Mobilā versija
-0.8°C
Meta, Sniedze
Piektdiena, 2. decembris, 2016
20. novembris, 2014
Drukāt

Man ļoti patīk Latvijā. Saruna ar Valmieras teātra aktieri Imantu Stradu

Foto - Matīss MarkovskisFoto - Matīss Markovskis

Šobrīd mēs, latvieši, esam tādā apjukuma posmā – ne īsti Austrumos, ne īsti Eiropā. Ir jāmeklē pašiem savas vērtības un jāprot novērtēt to, kas mums ir, saka Valmieras teātra aktieris Imants Strads, kurš pašlaik gatavo lomu Viestura Meikšāna iestudētajā vācu dramaturga Mariusa fon Maienburga komēdijā “Apjukums”. Vairāki stāsti neierastā teātra valodā pirmizrādi Valmieras teātra Mansardā piedzīvos 21. novembrī.

Imanta Strada optimisma pamatā ir pavisam vienkārša „recepte” – „Tas, cik apmierināts tu jūties, ir atkarīgs tikai un vienīgi no tava ambīciju lieluma,” teic aktieris. „Tu taču vienmēr vari sūroties, ka veikalā tev nesanāk ņemt no dārgākajiem plauktiem un tu nebrauc ar lepnāko auto, bet vari arī priecāties par to, kas tevi ir. Mēs, aktieri, noteikti šeit neesam bēdīgākajā situācijā. Protams, mūs nevar salīdzināt ar kādu Skandināvijas valsti, bet es nesalīdzinu, jo man vienkārši ļoti patīk Latvijā.”

Aktiera ambīcijas? Protams, tādas taču ir katram, pasmaida Imants. „Gribas taču, lai tevi novērtē. Un protams, interesants darbs.” Imants Strads jau 15. gadskārtu pēc pārcelšanās no Liepājas spēlē Valmieras teātrī un ir īstens valmierietis, kurš pērn līdztekus nominācijai „Spēlmaņu nakts” balvai godināts kā Gada valmierietis. „Man patīk miers, kas ir Valmierā. Viss ir tik tuvu, tik kompakti. Protams, ja Valmierā nebūtu teātra, šeit nebūtu arī manis,” spriež kādreizējais Liepājas teātra aktieru kursa audzēknis. „Teātris ir tas, kas pilsētu dara īpašu. Šis apvienojums – kompaktums un iespēja darīt to, kas man patīk visvairāk, ir ideāla kombinācija. Līdz Rīgai ir stundas brauciens, tālāk jau pasaule ir ar roku aizsniedzama. Man miers ir daudz svarīgāks par būšanu lielpilsētas burzmā.”

Par darba trūkumu Valmierā jāsūdzas neesot. Imants smejas, citreiz šķietot, ka diena par īsu, un ir jāizvēlas, cik daudz vispār iespējams „pavilkt”. „Tāpēc vajag laiku pa laikam kaut ko pamainīt, padarīt kaut ko savādāku.” Laiku pa laikam Imants Strads pamanās iesaistīties dažādos projektos ārpus teātra – filmēties kino un televīzijā (satiekamies pirms kārtējā televīzijas „kastinga” Rīgā), arī iemēģināt roku režijā pašam. Plašāka publika varēja novērtēt viņa rokrakstu pagājušajā vasarā, pūtēju orķestru dižkoncertā Doma laukumā aizvadītā gada Dziesmu svētkos. Tāpat jau četrus gadus Valmierā darbojas Imanta vadītā radošā apvienība „Valmieras kinostudija”, kurā kopā ar aktieri Krišjāni Salmiņu top pašu rakstītas, iestudētas un producētas izrādes bērniem. „Galveno darbu izdarām jūlijā, tas ir tāds vasaras darbiņš. Valmieras kinostudijas jaunākās izrādes varoņi ceļo uz Riodežaneiro un kārtīgi palaidņojas. „Galvenais, lai nebūtu garlaicīgi,” Imanta teiktais attiecas gan uz lugu radīšanas procesu, gan uz mazajiem skatītājiem domāto izrādes sižetu. „Ja izrādē savs prieks ir bērniem, savs – arī vecākiem, tā būs izdevusies,” spriež aktieris.”

Šobrīd aktierim, kā pats teic, apstākļu sakritības dēļ, iznācis pat neliels radošs „sastrēgums”, jo paralēli top divas nopietnas izrādes – gan V. Meikšāna iestudētais „Apjukums” – moderna vācu dramaturģija, kas nav veidota pēc uz mūsu teātra skatuvēm ierastā sižetiska teātra parauga, kā arī Elmāra Seņkova iestudētā Augusta Strindberga „Nāves deja”, kas pirmizrādi piedzīvos janvāra beigās. „Nāves dejā” dublējos ar Ivo Martinsonu. Šī ir jau trešā reize, kad dublējos, un otrā, kad dublējos ar Ivo. Man ļoti patīk, kā strādā Elmārs, tāpēc ceru, ka izdosies atgūt šo laiku, ko šobrīd esmu veltījis „Apjukumam”.

„Apjukums” ir pirmā izrāde, kuru Viesturs Meikšāns iestudē Valmieras teātrī pēc vairāku darbu iestudējuma Maskavas Dailes teātrī. Imants spēlējis teju visās režisora veidotajās Valmieras izrādēs, viņa kontā ir gan Ingmara Bergmaņa „Marionetes”, Laura Gundara „Latviešu laiks”, pēc filmu motīviem iestudētās izrādes „Vīns un nezāles” un „Kin dza dza”, kā arī Maksima Gorkija „Egoisti”.

„„Marionetes” man bija ļoti svarīga izrāde, Viesturs toreiz man uzticējās un prieks, ka pēc tam esam varējuši sastrādāties vairākās izrādēs,” priecājas aktieris. „Ir jūtams, ka Maskavā, turienes milzu teātra mašinērijā, izmantojot tos līdzekļus, kas tiek ieguldīti izrādēs, režisors guvis ļoti labu pieredzi un pārliecību. To jūtam arī mēs, aktieri. Kad Viesturs iepazīstināja ar izrādi, bijām mazliet apjukuši, kā īsti spēlēt, jo lugā nav viena īsta sižeta, nav varoņu tradicionālā izpratnē, tomēr no viņa nāk tāds pārliecības spēks, ka noticējām.”

Pašlaik topošā vācu dramaturga Mariusa fon Meienburga luga sarakstīta 2010. gadā, un tā ieved skatītāju pavisam ikdienišķās paralēlās pasaulēs, paralēlos stāstos. Kritiķi to salīdzinājuši ar Einšteina relativitātes teoriju. „Izrāde par identitātes krīzi, taču nevis dramatisku vai traģisku, bet komisku un pozitīvu: cilvēkiem šodien viss ātri apnīk, arī būt,” vēsta izrādes pieteikums.

„Izrādē nav viens, izteikts sižets, taču mēs esam iesaistīti dažādās situācijās, kurās aktieriem pat nav vārda. Priekšplānā ir epizodes, ne varoņi. Sākumā tas šķita ļoti mulsinoši, taču patiesībā šīs situācijas kļūst labi saprotamas, zinot, kādas ir situācijās, kurās cilvēki nokļūst, dzīvojot mūsdienu Eiropā. Nacisma tēma, aizspriedumi pret viesstrādniekiem, gejiem, ģimenes, bērnu problēmas… Šis tēmu loks rada pamatīgu apjukumu, vēl jo vairāk, ja izrādē tas ir pasniegts traģikomiskā manierē. Kā risināt situācijas, kurās parādās šie jautājumi? Atbildes tagad kļūst svarīgas ne tikai tur, Eiropā, bet arī šeit, Latvijā. Ja agrāk esam dzīvojuši Austrumu kultūras telpā, tagad arvien vairāk tuvojamies Eiropai, tāpēc šobrīd paši esam apjukuši, jo pēkšņi jāmeklē pašiem savas vērtības. Pirms 30 gadiem izrādē cilātās tēmas būtu kaut kas reāli šokējošs, bet tagad tā ir ikdiena, par to tiek runāts. Atzīstos, ka arī pats reizēm nesaprotu Eiropu, un šķiet, ka tur tas vilciens daudzās lietās ir noskrējis no sliedēm, un pašas sliedes ir pazudušas. Tomēr Latvijā šīs vērtību sliedes ir, tās tikai jāatrod.”

Izrādes 16 epizodēs tās varoņi (līdzās Imantam Stradam izrādē spēlē aktieri Elīna Vāne, Mārtiņš Meiers, Māra Mennika) runā pašu aktieru vārdiem. Imants teic – iestudējums prasa lielu uzticēšanos režisoram, bet tieši tāpat – režisora uzticēšanos aktieriem. „Mēs neveidojam tīru formas teātri, kā to labākajās vācu tradīcijās dara autora dzimtenē. Mēģinām saglabāt reālpsiholoģisko teātri.” Aktieris teic, lomu veido viņa viedoklis par personāžu. „Protams, autors un režisors ir uzlicis rāmi, gluži neierobežota patvaļa mums nav dota. Godīgi mēģinām nospēlēt dotās situācijas, un gribu, lai mūsu izspēlētās situācijas ir saprotamas un nolasāmas.”

Imants pasmaida, pirmoreiz esot arī visai neparasta uzdevuma priekšā. „Dejošu savu pirmo solo deju. Moderns balets, tāpēc nopietni strādāju ar horeogrāfi (Lindu Mīļo). Tik nopietni dejojis līdz šim neesmu.”

Imants priecājas, ka sezonas otrajā pusē, maijā, atkal būs iespēja sadarboties ar režisoru Mihailu Gruzdovu. „Gruzdovs iestudēja pirmo izrādi, „Paradīzes bērni”, ko spēlēju Valmierā. „Aktiera gads ir kā gadalaiku cikls – sezonas sākums, tam seko nopietns darbs, sezonas beigas, vasaras projekti, bet augusta beigās – viesizrādes Rīgā un viss cikls var sākties no jauna,” smejas Imants.

Aizvadītajā sezonā režisora Ģirta Ēča Valmierā iestudētā izrāde „Ziema zem galda”, kurā Imants Strads liek sirsnīgi smieties spēlējot grāmatu izdevēju un neveiksmīgu mīlnieku Marku Tilu, izpelnījusies „Spēlmaņu nakts” nomināciju gada mazās formas izrāžu kategorijā. „Man nav iebildumu pret balvām. Teātra cilvēkiem tāpat kā visiem citiem tās jāsaņem, lai arī, to nesaņemot, rodas ne viens vien traģisks stāsts. Tomēr balva ir viens no iemesliem, kas dod novērtējuma sajūtu.”

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+