Reklāmfoto

Kristīne Zadovska: Man jādzied latviski 9

“Operā vai lauku baznīciņā – katrs koncerts man ir notikums, jo esmu atbildīga par katru savu izdziedāto vārdu,” saka Latvijas Nacionālās operas (LNO) soliste Kristīne Zadovska. 29. decembrī mūziku no operām un mūzikliem viņa dziedās Gada izskaņas koncertā Liepājas Latviešu biedrības namā kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri un Andri Ērgli.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Personības tests: jūsu dzimšanas mēneša zieds atklāj par jums vairāk, nekā spējat iedomāties 17
“Kā krāpnieks zināja, ka neesmu izņēmusi paciņu?” Lasītāja atmasko neīsto “Latvijas Pastu” 1
Mākslīgais intelekts nosauc piecus “neveiksmīgākos” latviešu politiķus 115
Lasīt citas ziņas

Šajā decembrī atkal iekritis īsts darbu “maratoniņš” – 
gan LNO, gan jaunajā māsas Andas Zadovskas dibinātajā mūzikas namā “Daile”, kur tikko izskanēja jauna latviešu komponistu dziesmu programma “Šai svētā naktī”, gan Jāņa baznīcā, jau astoto gadu pēc kārtas kopā ar Ingu Pētersonu izdziedot Jāņa Lūsēna dziesmas programmām “Mazu brīdi pirms” un Annas lomu J. Lūsēna un Māras Zālītes mūziklā “Meierovics” (30. XII). Un tad jau atlicis tikai mazs brīdis pirms Vecgada koncerta kopā ar simfonisko orķestri!

Nevajag dāvanu riteni


“Svētki, protams, nāk caur dziedāšanu, un skaidrs, ka māksliniekam, īpaši dziedātājam, tie vienmēr ir lielākā darba junda. Latviešu cilvēkiem laikam vajag, lai svētkos viņiem uzdzied – Māmiņdienā, valsts svētkos, Ziemassvētkos… Varbūt sagadās kāds brīdis, kad var aiziet uz veikalu nopirkt kleitiņu savai mazajai meitiņai (Magdiņai tāpat kā viņas dvīņu brālītim Ādamam šobrīd ir seši gadi), bet parasti tas iznāk skrējienā, kaut kad vēlu vakarā, kad viss jau slēgts.” Kristīne nesaprot mūsdienu svētku fenomenu. Ne bērnu, ne pieaugušo, bet veikalnieku svētki. Šis lielais dāvanu ritenis aizvēlies uz nepareizo pusi, kaut kādā bezgalībā. “Bet vajag konkrēti. Tu vienkārši aizdedz svecīti, un tas jau ir konkrēti. Tie ir svētki.”

CITI ŠOBRĪD LASA

Bet reizēm dzīve mēdz pārsteigt ar notikumiem, kas nav nedz plānoti, nedz sev solīti. Kristīnei tāda ir katra aizbraukšana kopā ar meitiņu pie delfīniem, uz delfīnu terapiju. “Šajā pavasarī bijām netālu no Simferopoles, tas ir neticams notikums, kaut kas pilnīgi īpašs. Mēs, trīs meitenes, latvietes – es, mana māsa un meitiņa – devāmies Soču virzienā. Pieredze bija kolosāla – iepazīšanās ar krievu ārstu un zinātnieku, kurš ar to jau strādā 20 gadus. Delfīni ir kaut kas absolūti īpašs.”

Kristīne domīgi piebilst, ka šā gada notikums, kas nevar neietekmēt, ir arī operas vadības maiņa. “Operā esmu nu jau gandrīz 20. sezonu, no šā laika 17 gadus vadībā bija Andrejs Žagars. Tagad jūtu tādu kārtīgu saimnieka tvērienu. Ja viss būs labi un veselība nepievils, būs skaidrs un gaišs prāts, tad varbūt nākamā sezona nesīs vienu ļoti skaistu lomu. Tas vēl zvaigznēs ierakstīts,” pasmaida Kristīne. “Atskatoties varu teikt – esmu visai pareizi izvēlējusies lietas, ko dziedāt. Ne mana balss, ne mans tembrs, nedz elpošanas tehnika līdz šim brīdim nav pievīluši. Arī pēc bērniņiem ir grūti atgriezties dziedāt, pēc dvīņu piedzimšanas esmu smagi strādājusi, mainot visu elpošanas tehniku, taču, man šķiet, esmu gājusi pareizo ceļu.”

Kurš vēl dziedās latviski, ja ne paši


Šis gads dziedātājai nesis arī divu Annu – Latvijas brīvvalsts valstsvīra Zig-
frīda Annas Meierovica mātes un sievas – lomas. Sākumā no lomas gan atteikusies, sakot, lai meklē jaunus spēkus. “Šķita, ka šis sievietes tēls, kas caurvij visu izrādi, nav īsti manā vecuma grupā. 40 gadu vecumā pieņēmu lēmumu, ka vairs nekad nedziedāšu Karmenu, jo man ir savs redzējums par to, kādai jābūt Karmenai. Tomēr Māra Zālīte pārliecināja, un patiesībā Meierovica sievas un viņa bērnu mātes loma ir īsti atbilstoša man, manam vecumam. Pati sev šo lomu mazliet koķeti nosaucu par Ievas brīnumainajām pārvērtībām, jo tik daudz pārģērbšanos un matu taisīšanu nekad savos 20 gados uz operas skatuves neesmu darījusi – 
māte, tad līgava, tad jaunā māte… Šis ir stāsts par latviešiem, latviešu garā uzrakstīts stāsts, ar dramatisku sižetu. Šī noteikti ir manai sirdij tuva izrāde.”

Tajā ir arī kāds latviskuma kods – jā, es dziedu skaistā latviešu valodā, un man tas izdodas, pat ja varu dziedāt arī citās – franču, itāliešu… Varbūt kāds piedēvēs pīļu dīķa slavēšanu, tomēr nekad nav bijusi sajūta – vai dziedot “Mazu brīdi pirms” vai dziesmas ar Kārļa Skalbes vārdiem – tas ir tāds kaifs! Te atklājas tā mūsu latviski runājošo savienība, šajos dzejoļos ir tādi kodi, tādas ziņas ieliktas! Ja kāds var atļauties pateikt – kam tas vajadzīgs –, tad tas ir augstprātīgi. Protams, ir iespēja braukt uz ārzemēm, bet es esmu izvēlējusies dziedāt šeit. Man ir ļoti liela vajadzība dziedāt latviski.

Reklāma
Reklāma

Dziesmai jābūt konkrētai


Komponists Jānis Lūsēns nesen atklāja, ka nākamgad gaidāms turpinājums programmai “Mazu brīdi pirms”. “Šī programma ir kaut kas iekodēts, kas uzrunā ļoti dažādus cilvēkus jau astoto gadu. Mazu brīdi pirms bērna piedzimšanas, pirms Kristus dzimšanas, pirms lietus – tas ir tik asociatīvi. Ir milzīga fantāzijas vaļa šajos vārdos. Reizēm domāju, kā būtu, ja es sēdētu publikā – kāpēc es nāktu. Droši vien tagad cilvēki nāk, lai vispirms būtu dievnamā. Varbūt puse atnāk paskatīties uz Ingu Pētersonu – es arī nāktu. Cilvēkiem nepietiek tikai ar operas apmeklējumu, viņiem gribas kaut ko vienkāršu, ja tā to var nosaukt, lai gan Lūsēna mūzika nemaz nav vienkārši izpildāma. Ir jāprot padot tekstu, kas mūsdienās, esmu ievērojusi, ļoti klibo daudziem jaunajiem dziedātājiem latviešu valodā. Ir jābūt ļoti konkrētai domai, kā nodziedāt dziesmu, tekstu. Nekad mūžā neesmu dziedājusi dziesmu dziedāšanas pēc, neciešu to neskaidro bezgalības sajūtu. Dziesmas vienmēr ļoti konkrētas – tad rodas tāds spēks!”

Manas Kanāriju salas 
ir tepat


Jautāta, vai arī mājās mazajiem Kristīne dzied kaut ko no plašā repertuāra, viņa pārsteidz sakot – nē. “Neļauj. Dvīņi ir kategoriski, nedrīkstu izpaust nevienu skaņu. Laikam zemapziņā saprot, ka dziedāšana ir tas, kāpēc neesmu mājās. Ādams pat teica – dziedi savā koncertā. Bērnudārzā citu vecāku bērni dzied kā eņģeļi, izņemot manējos. Vecītim Ādams vēlējās skaitīt pirmo psalmu. Tā ir likteņa ironija. Priecājos, ka šogad pirmoreiz viņi atnāca uz manu koncertu, pirmoreiz dzirdēja, kā es dziedu. Pēkšņi paziņoja – mēs ar māšuku iesim uz tavu koncertu. Kāda man bija laime!”

Māsām Zadovskām darbīgums laikam ir gēnos – vienai aktīva dziedātājas dzīve, otrai – savs mūzikas nams. “Patiesībā esam ļoti atšķirīgas. Anda ir cilvēks, kas rēķina galvā, viņas stiprā puse ir biznesa lietas – es esmu absolūti nesaimniecisks radījums. Nezinu pat, kā rēķinus nomaksāt, to izrada vīrs (aktieris Andris Keišs). Viņš ir brīnums – reizē mākslinieks, bet lieliski organizē saimniecisko dzīvi. Ceru, pēc trim gadiem māsa varbūt pirmoreiz mūžā aizbrauks uz kādu Kanāriju salu. Pagaidām visi strādā un mēģina saprast, kā virzīties uz priekšu.

Bet pašai – vai jaunajam gadam ir iecerēta kāda “Kanāriju sala”, lielie izaicinājumi, sapņi? “Mana Kanāriju sala ir mūsu laukos Jaunpilī, kur ir mūsu miera osta, mūsu ģimenes māja, pagalms un dārzs. Ar Anci Krauzi pirms viņas trešās meitiņas dzimšanas smējāmies, esot viesizrādēs Valmierā, – nu esam pabijušas ārzemēs. Mātes sapratīs.”

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.