Mārcis Auziņš
Mārcis Auziņš
Foto – Timurs Subhankulovs

“Man joprojām patīk mācīties”. Profesors Auziņš par reformām, studentiem un “klikšķi” smadzenēs 1

Fizikas profesors Mārcis Auziņš no 2007. līdz 2015. gadam bija Latvijas Universitātes rektors. Patlaban vada universitātes Eksperimentālās fizikas katedru un līdztekus pasniedzēja darbam nodarbojas ar pētniecību. Kādas ir viņa domas par Latvijas izglītību?

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
TESTS. Jūsu īkšķu novietojums, sakrustojot pirkstus, atklāj daudz par jūsu personību 12
Veselam
7 produkti, kas visiem šķiet veselīgi, taču patiesībā tādi nav 16
“Pasažieriem bez sejas maskas var tikt atteikta iekāpšana transportlīdzeklī!” Paziņojums autobusa salonā samulsina braucēju 55
Lasīt citas ziņas

Profesor, es jūs atceros no studiju laikiem Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē. Jūs bijāt jauns asistents Eksperimentālās fizikas katedrā un mūsu grupai vadījāt praktikumu optikā. Tolaik, ja neskaita militārās un pusmilitārās mācību iestādes, Latvijā bija vien deviņas augstskolas. Un cik to ir tagad?

M. Auziņš: Jautājums – ko mēs uzskatām par augstskolu? Ja skaitām arī koledžas, tad ap 60, citādi – ap 30, kas ir ļoti liels skaitlis. Rēķinot vidēji uz kopējo valsts iedzīvotāju skaitu, mums ir pats lielākais augstskolu skaits Eiropā. Vai tās tiešām ir īstas augstskolas? Savā ziņā jā, jo visas saņēmušas valsts akreditāciju. Tieši valsts nodrošina kvalitātes kontroli un pasaka, vai iegūtais diploms ir sava nosaukuma vērts, vienalga, vai tā būtu valsts vai privāta augstskola. Var urbties vēl dziļāk un jautāt – ko mēs gaidām no augstākās izglītības? Amerikā ir ap 4000 augstskolu, no kurām tikai daži desmiti ir pašā augstākajā pasaules topa līmenī. Toties ir milzīgs skaits tā saukto “community college”, vietēja mēroga augstskolu, kas patiesībā piedāvā diezgan labu pirmā līmeņa augstskolas izglītību.

CITI ŠOBRĪD LASA

Tas, kas šodien draud Latvijai, – ja neizveidosim kaut dažas starptautiska mēroga augstskolas, tad paliksim šajā tikai labu vietējo augstskolu līmenī. Sekas – studentu aizbraukšana. To es labi redzu LU Fizikas un matemātikas fakultātē – pēc bakalaura diploma saņemšanas spējīgākie studenti turpina mācības jau ārpus Latvijas, parasti Eiropā. Es, ja man to lūdz, esmu spiests parakstīt rekomendācijas vēstules, ko arī neatsaku. Risks Latvijai ir liels, jo labākie no viņiem diemžēl neatgriezīsies. Tā mēs zaudējam spožākos talantus. Varam jau sevi mierināt ar domu, ka esam taču vienotās Eiropas sastāvdaļa, ka viņi tepat vien visi ir. Un tomēr mazliet žēl.

Iespēja kaut ko mainīt pašreizējos apstākļos ir tikai viena – resursu koncentrācija, kas neizbēgami nozīmē dziļas un sāpīgas reformas.

Latvija ir maza valsts, vien 1,9 miljoni iedzīvotāju, kas pats par sevi jau nozīmē visai ierobežotus līdzekļus. Jebkurš uzņēmējs pateiks, ka pirmais, kas jādara krīzes situācijā, – jākoncentrē resursi, jāvienojas par prioritātēm. Paskatīsimies, ko dara kaimiņi. Lietuva ir paziņojusi, ka 2025. gadā valstī paliks vien četras starptautiskas klases augstskolas, divas klasiskās un divas tehniskās universitātes, pa divām Viļņā un Kauņā. Ir publicēts precīzs saraksts un laika grafiks, tieši kādas augstskolas tiks apvienotas un kad. Ziemeļu kaimiņiem igauņiem ir Tartu universitāte, kas bauda īpašu privilēģiju, likumu par Tartu universitāti. Tas šai augstskolai garantē vismaz cienījamu finansējumu. Līdzīgi mēģinājumi pieņemt likumu par Latvijas Universitāti vismaz līdz šim cietuši neveiksmi.

Nesenā intervijā Latvijas Radio jūs izteicāties, ka Latvijā diemžēl trūkst politiskās gribas reformēt augstākās izglītības jomu. Bet vai tā ir? Cik saprotu, process ir sācies, Latvijas Universitātei pievienota Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmija.

Reklāma
Reklāma

Līdzšinējā prakse liecina, ka pat ar politisko gribu bieži vien nepietiek. Mums bija izglītības ministrs Roberts Ķīlis, kuru es personīgi ļoti cienu. Viņš lieliski apzinājās situācijas nopietnību, viņam pat piemita politiskā griba kaut ko uzsākt, vienīgi ar caursišanas spējām bija tā pašvakāk. Patiesībā es nezinu, kāpēc Kārlim Šadurskim tik ļoti vajadzēja pievienot universitātei Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmiju. Protams, savs ieguvums ir, nu kaut vai administratīvo izdevumu ietaupījums. Tomēr, lai dabūtu cauri šo lēmumu, Šadurskis bija spiests apsolīt divas lietas – ka netiks likvidētas šīs augstskolas filiāles provincē un ka tuvākajos gados citas augstskolas vairs netiks apvienotas. Bet kādu augstāko izglītību var nodrošināt Madonā vai Tukumā? Uz vietas taču nav resursu, nav bibliotēku un pasniedzēju. Un ko nozīmē pārsteidzīgais apsolījums neapvienot augstskolas? Tālāku stagnāciju! Nākamās Saeimas vēlēšanas gan vairs nav aiz kalniem. Atliek vien cerēt, ka pēc tām vezums sakustēsies.

Dzirdēti apgalvojumi, ka milzīgais studentu skaits modernajā pasaulē esot skaidrojams ne jau tikai ar vajadzību pēc zināšanām, bet tā esot lieliska iespēja noslēpt jauniešu bezdarbu.

Vismaz Amerikā statistika liecina – tajā brīdī, kad ekonomikai iet slikti, augstskolās ir vairāk studēt gribētāju. Jaunietis redz, ka viņš patlaban nav pieprasīts darba tirgū un izmanto iespēju “pamācīties”. Latvijā iepriekšējā mācību gadā augstskolās un koledžās kopumā mācījās ap 84 000 studentu. Diezin vai viņi visi uzreiz pēc vidusskolas būtu atraduši darbu.

Reiz intereses pēc internetā papētīju, ko šodien dara mani kursabiedri, kuri mācījās grupās ar krievu mācību valodu. Izrādās, gandrīz visi dzīvo ASV vai Izraēlā un ir augstskolu profesori, pētnieki institūtos, zinātnisku monogrāfiju autori. Tātad izglītības kvalitāte vismaz eksaktajos priekšmetos nebija slikta.

Protams! Tolaik augstskolās studentus uzņēma mazākā skaitā nekā šodien. Konkurence un līdz ar to labāko, spējīgāko atlase bija izteiktāka. Universitātē mācījās vien aptuveni 5000 studentu, šodien – ap 14 000. Skaitļi runā paši par sevi. Bet šī zinātnieku emigrācija no bijušās Padomju Savienības, kas masveidā sākās 90. gadu sākumā un daļēji turpinās vēl šodien, ir īpašs stāsts. Rietumi ieguva milzīgu dāvanu, labus pētniekus par relatīvi mazu naudu. Vienlaikus emigranti deformēja vietējo darba tirgu. Grūtāk klājās jauniem pašmāju zinātniekiem ar doktora grādu, kuri meklēja sev vietu zinātnē. Es tolaik kopā ar profesoru Ruvinu Ferberu biju sarakstījis monogrāfiju “Molekulu optiskā polarizācija”, ko solīja izdot Maskavas apgāds “Nauka”. PSRS sabrukums un saimnieciskā krīze šiem nodomiem pārvilka svītru. Toties mūsu grāmatu bez kavēšanās izdeva Kembridžas universitāte, tā pat piedzīvoja atkārtotu izdevumu.

Pēdējā laikā medijos tiek lauzti šķēpi par topošo jauno izglītības saturu, tā saukto kompetenču pieeju. Kā jūs saprotat tās būtību?

Var jau būt, ka beidzot esmu kļuvis vecs un nemoderns, bet arī mani šajā “kompetenču stāstā” dažas lietas mulsina. Personīgā dzīves pieredze liecina, ka “klikšķis” smadzenēs, kas ļauj izdarīt atklājumu fizikā, ir gara, smaga, pacietīga un individuāla darba rezultāts. Vēlos īpaši uzsvērt – individuāla darba, individuālas piepūles rezultāts. Pats sev esmu izstrādājis īpašu metodiku – ja iestrēgstu kādas zinātniskas problēmas risinājumā, tad labākais, ko var darīt, – paņemt suni un iet staigāt pa parku. Un risinājums pats no sevis ienāk prātā! Tikai jāsaprot, ka šī pēkšņā “klikšķa” pamatā ir iepriekš ieliktais darbs. Tas pats attiecināms arī uz skolu. Ja mēs sanāksim kopā un tikai tā jauki papļāpāsim, paspēlēsim kādu radošu spēli, pačalosim tvitera garā, patiesībā ieguvums būs mazs. Skolotājam varbūt būs vieglāk, bet nopietnai izglītībai ar to vien nepietiek.

Tā ir problēma – jaunieši izvēlas studēt vieglus priekšmetus. Varbūt tas neskan politkorekti, tomēr uzskatu, ka studēt medicīnu, ķīniešu valodu, matemātiku vai būvniecību ir grūtāk nekā, piemēram, sabiedriskās attiecības vai kosmetoloģiju. Izrādās, mums ir arī tāda augstskola – Starptautiskā kosmetoloģijas koledža. Tajā pašā laikā kāds paziņa teica tā – studentu daudz, bet kārtīgu kurpnieku neatrast!

Trūkst arī tehniķu. “Grindeks” sūdzas, ka grūti sameklēt kvalificētus ražošanas iekārtu operatorus. Rūpniecībā strauji ienāk roboti, programmējamie darbgaldi – tas viss prasa pavisam citu tehniskā personāla kvalifikāciju, kam pašreizējā profesionālās izglītības sistēma īsti nav gatava.

Bet varbūt modernais cilvēks ir zaudējis spēju garīgi koncentrēties? Mācīties desmit stundas dienā?

Tā īsti nav. Pazīstu talantīgus studentus, kuri spēj sevi disciplinēt ilgam un pacietīgam garīgam darbam. Tiesa, agrāk, kad studentu skaits ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē bija daudz mazāks nekā šodien, jaunieši paši bija iekšēji motivētāki mācīties. Tagad, kad studēšana kļuvusi gluži vai masveidīga, manuprāt, augstskolām vismaz studiju sākumā vajadzētu stingrāk vadīt mācību procesu. Piemēram, iespaidojot studiju priekšmetu izvēli.

Bet tas ir pavisam dabiski. Kvantu mehāniku vai elektrodinamiku iespējams apgūt tikai pēc tam, kad iziets cauri vairākiem augstākās matemātikas kursiem. Bet ko jūs pats patlaban darāt zinātnē?

Pētām koherentus jeb saskaņotus procesus atomos, kas ļauj precīzāk un jūtīgāk mērīt magnētiskā lauka izmaiņas. Skan varbūt sarežģīti, bet šiem pētījumiem ir pavisam konkrēti praktiski lietojumi ikdienas dzīvē.

Koherentus procesus mēs redzam visapkārt. Sabiedrība ir koherenta, savstarpēji saskaņota struktūra. Gaidāmo Saeimas vēlēšanu kampaņa ir koherents process, kurā izdalās vienādi domājošu cilvēku kopas.

Manu draugu un paziņu lokā ir arī radošie cilvēki un dažādu konfesiju garīdznieki. Sanākot kopā, bieži diskutētajam par starpdisciplinārām tēmām un lieliski saprotamies. Mani jau vienmēr interesējuši šādi intelektuāli “sānsoļi”. Tas liecina, ka pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados pieņemtais sabiedrības dalījums fiziķos un liriķos vairs īsti neatbilst patiesībai. Bērklija universitātē Kalifornijā, kur man izdevies bieži viesoties, ir pat īpašs seminārs – “Kvantu mehānika un sabiedrība”. Tajā ar priekšlasījumiem uzstājas fiziķi, sociologi, matemātiķi, filozofi, bet viesoties un uzdot jautājumus var jebkurš interesents no ielas. Nereti to izmanto daži dīvaiņi, bet viņus neviens no auditorijas ārā neraida. Amerikas universitātes vispār izslavētas ar savu demokrātismu. Tajā pašā Bērklija universitātē kādā ielas kafejnīcā reiz redzēju šādu skatu – pie galdiņa sēž papīriem apkrāvies profesors. Pienāk bomzis ar saviem ratiņiem un jautā – nu kā tad iet pa dzīvi? Un profesors sāk gari un plaši skaidrot, ka ir krīze, nav viegli, ka algas samazinātas par 8%. Uz to bomzis atbild – arī es to jūtu, konteineros vairs neatrast tik vērtīgas mantas kā agrāk. Tā viņi pļāpāja minūtes desmit. Var jau pasmaidīt, bet par zināmu sabiedrības brieduma pakāpi tas tomēr liecina.

Pēdējos gados esmu sev atklājis tā sauktos korsera kursus. Katrs, kurš pārvalda angļu valodu, var ieiet mājas lapā www.coursera.org un pilnīgi par brīvu tajā atrast sev piemērotu lekciju kursu, ko lasa labāko ASV universitāšu profesori. Un ne tikai klausīties, bet arī neklātienē pilnvērtīgi studēt, pildīt testus, rakstīt esejas un kursa noslēgumā saņemt īpašu sertifikātu. Pats jau pabeidzu kursu “Ekonomika zinātniekiem” un tagad esmu ķēries pie spēļu teorijas. Atklāti sakot, man pašam joprojām ļoti patīk mācīties.