Kultūra
Literatūra

“Man Monta Kroma ir neparasta un spilgta.” Saruna ar Kārli Vērdiņu0


Kārlis Vērdiņš: “Montas Kromas dzeja rāda, ka dzejnieka neparastais pasaules skatījums uzrunā arī tad, ja laikabiedriem sākotnēji šķiet “nepareizs”.”
Kārlis Vērdiņš: “Montas Kromas dzeja rāda, ka dzejnieka neparastais pasaules skatījums uzrunā arī tad, ja laikabiedriem sākotnēji šķiet “nepareizs”.”
Foto: Evija Trifanova/LETA

Jau trešo gadu literatūras un filozofijas interneta žurnāls “Punctum” rīko īpašu literatūras festivālu. Šogad tas notiks no 20. līdz 30. maijam un būs veltīts latviešu modernisma dzejniecei Montai Kromai (1919–1994, dz. Apse).

Dēvēta par novatorisku un nozīmīgu urbānās dzejas autori, Kroma tomēr joprojām nav izpelnījusies plašu sabiedrības interesi. Lai to labotu, “Punctum” iecerējuši daudzveidīgu pasākumu programmu.

Festivālā atklās krājumu “Monta Kroma. Re:” – mūsdienu autoru veikumu, iedvesmojoties no Montas Kromas daiļrades (sastādītāja Elvīra Bloma). Nāks klajā arī Montas Kromas dzejas izlase “Trotuārs” (sastādījusi Agija Ābiķe-Kondrāte).

Pirms festivāla par Montas Kromas mantojumu runājām ar vienu no dzejnieces aktualizēšanas autoriem – dzejnieku un literatūrzinātnieku KĀRLI VĒRDIŅU.

– Ko jums nozīmē Monta Kroma?

K. Vērdiņš: – Man Monta Kroma nozīmē ļoti neparastu un spilgtu latviešu dzejnieci, kura 60. gados izlauzās no socreālisma dogmām, radot savu dzejas pasauli. Jo vairāk laika paiet, jo labāk redzams, cik ievērojami un no pārējās latviešu dzejas atšķirīgi ir Kromas labākie darbi.

– Montas Kromas biogrāfija izskatās pēc piesātināta sievietes un komunisma attiecību modeļa. Taču notika tā, ka no socreālisma dzejas teritorijas viņa pārceļoja uz modernismu. Kas varēja radīt pārmaiņas Montas daiļradē? Studijas Maskavā? Rietumu autori? Vietējā bohēma?

– Ceru, ka Ronalds Briedis konferencē detalizēti pastāstīs par Kromas “lūzuma gadiem” no 1956. līdz 1966. gadam, kad viņa sevi kā dzejnieci būtībā radīja no jauna. Nojaušu, ka izšķiroša nozīme bija gan viņas studijām Maskavā un tur valdošajai brīvdomīgajai gaisotnei, gan arī modernisma dzejai, ko Kroma tolaik lasīja, – gan Voltam Vitmenam un Nāzimam Hikmetam, gan arī viņas vienaudzim krievu dzejniekam Andrejam Vozņesenskim.

– Kā tagad izskatās – ko mūsdienu autori visvairāk spējuši paņemt/aizgūt/ievīt iedvesmā no Kromas dzejas savos tekstos?

– Laika gaitā ir izrādījies, ka individuālās īpatnības dzejā tiek apkarotas arvien mazāk. Mūsdienās jau sen neviens vairs nepieprasa no dzejniekiem četrrinžu pantus ar pareizām atskaņām un perfekti ievērotu metru, arī satura ierobežojumi drīzāk ir katra paša gaumes lieta, nevis oficiālas prasības.

Montas dzeja rāda, ka arī padomju laikā bija iespējama zināma radošā brīvība

(protams, viņas biogrāfija ir padomju laikam ļoti “pareiza”, un arī viņas ticība komunismam, šķiet, tā pa īstam tika iedragāta tikai 80. gadu beigās) un ka dzejnieka neparastais pasaules skatījums uzrunā arī tad, ja laikabiedriem sākotnēji šķiet “nepareizs”.

– Cik daudz vēl latviešu literatūrā tādu autoru, kas ir nozīmīgi, bet maz ievēroti? Un kas mums traucē tos iepazīt tuvāk?

– Literatūras kanons ir lieta, par kuru sarakstīts daudz grāmatu un izcīnītas daudzas cīņas. Pie labākās gribas nav iespējams izlasīt visu, kas sarakstīts latviski, taču – kurš būs tas gudrais, nosakot, kuri autori ir nozīmīgi un kuri nav? Montas Kromas simtgades svinības ir viens no mēģinājumiem atgādināt par viņas vietu latviešu dzejas vēsturē.

Kad nu jau pirms gadiem piecpadsmit sastādīju Zemgaliešu Birutas dzejas izlasi, nebiju cerējis, ka viņa kļūs par vairāku lasītāju apbrīnas un iedvesmas avotu, ka Gatis Šmits par viņas dzīvi iestudēs teātra izrādi un vēlāk viņas tēlu iekļaus arī filmā “1906”.

Domāju, arī Kromas dzeja ir pelnījusi interpretācijas citos mākslas veidos, un viņas daiļrades lasīšana un pētīšana būtiski papildina priekšstatu par latviešu dzeju padomju laikā.

Dzejas ABC

Literatūrzinātniece Agija Ābiķe-Kondrāte: “Latviešu literatūrā 20. gadsimta nozīmīgākā pilsētas dzejnieka vārds ierasti tiek piedēvēts Aleksandram Čakam. Bet arī Montas Kromas novatoriskais devums ir tīrradnīgs un spilgts urbānisms, kurā sociālistiskās ainavas šķietami bezpersoniskās, industriālās reālijas (mikrorajonu masīvi, trotuārs, betons, autobusi, tuneļi, vitrīnas, neons) tiek atdzīvinātas un cilvēciskotas, uzburot kustīgu, pulsējoši mirguļojošu, plastiski mainīgu daudzdimensiju pilsētu.”

Festivāla “Monta. Tu. Monta. Es” izlase

 

Pirmdien, 20. maijā, plkst. 18.30 Ziemeļvalstu Ministru padomes birojā Latvijā – eseju lasījumi “Modernisma aktualitāte mūsdienās”.

Trešdien, 22. maijā, plkst. 19 pulcēšanās Mārstaļu ielas un 11. Novembra krastmalas krustojumā – britu rakstnieces, Birmingemas universitātes pasniedzējas Annas Lorensas-Pjetroni īsprozas pastaiga “Atbildes uz pastkartes”.

Ceturtdien, 23. maijā, Latvijas Mākslas akadēmijas Jaunajā korpusā – LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta organizētā starptautiskā konference “Monta Kroma un padomju literatūra: modernisms, dzimte, aukstais karš”; plkst. 18 – Montas Kromas dzejas izlases “Trotuārs” atklāšana.

Piektdien, 24. maijā, no plkst. 17.30 līdz 23 – pastaiga ar pieturvietām “Montas nakts”, uz notikumu vietām pavadīs Kārlis Vērdiņš, Vents Vīnbergs un Ronalds Briedis.

No plkst. 19 līdz 20.30 – Raiņa un Aspazijas māja (Baznīcas iela 30) – grāmatas “Monta Kroma. Re:” atklāšana; no plkst. 21 līdz 22 – Rīgas cirkā – Montai Kromai veltīts dzejkoncerts.

 

“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam iespēju ieskatīties Montas Kromas dzejas rindās.

 

Lūdzu, paklausies, es tev

nodziedāšu ielas dziesmu.

 

Tro-tro-tro.

Tu-tu-tu.

Ārs-ārs. Trotuārs.

Trotuārs un kājas. Kājas un rokas.

Ārs-ārs. Kājas iet. Pretī nāk.

Un garām aiziet.

Iela nāk, kā augšup nāk ļaužu pilns eskalators.

Ārs-ārs. Trotuārs.

Trotuārs un ritmi. Ritmi un domas.

Ritmi ir visbrīnišķīgākais tevī, pilsēta!

Tro-tro-tro.

Tro-tro-tro. Es eju. Un es eju.

Tro-tro-tro.

Tu-tu-tu.

Tu-tu-tu. Bet vai tad mēs esam uz tu?

Bet vai tad mēs esam uz tu, svešo zēn?

Vai tad mēs esam uz tu, un kādēļ tavas kājas tā saka?

Tu-tu-tu. Tu pretī nāc.

Tro-tro-tro.

Tu-tu-tu.

Tro-tro-tro.

Tu-tu-tu. Tu pretī nāc.

Un garām paej.

Tu-tu-tu.

Tu-tu-tu. Un stop! Klusums it kā simt mašīnas skrejošas,

bez signāliem.

Klusums. Un tajā es atskatos.

Un tu esi atskatījies.

Un pilsēta atskatoties mēdz kaut kā nenoteikti pamāt.

Ar manu roku.

Un tad ar tavu roku.

Tro-tro-tro.

Tro-tro-tro.

Sastapšanās un izšķiršanās – tā esi tu pati, pilsēta.

Tro-tro-tro.

Tu-tu-tu.

Ārs-ārs. Trotuārs.

Trotuārs un kājas. Kājas un rokas.

 

Lūdzu, nodziedi tagad

man šo ielas dziesmu,

es paklausīšos.

 

* * *

 

ir vēsas

lūpas

cik tavas

lūpas

ir vēsas

tā tikai pavasara lietus līst

līst un čukst

līst uz kaila gaisa skvēros

līst uz kailiem zariem skvēros

līst uz kailuma

līst uz kailām lūpām skvēros

līst uz kailiem soliem skvēros

līst uz kailuma

līst uz kailām ietvēm skvēros

līst un čukst

ir vēsas

lūpas

cik tavas

tavas lūpas kā zēnam

paveras un lāsīti norij

paveras un lāsīti uzpūš uz manām

manas lūpas kā veidojums

ir vēsas

lūpas

cik tavas

tavas lūpas lāsīti norij

tavas lūpas lāsīti uzpūš uz manām

manas lūpas kā veidojums

ir vēsas

lūpas

cik tavas

lāsīti norij

lāsīti uzpūš uz manām

kā veidojums

ir vēsas

lūpas

cik tavas

lūpas

ir vēsas

čukst un līst

uz kailuma līst

tā tikai pavasara lietus līst

LA.lv