiem, kuru atliek vien pieņemt.

Uzskatot, ka šķirtam cilvēkam viss jāsāk no jauna, ir risks kopā ar netīro ūdeni izliet no vannas bērnu. Šajā gadījumā – noniecināt pieredzi, kas ir gūta, veidojot attiecības, lolojot tās un… jā, arī piedzīvojot to noslēgumu. Zaudējot ko vērtīgu un nozīmīgu, mēs vienmēr varam zaudējumu vērst pieredzē, tātad, – būt ieguvēji. Jaunas attiecības gluži vienkārši būs cits stāsts, varbūt jauns starts, bet vai tādēļ te būtu vieta nullei?

Attieksmes maiņa pret sevi nozīmētu ikdienā cītīgi sevi kontrolēt attiecībā uz nejēdzīgām domām, salīdzināšanos un pārliecībām. Tas nozīmētu arī šajā cīņā tāpat kā dzīvē ļaut sev kļūdīties, apzināties to un katrreiz par jaunu slēgt ar sevi vienošanos “es ne ar vienu sevi nesalīdzināšu, es būšu draugos ar sevi, netiesājot un nevērtējot!”.

Vai jūtas pret gados jaunāku vīrieti maz ir “atļautas” un pieņemamas?

Ir vērts padomāt, cik cilvēku tad ietilpst šā kopā – “apkārtējie”. Vai tur ir draugi, kolēģi, vecāki, tie, kas mīl un vēl labu? Vai tiešām viņi veido viendabīgu nosodošu masu, vai tomēr starp viņiem būs gan vienaldzīgie un ieinteresētie, gan veiksmes vēlētāji un saprotošie, gan šādu attiecību pretinieki.

Tieši tāpat kā jāuzmana sevi attiecībā uz agresijas izpausmēm gan pret citiem, gan sevi pašu, arī niķis piedēvēt citiem viegli apšaubāmus viedokļus vai pārliecības būtu pamazām jāizskauž, ja vēlamies dzīvot paši savu dzīvi un rūpēties paši par savām vajadzībām.

Ja nepieņemam paši sevi un neesam draugos paši ar savu personu, ir lielas šaubas, ka mums labi izdosies draudzība ar kādu citu. Mūsos mājo gan mīla, gan agresija, gan vilkme būt kopā ar citiem cilvēkiem. Katrs pats sev ir vislabākais “trenažieris”, kas var mācīt šos spēkus iepazīt un līdzsvarot attiecībās ar sevi pašu un panākt, ka tie palīdz būt laimīgiem.

delfivina

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. “vajadzība būt attiecībās ir viens no universālajiem cilvēka instinktiem” kur šāds murgs ir izrauts. Nevajag jaukt gribēšanu ar instinktiem.

Draugiem Facebook Twitter Google+